Autonomijas «nepanesamais vieglums», kad augstskolām ar noteiktiem naudas resursiem pašām jākontrolē kvalitāti, vājākās programmas atmetot, pēc izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa domām, ir iemesls pašreizējiem protestiem pret Augstākās izglītības padomes veikto mācību programmu kvalitātes izvērtējumu un ministrijas politiku.
Novērojumi liecina, ka ar bērnu dārzu un sākumskolu Latvijā viss ir lieliski. Bet tad jo tālāk, jo neskaidrāk – tas sākotnējais uzrāviens un dzirksts izgaist. Vai piekrītat?
Tā ir. Tas gan ir drusku amizants piemērs, bet pirms kāda mēneša, viesojoties pie attāla radinieka Ziemeļanglijā, kur viņš strādā par lielas lauksaimniecības firmas menedžeri, viņš teica, ka salīdzinoši mūsu vidējās izglītības standarti mēdz būt pārsteidzoši. Piemēram, viņam kvalitātes kontrolierim ir grūtības ar reizināšanu, tāpēc viņš ābolu kastu skaitu rēķina nevis kā laukumu, bet skaita katru atsevišķi. Un ja tu proti vēl procentus aprēķināt, tad vispār esi pusdievs. Bet izglītības pakāpes mums it kā ir līdzīgas.
Varbūt tās ir to cilvēku personīgās īpatnības.
Tā vai citādi, bet ir skaidrs, ka Latvijas izglītība līdz vidējam līmenim piedāvā salīdzinoši labu kvalitāti. Un tad nāk augstākā izglītība, kurā diemžēl valda pārāk liela līmeņu atšķirība.
Ir jomas un programmas ar izcilu kvalitāti. To pierāda spēja piesaistīt ārvalstu studentus, tai skaitā no ES. Stradiņa Universitāte ir klasisks piemērs. Pretstatā 1990. gadu sākuma tēlam, ka pie mums brauc mācīties tikai no Tuvajiem Austrumiem, tagad absolūtais vairākums ārvalstu studentu ir no ES – no Vācijas, Norvēģijas un Lielbritānijas. Ja viņi brauc pat no Vācijas, kur var mācīties nosacīti bez maksas, tas nozīmē, ka novērtēta tiek tieši kvalitāte, jo viņi brauc un šeit par to maksā.
Tas nozīmē, ka veselības aprūpes izglītība – stomatoloģija un citas jomas – ir labā kvalitātē. Runājot par pārējo, kvalitāte diemžēl būs kā pagadās – bez skaidrām garantijām. Ja vispārējā izglītība ar visu dažādo kvalitāti atšķirīgās skolās kopumā tomēr garantē, ka būs itin labas raudzes, tad augstākā izglītība kā vienota joma šādas garantijas nedod. Ļoti lielā kvalitātes nevienmērība ir tā, kas rada sajūtu, ka mūsu augstākajā izglītībā kaut kas nav kārtībā. Nedrīkst būt tik lielas atšķirības starp cilvēkiem, kas nāk no dažādām programmām – vieni pasaules klases speciālisti, bet citi...
Pareiza diagnoze ir puse no risinājuma. Tieši Spīdolas balvas priekšvakarā ir sasaukta LU Senāta ārkārtas sēde, jo tiek apšaubīts Augstākās izglītības padomes (AIP) un jūsu ministrijas veiktais studiju programmu pētījums. Mākslas augstskolu apvienotā padome nule kā – trešdienas pēcpusdienā – vispār izteikusi jums neuzticību. Vai secinājumi par studiju programmām ir pareizi?
Pirmām kārtām laikam jau visiem mums ir jāpārslimo faktu, ka salīdzinājums dzīvē ir neizbēgama lieta, bet augstākās izglītības programmu salīdzinoša izvērtējuma Latvijā nav bijis. Šī ir pirmā reize mūsu vēsturē, kad studiju programmas ir sakārtotas kvalitātes secībā, un šoks ir saprotams. Ir jāpārdzīvo – salīdzinājums ir un būs turpmāk.
