Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Vīrieši Latvijā pēc pensijas vecuma sasniegšanas vidēji nodzīvo nepilnus četrus gadus, kas ir teju piecas reizes mazāk nekā Norvēģijā un Zviedrijā, savukārt sievietes Latvijā – nepilnus 14 gadus, kas ir par 10 gadiem mazāk nekā Austrijā, Slovēnijā, Turcijā un Francijā.

Jāuzsver, ka, lietojot terminu «vidējais dzīves ilgums», tas tieši tā jāsaprot, neattiecinot uz katru individuāli, jo ir valstī cilvēki, kas nodzīvo līdz simts gadiem un vairāk.

To rāda a/s BDO pētījums, kurā Eiropas valstu noteiktais vecuma pensijas saņemšanas laiks tika salīdzināts ar vīriešu un sieviešu dzīves ilgumu. Pētījums būtībā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Proti, Latvija pēc dzīves īsuma ir viena no visas Eiropas līderēm, jo īpaši baisa aina vērojama vīriešu segmentā. Tā kā Latvijā jau no 2014. gada ik gadu par trijiem mēnešiem tiek palielināts pensionēšanās vecums, līdz tas sasniegs 65 gadus (tam jānotiek ar 2025. gada 1. janvāri), un tad, ja nepieaugs vīriešu dzīves ilgums Latvijā, tad tā dēvētā stiprā dzimuma pensijā vidēji pavadītais mūža ilgums būs ap trīs gadiem ‒ tikpat garš kā Krievijā, kas nepagurusi sūta savus vīriešus nāvē bezjēdzīgos karos.

Bagātākās valstīs cilvēki ir vidēji laimīgāki; vienlaikus ir svarīgi izvērtēt, kā turība tiek pārvērsta labklājībā.

Tā uzsver Meiks Vikings (Meik Wiking), Dānijā bāzētā laimes izpētes institūta The Happiness Research Institute vadītājs un grāmatu The Little Book of Hygge, The Little Book of Lykke, The Art of Making Memories un The Key to Happiness autors. Uzņēmumu īpašniekiem un vadītājiem ir vērts pievērst uzmanību darbinieku labsajūtai, jo laimīgāki darbinieki ir produktīvāki, radoši, mazāk dienu pavada slimojot. Vairāk par laimi un laimīgu darbinieku lomu biznesā un valsts attīstībā M. Vikings stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Jūs esat The Happiness Research Institute vadītājs. Kā jūs definējat laimi un kā to pētāt institūtā?

Mums ir plašs skatījums par to, kas ir laime. Tā var būt gan tas, kā cilvēks piedzīvo savu dzīvi kopumā un cik apmierināts ir, gan arī saistīta ar to, kādas emocijas pieredz. Mēs cenšamies to sadalīt un skatīties uz dažādām dimensijām, komponentēm, bet esam ieinteresēti tajā, kā cilvēki pieredz savu dzīvi, cik laimīgi viņi ir. Veidojot pētījumus, mums patīk sekot līdzi cilvēkiem laika gaitā, piemēram, es varētu sekot desmit tūkstošiem cilvēku Rīgā nākamos desmit gadus un skatīties, vai viņi tiek paaugstināti darbā, atlaisti, apprecas, izšķiras, kā tas ietekmē viņu laimes līmeni.

Sabiedrības novecošanās un cilvēka dzīves ilguma palielināšanās visā pasaulē liek domāt par valstu sociālās aizsardzības sistēmu stabilitāti.

Daudzviet, tai skaitā arī Latvijā, palielina iedzīvotāju pensionēšanās vecumu, lai samazinātu slogu uz darbspējas vecumā esošajiem iedzīvotājiem. Kādas tendences ir novērojamas pasaulē un kāds dzīves līmenis sagaidāms Latvijas nākotnes pensionāriem tikai ar valsts pensiju?

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati liecina, ka 2018. gadā dalībvalstu vidējais pensionēšanās vecums sasniedza 63,5 gadus sievietēm, bet vīriešiem – 64,2. Arī Latvijā pensionēšanās vecums kopš 2014. gada pakāpeniski tiek palielināts. Šobrīd tie ir 64 gadi, bet jau 2025. gadā tie būs 65 gadi. Līdzīgi kā Latvijā, tad arī Eiropas Savienībā (ES) 2019. gadā vidēji katram piektajam Eiropas iedzīvotājam ir virs 65 gadiem. Tiek prognozēts, ka arī turpmākajās desmitgadēs gados vecāko cilvēku īpatsvars palielināsies, bet iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā – samazināsies. Tādējādi tuvākā nākotnē senioru būs arvien vairāk, radot papildu slogu cilvēkiem darbspējas vecumā, kam būs jāsedz sociālie izdevumi, lai nodrošinātu novecojošai sabiedrībai nepieciešamos pakalpojumus.

