«Šogad ļaužu vairāk, kā citugad,» teic Ugunsnakts rīkotājs un Līgatnes Vienkoču parka veidotājs Rihards Vidzickis. «Arī kopumā šī sezona veiksmīga, vēl aizvien ieilgušais jaukais rudens vilināt vilina ļaudis pie dabas. Pirmoreiz nopelnīts tik, lai visu gadu varētu normāli iztik.»
Vienkoču parks pirms gadiem sešiem sācies ar to, ka no Līgatnes pašvaldības nomā paņemts gleznains meža stūrītis, tajā veidotas pastaigu takas, gatavotas koka skulptūras, radīti dažādi apskates objekti.
Parks ir ģimenes uzņēmums, kurā galvenais darītājs ir Rihards. Parkā darbojas arī viņa tēvs, māte, māsa, draudzene. Jo ilgāk parks darbojas, jo vairāk domubiedru un tātad arī palīgu rodas. Vienkoču banda - tā par savējiem mīļi joko Rihards.
Apskatīšanas vērts dzīvesveids
«Man tiešām ir veicies, jo varu darīt to, kas patīk un interesē, turklāt tas šķiet interesants arī citiem, tādēļ varu pat pelnīt ar to,» secina Rihards. Tā - paša priekam - tapuši pirmie vienkoči, pēc seniem zīmējumiem radīti reiz bijušu miniatūru muižiņu un nozīmīgu ēku maketi, smilšu māja, darvas ceplis, senatnē audzēto augu paraugdārziņš un citas lietas. Koka apstrāde ir Riharda specialitāte. Paralēli estētiskajām un izzinošajām kvalitātēm, darinātie vienkoči ir arī viņa zinātniskā darba izmēģinājuma poligons. Patlaban viņš Tehniskajā universitātē izstrādā promocijas darbu par masīvkoksnes apstrādes tehnoloģijām. Tajā sadaļa arī par tās integrēšanu tūrismā.
Kamēr apmeklētāju nav, kases namiņā meitenes darina suvenīrus no veltas vilnas un dabas meteriāliem. Nākamgad arī viņas nolēmušas savas prasmes plašāk likt lietā. Jau izveidota speciāla ēka, kur apmeklētāji varēs darināt rotas no dabas materiāliem. Kad ierodas bērnu klase, viņiem piedāvā izmēģināt vienkoču grebšanu, taču tas parasti vairāk patīk zēniem. Nu arī meiteņu rokām un interesēm būs kas piemērotāks.
Kroņa nummurs
Jau ceturto gadu Vienkočos tiek rīkota Ugunsnakts. Sākotnēji tā iecerēta kā jauka sanākšana draugiem. Taču nākamajā gadā draugi jau nākuši ar saviem draugiem, un tie savukārt atkal ziņu devuši vēl tālāk. Šogad sasniegts apmeklētāju rekordskaits – vairāki tūkstoši. Parka dalībnieki pat pārsteigti par šādu atsaucību. Šogad lielo katlu gardās sēņu zupas, kas citugad pietiek un pāri paliek, izēda vienā paņēmienā, tēju nācās vārīt vēl un vēl.
Ideja it kā vienkārša - oktobra pirmajā sestdienā mežs vakarā tiek izgaismots un visi sanākušie lāpām rokās dodas gājienā pa to. Atrakcijas rāda uguns mākslinieki, skan senatnīga mūzika, var iet rotaļās. Visos parka namiņu logos spīd gaismas, sanākušie uguns un romantikas mīļotāji var vērot paraugdemonstrējumus grebšanā, kalšanā un citos senos darbos.
Naidnieki zāle un sniegs
«Vai, kā pēdējos gados aug zāle,» sūrojas Rihards. Mitrais un siltais laiks veicina augšanu, taču taciņām aizaugt nevar ļaut. Visa parka teritorija sadalīta vairākos sektoros, ir vietas, kuras pļauj ik nedēļu, ir ,kur tikai reizi sezonā. Šāda sistēma nav tikai grūtuma vai taupības nolūkos – saimnieks kopj parku tā, lai tas tomēr nezaudētu savu pirmatnējās dabas iespaidu. Par šo neskartību sevišķi priecājas ārzemju tūristi. Lielākie dabas apjūsmotāji ir vācieši, novērojis Rihards. Taču lielākoties parka apmeklētāji gan ir rīdzinieki, vietējie tikai tagad sāk izrādīt lielāku interesi. Līgatniešus izdevies piesaistīt ar Vienkočos rīkotajiem tirdziņiem.
