Pēdējā laikā presē lielos daudzumos tiek runāts par to, vai Latvijai pāreja uz eiro sniegtu vairāk labumu vai zaudējumus. Kā parasti, ierēdņi, kuri pieņēmuši lēmumu par valūtas maiņu, galveno uzsvaru liek uz šīs parejas pozitīvajiem aspektiem.
Iedzīvotāji gluži pretēji uzskata, ka viņiem kaut ko neizstāsta līdz galam un meklē kur tad šeit ir lamatas. It īpaši vecākā paaudze, kura pārdzīvojusi vairākas naudas reformas un zina, ka praktiski visām reformām ir bijis konfiscējošs un inflāciju radošs raksturs.
Vairumu mulsina arī fakts par to, ka mēs tiecamies uz eirozonu brīdī, kad daži tās dalībnieki pārcieš smagu krīzi un visi zonas dalībnieki ir spiesti «apmaksāt problēmvalstu rēķinus». Kā viens no visnegatīvākajiem eiro pievienošanās momentiem tiek uzskatīts tas, ka arī mums nāksies maksāt «milzu naudu», lai grieķi strādāšanas vietā izvēlētos taisīt ļembastus ielās, bet spāņi turpinātu bezrūpīgi atpūsties siestas laikā.
Šajā rakstā es nekavēšos pie pozitīvajiem eiro pārejas momentiem. Par to jau ir aprakstīti «tonnām virtuālā papīra» un izrunātas neskaitāmu stundu runas. Tāpat skrupulozi neuzskaitīšu šādas pārejas visus iespējamos mīnusus ar mērķi atrast gala bilanci. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tas pat teorētiski nav iespējams, jo skaitļi dažādām mājsaimniecībām un dažādiem biznesiem spēcīgi atšķirsies. Pakavēšos tikai pie paša šķietami negatīvākā momenta pārejai uz eiro. Pie tā, ka mums nāksies maksāt par dalību zonā un vai ir jēga izlietot tam budžeta līdzekļus.
Runa ir par izdevumiem, kuri rodas zonas valstīm izveidoto palīdzības mehānismu ietvaros: Eiropas finanšu stabilitātes fonds EFSF un Eiropas stabilizācijas mehānisms ESM. Mūsu iemaksas šajos mehānismos, visticamāk, būs salīdzināmas ar Igaunijas iemaksām, jo tās tiek aprēķinātas no IKP apjoma (mums tas ir aptuveni par 20% augstāks nekā Igaunijai, bet mazāks, ja to rēķina uz iedzīvotāju skaitu).
Igaunijas maksimālās garantijas abos fondos ir 3,3 miljardi eiro apmērā un tā tik tiešām ir liela nauda. Bet šo naudu Igaunijai nāksies maksāt tikai gadījumā, ja iestāsies šo mehānismu 100% maksātnespēja visos to izlaisto obligāciju apjomos. Šāda situācija izskatās pēc fantastikas. Patiesās Igaunijas izmaksas, kuras veidojas iemaksājot naudu mehānismu pašu kapitālā, mērāmas tikai dažu simtu miljonu eiro apmērā. Turklāt iemaksas ir izstieptas vairāku gadu garumā.
Turklāt ne kapitāls, ne nauda, kuru mehānismi aizņemas tirgū ar obligāciju palīdzību, netiek «dāvināta» problēmu valstīm, bet tā tiek izsniegta kredītu veidā. Un šī nauda pat sniedz ieņēmumus dēļ esošo procentu starpības. Kredītu pilnīgas atmaksas gadījumā, tas dos arī peļņu, kā tas notika ar SVF naudu (un, protams, notiks arī ar Eiropas Komisijas un Pasaules bankas naudu), kad Latvija atgrieza tai piešķirto kredītu.
Līdz šim brīdim, neskatoties uz 50% grieķu vērtspapīru norakstīšanu 2012. gada martā un pirmstermiņa to izpirkšanu 2012. gada decembrī, ne Eiropas mehānismi, ne ECB nav zaudējuši ne centu (tos zaudēja privātais sektors). Nauda, kura kredīta veidā izsniegta problēmu valstīm, turpina nest ienākumus. Pirmie netieši zaudējumi eirozonas valstīm var parādīties jaunā Grieķijas glābšanas plāna ietvaros, kurš paredz visu procentu izmaksu par ECB piederošajiem grieķu vērtspapīriem par labu grieķu budžetam. Bet tie būs ievērojami mazāki izdevumi, nekā kopumā iegūtie procenti.
Protams, ārkārtīgi negatīvu notikumu scenārija un problēmu valstu maksātnespēju dēļ saņemtajiem kredītiem gadījumā, eirozonas valstīm var parādīties reāli zaudējumi. Tai skaitā arī Latvijai, ja tā pievienosies eirozonai. Vēl jo vairāk, jebkurā gadījumā līdzekļi mehānismu kapitālā tiks iegūti no valsts budžeta un tie netiks novirzīti citām valstij būtiskām un vajadzīgām programmām.
Tomēr uz šiem izdevumiem ir jāskatās kā uz zināmu apdrošināšanas polises iegādi pret «nelaimes gadījumiem» un to mums sniegs dalība eirozonā. Pirmām kārtām šī apdrošināšana ir pret iespējamu lata devalvāciju, kura kā Damokla zobens visu laiku karājas virs mūsu valūtas. Lats ir acīmredzami pārvērtēts un noturēt to esošajos piesaistes līmeņos Latvijas Bankai būs ārkārtīgi grūti. Jauns spekulantu uzbrukums, kurš līdzinātos 2009. gada uzbrukumam, varētu mums visiem beigties bēdīgi. Un to, ka mums visiem nomainīs mūsu latu uzkrājumus, pensiju uzkrājumus un algas uz eiro pēc augsta kursa, var uzskatīt kā papildus bonusu.
Vēl viena būtiska apdrošināšana, protams, būs banku krīzes nepieļaušana Latvijā, kas līdzinātos 2008. gada krīzei. Šobrīd pat Latvijas Bankas speciālisti atzīst – ja mēs būtu bijuši eirozonā, tad Pareks nesabruktu. Toreiz Pareksam līdzīgā situācijā, pat vēl smagākā, atradās simtiem eirozonas banku. Tomēr tās visas saņēma savlaicīgu palīdzību no ECB un praktiski visas ir spējušas pārdzīvot krīzi. Mūsu centrālā banka nespēja palīdzēt Pareksam, jo pati bija mazāka par to. Un būtība šeit nav tajā, ka lielākā privātā banka Latvijā paliktu dzīva un vesela iepriekšējo akcionāru rokās. Bet būtība ir tajā, ka valstij nevajadzētu ciest lielus zaudējumus un visiem mums nebūtu jāmaksā par valsts papildus parādiem.
Tādējādi mans uzskats ir tāds, ka uz eiro mums tomēr ir jāpāriet.