Dzīvei nepieciešamā alga ir temats, par kuru nepieciešama nopietna diskusija. Lai gan aizvien vairāk darba devēju Baltijā pievērš uzmanību darbinieku labklājībai, daudzi cilvēki joprojām nesaņem pietiekamu atalgojumu, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi. Finansiālā drošība ir viens no svarīgākajiem labklājības aspektiem un būtiski ietekmē mūsu dzīves kvalitāti.

Pētījumi liecina, ka, sasniedzot noteiktu ienākumu līmeni, atalgojuma pielikums vairs nerada būtisku motivācijas pieaugumu, tomēr, ja cilvēkam trūkst līdzekļu, tas var kļūt par galveno ikdienas rūpi, ko nevar viegli atrisināt vai apiet. Ja atalgojums nesasniedz dzīvei nepieciešamo slieksni, tas kļūst par ļoti būtisku problēmu.

Dzīvei nepieciešamā alga ir minimālais ienākumu līmenis, kas tiek uzskatīts par nepieciešamu indivīdam vai ģimenei, lai segtu savas pamatvajadzības un uzturētu pienācīgu dzīves līmeni noteiktā ģeogrāfiskā apgabalā, piemēram, 2024. gadā Rīgā tas ir 1638 EUR bruto. Finansiālā labklājība ir cieši saistīta ar atalgojuma apmēru, īpaši ar to, vai atalgojums ir pietiekams, salīdzinot ar minēto slieksni, un taisnīgs. Dzīvei nepieciešamā alga ietver dzīvesvietu, pārtiku, transportu, veselības aprūpi, izglītību, kā arī citas dzīves sastāvdaļas, piemēram, sporta kluba abonementu vai teātra biļeti. Šis atalgojuma līmenis pārsniedz juridiski noteikto minimālo algu, kas bieži vien nav pietiekama visu dzīves izdevumu segšanai.

Vispārīgs pārmetums, ka algas valsts sektorā palielinās uz pārējās sabiedrības trūkuma rēķina, nav gluži precīzs. Algas valsts sektorā 2023. gada pirmajā pusgadā vidēji ir augušas lēnāk par inflāciju. Šāda situācija nozīmē, ka ir neliela daļa valsts algu saņēmēju, kuri sāk dzīvot labāk, taču pārējo dzīves līmenis samazinās ‒ tie ir ārsti, skolotāji un policisti.

Sabiedrības pārmetuma būtība

Latvijā ļoti daudzi ir neapmierināti ar valdības īstenoto ekonomisko politiku. Neapmierināto skaits pieauga pēc inflācijas starta pērn, ko ietekmēja apkures rēķinu pieaugums, bet šogad to pastiprināja EURIBOR likmju kāpums, kas izpaužas kā visu, ne tikai hipotekāro kredītu, ikmēneša maksājumu pieaugums. Kritizējot valdību, valsts nodokļu un izdevumu politiku, gan sociālo tīklu burbuļos, gan dažādās diskusijās tiek pausti viedokļi, ka nodokļu celšana ir vajadzīga vienīgi ierēdņu «armijas» algu celšanai un tam ir visai maz sakara ar sabiedrības vai nacionālajām interesēm.

Tāpēc ir vērts pārbaudīt, kādi 2023. gadā bija izdevumi no valsts pamatbudžeta, kas tika novirzīti atalgojumam un citām ar darbaspēku saistītajām izmaksām.

Profesionālās un personīgās dzīves līdzsvars – frāze, ko pēdējos pāris gadus dzird gandrīz ikviens. No talantiem un personālvadības profesionāļiem. No vietējiem darba devējiem līdz starptautiskām organizācijām. Skaistos saukļos un mērķtiecīgās aktivitātēs.

Tiesa, realitātē darbinieku atbalstoša kultūra un vide ir sastopama retāk nekā formāli uzņēmumu apgalvojumi un maldīgas puspatiesības. Vai un kāpēc darba tirgus tomēr piespiedīs visus mainīties?

