Žurnālistika ir daļa no problēmas – cinisma izplatības, un tai ir jābūt arī daļai no risinājuma. Turklāt, to darot, var arī nopelnīt.
Tā sarunā ar db.lv saka vadošs Dānijas žurnālists un Orhūsas universitātes Konstruktīvo ziņu institūta (Constructive Institute) dibinātājs Ulriks Hāgerups (Ulrik Haagerup). Rīgā viņš viesojās ikgadējā augsta līmeņa drošības konferencē Riga Conference 2018.
«Mēs esam filtrs starp realitāti un sabiedrības uztveri par realitāti. Iznākums žurnālistikas kultūrai, kas fokusējas uz to, kas nedarbojas, uz konfliktiem, uz dramatisko un ekstrēmo, ir sabiedrības uzskats, ka tā arī ir realitāte,» saka U. Hāgerups. «Iznākumā sabiedrības ir izbijušās, lai gan vairumā Rietumeiropas valstu, un es domāju, ka arī pie jums, piemēram, noziedzības līmenis krītas. Viņi jūtas aizvien nedrošāki, lai gan tam nav iemesla. Diez vai Latvijā cilvēki zina, ka visā cilvēces vēsturē karos bojāgājušo iedzīvotāju daudzums nekad agrāk nav bijis tik zems, kā patlaban. Un tas – par spīti Sīrijai.»
Nekad agrāk nav bijusi tik liela nepieciešamība pēc kārtīgas, labas, profesionālas, prasmīgas, gudras žurnālistikas
«Protams, mums ir jāraksta par notiekošo, bet ir jābūt arī paškritiskiem un jāvērtē, kā mēs savu darbu varam izdarīt labāk. Kā žurnālistika atkal var kļūt par autoritāti sabiedrībā, kur ikviens var skatīties mūsu virzienā un uzticēties, ka mēs gribam viņiem sniegt vislabāko iespējamo patiesības versiju? Tādas tiesības ir pat krievu minoritātei Latvijā. Man ir bail par šeit notiekošo, jo jūs dzīvojat sabiedrībā ar Krievijas manipulāciju un interneta troļļu ietekmi. Ja jūs viņiem atbildat ar to pašu vai ignorējat, tad jūs šos cilvēkus atgrūžat. Vai žurnālistikai ir loma demokrātijas atjaunināšanā? Noteikti,» ir pārliecināts U. Hāgerups.
Viņa vadītais Constructive Institute Kolumbijā patlaban īsteno projektu Pēckonflikta žurnālistika. «Žurnālisti zina, kā rakstīt par karu, par asinīm, bailēm un konfliktiem. Bet kā rakstīt tad, kad ir parakstīts miera līgums? Kā rakstīt, kad demokrātija tiek atjaunota un kad abām iepriekš karojušajām pusēm ir vajadzīgs kāds, kam uzticēties? Kā mums pildīt šo lomu, jo mēs to spējam? Mums tas ir jādara, jo, ja ne mēs, tad kurš gan cits?»
Par šo projektu viņš saka: «Ja jūs dzīvojat līdz šim kara plosītā pilsētā, un tagad ir parakstīs miera līgums ar FARC komunistiskajiem kaujiniekiem, ir jāatrod veids, kā šai sabiedrībā savstarpēji runāties, un nevis tikai vainot vienam otru un meklēt, kurš bija lielākais nelietis. Arī tas ir svarīgi, bet vēl svarīgāk – kā uzlabot skolas, veselības aprūpi, ceļus un kā apkarot noziedzību. Un tā dēļ cilvēkiem ir jāsarunājas.»
Par konstruktīvās žurnālistikas konceptu U. Hāgerups saka: «Tā nav Ziemeļkorejas versija par žurnālistiku. Tās nav mīkstas un pūkainas pozitīvās ziņas. Konstruktīvas ziņas nozīmē redzēt pasauli ar abām acīm. Ne ieņemt kādu konkrētu pozīciju, bet parādīt pasauli, kāda tā ir. Tas nozīmē rakstīt par problēmām, bet uzdodot jautājumu par nākamo soli – un ko tagad? Šo jautājumu mums žurnālistikas skolā nemācīja. Tas ir jautājums par nākotni.»
