Kopš brīža, kad tika sākts vērtēt Latvijas augstākās izglītības sistēmā notiekošos procesus, nenoliedzami esam uzzinājuši ļoti daudz ko.
Nu, piemēram, to, ka izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ir pārliecināts – Jāņa Vētras vadītās Augstākās izglītības padomes (AIP) īstenotajā studiju programmu novērtējumā ir daudz kļūdu, un vienu brīdi izskanēja pat bažas, ka šādi tādi dati tajā varētu būt viltoti. Tāpat mēs zinām, ka Vētra ir neapmierināts ar Ķīļa rīcību, jo viņš, būdams ne tikai ministrs, bet arī AIP loceklis, nenākot uz darbu (nu, kā tā var, Ķīļa kungs!). Zināms ir arī tas, ka AIP veiktā studiju programmu izvērtējuma projekta vadītāja Baiba Rivža tā visa kontekstā jūtoties aizskarta. Vēl ir zināms, ka Latvijas Studentu apvienības pārstāvis Edvards Ratnieks apsverot iespēju vērsties Ģenerālprokuratūrā tikai tāpēc vien, ka Saeima viņu nav ievēlējusi AIP sastāvā.
Vēl ir arī Rektoru padomes periodiskie kritiskie izteikumi par Izglītības un zinātnes ministrijas darbu, kam paralēli augstskolas pa vienai slēdz sadarbības līgumus ar šo pašu ministriju, tādējādi demonstrējot, ka gluži sanīsties ar ministru jau nu katram konkrētajam rektoram negribas. Šādas atsevišķas vienošanās par sadarbību gan pēc savas būtības ir stipri vien dīvaina padarīšana, jo grūti būtu iedomāties situāciju, kad kāda valsts finansēta augstskola paziņotu – ar Izglītības un zinātnes ministriju mēs nesadarbosimies... Vienīgais, par ko joprojām skaidrības nav nekādas – ko no tā visa ir ieguvusi augstākās izglītības sistēma Latvijā? Bieži ir spriests, ka valstī ir nepieciešams veikt izglītības sistēmas reformu, taču tā vietā esam ieguvuši dažādu amatpersonu bariņu, kas gūst pašapmierinājumu, mēģinot izdomāt, kādu draņķību vēl varētu uzgāzt otram uz galvas. Jau sen nekas nav dzirdēts par to, kādi uzlabojumi tiks veikti augstākajā izglītībā, taču ir pietiekami daudz izteikumu, kas liecina, ko domā Ķīlis par Vētru, Vētra par Ķīli un vēl kāds par viņiem abiem kopā.
Taču, atgriežoties pie minētā AIP veiktā studiju programmas novērtējuma, jāatzīst, ka pats kuriozākais ir ministra paziņojums, ka daļu no tā atzinumiem varētu izmantot turpmākajā darbā. Lūk, tas ir ko vērts! Interesanti gan būtu zināt kritērijus, pēc kuriem tiks atlasīti izmantojamie atzinumi no neizmantojamajiem. Viens variants, kā to izdarīt, protams, ir šāds: tos atzinumus, kuri ministrijai patīk, izmantot, bet tos, kuri nepatīk – neizmantot. Nav gan izslēgts, ka šāda atzinumu šķirošana paredzēta vien tāpēc, lai nedabūtu pa kaklu no valdības par to, ka nauda izķēzīta, bet rezultāta nav.
Principā par visu šo amatpersonu savstarpējo kariņu lielajā izglītības sistēmas smilšu kastē, mēģinot noskaidrot, kurš ir svarīgāks, varētu tikai pasmieties, ja vien viņu aktivitātes nevajadzētu finansēt visiem nodokļu maksātājiem. Proti, gan minēto ministriju, gan AIP uzturam mēs, nodokļu maksātāji, vēloties sagaidīt reālus uzlabojumus izglītības sistēmā, nevis dažu amatpersonu savstarpējo netīrās veļas mazgāšanu.