Draugi palīdz daudz, taču šim parkam ir sava specifiska kopšana, tādēļ darbus grūti kādam uzticēt, atzīst parka saimnieks. Pats viņš katru meža stūrīti zina no galvas, ar katru koku grupu saistīta kāda iecere, katrā pļaviņā zināmi apbraucamie kukuržņi un saudzējamās vietas.
Otra nelaime - sniegs. Pirmā dziļā ziema pirms diviem gadiem bijusi nopietns pārbaudījums, vispirms centušies cītīgi tīrīt visas pastaigu takas, kā iepriekšējos gados, taču pamazām padevušies sniega pārspēkam. Šoziem jau bijis skaidrs, kas un kā jāšķūrē, kur sniega kaudzes grūst. Parka viesiem tiek tīrīta tikai parka centrālā daļa, pastaigu takas atstātas mierā līdz pavasarim.
Vienkoči ar atrakciju
Vairums koka tēlu darināts no viena koka gabala, tādēļ arī nosaukums - Vienkoču parks. Tā tapušas gan dažādas kukaiņu un dzīvnieku skulptūriņas pastaigu takas malās, gan rūķi un karaļi noslēpumainos meža ielokos. Saimnieka lepnums - vienkoču laivu flote. Katrs no aktīvākajiem domubiedru grupas dalībniekiem sev pagatavojis laivu pēc sentēvu metodēm. Tās nav tikai apskates objekts, bet īsti braucamie. Patlaban vairākas tiek darvotas un drīvētas, lai sagatavotu rudenīgam tūrisma izbraucienam. Arī darva nav parasta - pašu tecināta. Lai to iegūtu, uzbūvēts darvas ceplis.
Daļa parka tēlu tapuši dažādos šeit rīkotajos plenēros, piemēram, moku rīku pļaviņa tapusi 2005. gadā, Latvijas Amatniecības kameras rīkotajā plenērā. Tas bijis kā veltījums pirms 100 gadiem notikušajiem nemieriem un soda ekspedīcijai. Taču tagad no tādiem baiļu nav un apmeklētāji labprāt fotografējas pie naglu zirga vai moku staba.
Īstenota ideja rada jaunu
Lai cilvēki gribētu atbraukt vēreiz, top arvien jauni apskates objekti. Tie nav tikai vienkoči. Rihardam tīk radīt ko tādu, kas vismaz Latvijā vēl nav bijis. Viens no neparastākajiem objektiem ir pirms pāris gadiem tapusī smilšu maisu māja - pilnīgs eko variants. Ar pudeļu stiklu lodziņiem, māla kleķa un malkas mūrētu priekšnamu, kupli sazaļojušu velēnu jumtu. Arī tās interjera priekšmeti - sākot ar vienkoču klubkrēsliem līdz oriģināliem plauktiem un apgaismes ķermeņiem saimnieka darinājums. Skurstenis kūp, iekšā omulīgi un silti, logā dators, kurā var apskatīt visu namiņa tapšanas gaitu. Rihards arī labprāt katru interesentu konsultē par šādas būves veidošanu. Kopumā visam namiņam, apkures aprīkojumu ieskaitot, iztērēts kāds tūkstotis latu. Savu un draugu ieguldīto darbu, protams, Rihards neierēķina, bet noņemšanās bijusi pamatīga. Tagad šī ēka kalpo par darbinieku štābiņu.
Nākamgad taps jauns eko celtniecības paraugs - salmu māja. Tāda mūsu apstākļiem ir vēl piemērotāka un varētu izmaksāt vēl lētāk, nekā smilšu māja, spriež Rihards. Namiņā būs arī pamatīga maizes krāsns, tātad arī cepšana notiks. Maizes abras, kas arī ir vienkoči, jau gatavas.