«Konstruktīvā žurnālistika nav tikai par tagadni un ziņu ātrumu, nedz arī par vakardienu un vainu, bet par rītdienu un iedvesmu, par labākajām pieejamajām praksēm un risinājumiem.»
Viņš norāda uz konceptuālo ietvaru konstruktīvās žurnālistikas komerciālam sekmīgumam un arī uz piemēriem. «Tirgū nevar pelnīt, ja ir pārprodukcija, jo tad cena krīt līdz nullei. Tāpēc ar ziņām vairs nevar nopelnīt. Neviens negrib maksāt par to, ko var dabūt jebkur. Bet cilvēkiem ir vajadzīgs kāds, kam uzticēties, kas spēj mazināt apkārtējo sarežģītību un kas ir tiešām sabiedrības interešu sargsuns, kas uzrok lietas, bet tad arī iesaista cilvēkus diskusijā par to, kā konkrēto lietu uzlabot. Tas ir nepieciešams, un tam ir arī tirgus.»
«Cilvēki saka – mums vairs nevajag medijus, jo viss tāpat ir dabūjams! Un tie ir vislielākie meli. Nekad agrāk nav bijusi tik liela nepieciešamība pēc kārtīgas, labas, profesionālas, prasmīgas, gudras žurnālistikas, kas spēj rakt un stāstīt, un kurai ir arī sirds – sirds, kas pukst par demokrātiju un sabiedrības labumu.»
Viens no šīs prakses jaunākajiem piemēriem ir Dānijas laikraksts Berlingske. «Viņi nesen ir restartējuši laikrakstu un iedzīvinājuši konstruktīvo žurnālistiku,» saka U. Hāgerups. «Viņi vairs negrib rakstīt tikai par notikumiem, bet gan būt par vietu, kur cilvēki debatē un meklē risinājumus. Vispirms viņi domāja, ka konstruktīvā žurnālistika ir dulla ideja, bet tad saprata, ka ar to var kaut ko iesākt.»
Iedomājieties – viņi nopelnīja ar drukātu mediju. Jo sabiedrībai tā avīze patīk – tā viņus tur kopā
«Tas nenozīmē, ka turpmāk viss, ko viņi darīs, būs konstruktīvas ziņas, jo jebkādām ziņām ir savs laiks un vieta. Tīrs konstruktīvās žurnālistikas medijs būtu briesmīga ideja. Tomēr Berlingske tagad ir iekļāvusi konstruktīvo žurnālistiku savā misijas dokumentā. Tāpat arī Dānijas reģionālās raidorganizācijas. Es jau gadu esmu prom, bet nacionālā raidkompānija DR aizvien paliek pie tā paša – ka viņi katru dienu grib kādu konstruktīvo ziņu. Un viņiem visiem tam ir arī biznesa motivācija.»
«Mans mīļākais piemērs gan laikam ir Bornholma – dāņu sala Baltijas jūrā,» saka U. Hāgerups. «Tur ir 40 tūkstoši iedzīvotāju un viena avīze. Pirms četriem gadiem tā bija tik draņķīga, ka tu gribētu ielēkt no klints jūrā, ja izlasītu to līdz galam – nebeidzamas negācijas. Cilvēki to nelasīja, žurnālisti tur negribēja strādāt, tirāža krita, un redakcijā oda pēc nāves. Tad jaunais redaktors mainīja tās avīzes misiju, fokusējoties uz to, kā Bornholmu padarīt labāku vietu dzīvošanai. Pēc četriem gadiem lasītāju skaits ir pieaudzis. 2017. gadā tas pieauga par 17%, un laikraksts pērn bija ar pirmo pozitīvo bilanci 17 gados. Iedomājieties – viņi nopelnīja ar drukātu mediju. Jo sabiedrībai tā avīze patīk – tā viņus tur kopā.»
Interviju Liberāli nūģi pret cinismu lasiet 5. oktobra laikrakstā Dienas Bizness. Pērc un lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!
#1/4
#2/4
#3/4