Šī problēma redzama arī komentāros par pasaules augstskolu reitingiem – ka mērīt var jau dažādi, un uz mums tie neattiecas. Vienmēr būs atrunas, kāpēc mans gadījums ir tas īpašais. Tāpēc kopējā reakcija, kaut varbūt ne visai veselīga, tomēr ir saprotama un tāda tā arī bija sagaidāma – ka salīdzinājums nav laba lieta, vai arī ir iespējams kāds ideāls salīdzinājums, kurā visi ir labi. Bet tā nav. Attiecībā uz metodoloģiju – lai kurš to taisītu, tā nekad nebūs laba visiem.
Vēl arī tas, ka Latvijā salīdzinājumus ir ar mieru paciest, kamēr tie paliek intelektuālā līmenī. Paburkšķ un nekas. Bet šeit tie jau noved pie lēmumiem, un tas ir nopietni. Tiesa, no augstskolu puses tas izskatās ne visai labi. Jo valsts nauda tomēr būtu jāizmanto saprātīgāk, un ir ministrija un ministrs, kas saka, ka ir pienācis laiks to darīt, bet ir augstskolas, kas saka: mēs to negribam un vāksim nost cilvēku, kurš saka, ka salīdzinājumiem ir jābūt arī praktiskām sekām.
Ar vai bez manis, bet ar jebkuru ministru būs jāpierod, ka vērtējumiem nav tikai intelektuāla nozīme, bet arī praktiska jēga, jo runājam taču par nodokļu maksātāju naudu. Valsts ir dibinājusi augstskolas – tā ir valsts nauda, un valstij tāpat kā citiem savas naudas tērētājiem ir jāseko līdzi tās izmantošanai.
Trešais šai epopejā svarīgais ir tas, ka sekot kvalitātei ir arī pašu augstskolu uzdevums. Es to neizteikšu kā apgalvojumu, bet kā savu minējumu, jo gan jau tas kādu aizskars. Proti, mums daudzās jomās, arī izglītībā, ir pēcpadomju sindroms, ko es saucu par «centrālkomitejas sindromu». No vienas puses centrālkomitejai ir principiāli jāpretojas, ..bet no otras – es darīšu tā, kā centrālkomiteja liks. Un ja tā saka – domā un dari pats, tad kaut kas nav kārtībā. Kā es redzu, lielāka autonomija nemaz nav tik komfortabls stāvoklis. Arī jautājums par izglītības kvalitāti ir pašu augstskolu risināms, vērtējot savus iekšējos procesus – kā tos pārkārtot, lai celtu kvalitāti.
Bet nemiers nozarē ir normāla parādība. Atceros, ka apmēram 2000. gadā diskusijas par augstākās izglītības izmaiņām Lielbritānijā sašķēla leiboristu partiju, nerunājot nemaz par to, kas notika sabiedrībā. Pat varas partijas iekšienē var būt tik lielas domstarpības par šiem jautājumiem. Augstākā izglītība ir joma, kurā emocijas kūsā, tāpēc es pat brīnītos, ja viss būt mierīgi. Ā, nu mums ir skaidrs! Tas mani izbrīnītu.
Tomēr kaut kas ir skaidrs. Kas tagad sekos šim studiju programmu vērtējumam? Vai kaut ko darīs «centrālkomiteja»?
Vienlaikus ar šīs intervijas publicēšanu pirmais konkrētais solis būs paziņojums par sapratni, kāda veida izlietojums valsts līdzekļiem studiju īstenošanā būs nākamajā mācību gadā. Pēc pašlaik apspriežamā vērtējuma es lūgšu augstskolas jau savā iekšienē, kur tas varbūt būs konstruktīvāk, izvērtēt, kā pati augstskola var pārdalīt no nekvalitatīvajām studiju programmām naudu uz kvalitatīvākajām.
Lūk, ir naudas apjoms, ko mēs netaisāmies mainīt, un jums, kolēģi, ir īstais brīdis apliecināt savus nodomus īstenot kvalitatīvas izglītības programmas. Šis ir laiks padomāt, kā valsts naudu pārdalīt par labu kvalitātei. Mēs esam atvērti sarunām – lūdzu, kolēģi, sagatavojiet savus priekšlikumus, un mēs no nākošās nedēļas sāksim secīgi runāt ar katru augstskolu atsevišķi, kā tā redz šo darbu izdarāmu.