Bieži vien karjera mūsu dzīvē tiek izvirzīta par prioritāti. Cilvēka tieksme gūt profesionālus panākumus aizēno rūpes par sevi un personīgo labsajūtu, kas tieši iespaido fizisko veselību un mentālo labbūtību. Smagnēja darba kultūra jeb “hustle culture”, klusā aiziešana jeb “quiet quitting” un nespēja apturēt lielo atkāpšanos ir satraucošas darba tirgus tendences, kurām starptautiski ir veltīti jauni apzīmējumi. Šie jēdzieni raksturo problēmas, kas lielākoties radušās Covid-19 izplatības un ierobežojumu laikā. Tās pašlaik cenšas novērst organizācijas visā pasaulē, lai mazinātu darbinieku izdegšanas līmeni un radītu gan labvēlīgāku, gan iekļaujošāku darba vidi.

Vēl ne tik senā pagātnē ir laiks, kad Latvijas tautsaimniecības ārējā sektora analīzes pastāvīgs rūpju objekts bija ievērojama apmēra tekošā konta deficīts. Ar «ievērojams» domāti caurmērā padsmit un ap 20% no iekšzemes kopprodukta (IKP) laika periodā no 2005. līdz 2008. gadam.

2018. gada decembra sākumā publiskotie 3. ceturkšņa maksājumu bilances dati atklāja, ka Latvijā izveidojies tekošā konta deficīts 5.7% no IKP apmērā. Jāatzīst, šis jēdziens vai vismaz tā nozīmīgums no aprites bija teju izzudis jau labu brīdi. Šāds deficīts netika vērots kopš 2011. gada vidus, un arī tad tas bija vien īslaicīgs izņēmums. Vai tas nozīmētu, ka jaunākie dati ir satraucoši?

Šajā rakstā par to, ko rāda tekošā konta saldo un par ko ir vērts piedomāt, vērtējot tā lielumu un pārmaiņu virzienu, tostarp Latvijā.

Tekošā konta saldo: kas notiek pasaulē

Tekošais konts ir maksājumu bilances daļa, kas atspoguļo preču, pakalpojumu, sākotnējo ienākumu un otrreizējo ienākumu plūsmas starp konkrētas valsts rezidentiem un pārējo valstu rezidentiem. Tekošā konta atlikums jeb saldo parasti ir negatīvs situācijās, kad uzkrājumu apjoms valstī nespēj segt tajā veiktās investīcijas, un otrādi – pārpalikums atspoguļo situāciju, kad tiek veikti uzkrājumi, kas netiek ieguldīti vai tūlīt izlietoti patēriņam.

Jaunajai valdībai ir nekavējoties jāatbalsta Latvijas kultūra, teātris, prese un grāmatu izdošana, jo pārtikas, energoresursu un elektrības tarifu kāpums Latvijas lauku apvidos zemo algu saņēmējus pilnībā izputinās.

Kā liecina CSP apkopotā statistika, tad dzīves līmeņa kritums minimālās algas saņēmējam šī gada rudenī bija par aptuveni 22%. Minimālā alga nav palielināta kopš 2021. gada janvāra. Vidējais patēriņa cenu pieaugums tikai pēdējā gada laikā (2022. gada septembris pret 2021. gada septembri) bija 22%. Tas nozīmē, ka tīri matemātiski minimālās algas saņēmējs šī gada septembrī varēja nopirkt (100%-22%= 78%) tikai aptuveni 78% no tā paša preču un pakalpojumu daudzuma, kādu varēja iegādāties pirms gada. Minimālās algas saņēmējam šī gada rudenī dzīves līmenis ir krities vismaz par vienu piekto daļu, salīdzinot ar pagājušā gada rudeni.

Kā mainījās dzīves līmenis vidējās algas saņēmējam? Atbilstoši CSP datiem, 2022. gada jūnijā vidējā alga (1012 eiro) gada laikā (pret 2021. gada jūnija vidējo algu) pieauga par 7,3%. Matemātiski, ņemot vērā vidējo patēriņa cenu pieaugumu, kas ir aptuveni 22% gadā, sanāk (100%+7,3% -22%= 85,3%), ka vidējās algas saņēmējs šī gada septembrī varēja nopirkt tikai aptuveni 85,3% no to pašu preču un pakalpojumu daudzuma, kādu varēja iegādāties pirms gada. Vidējās algas saņēmējam šī gada rudenī dzīves līmenis ir krities par vismaz 15 procentiem, salīdzinot ar iepriekšējo gadu.

Latvijas ekonomikas izaugsme pēdējos gados bijusi iespaidīga, tomēr valstij aktīvāk jādomā par vides jautājumiem, trešdien, prezentējot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Latvijas ekonomikas pārskatu, uzsvēra OECD ģenerālsekretārs Anhels Gurija.

Organizācijas ziņojumā norādīts, ka Latvijas ekonomika un nodarbinātība aug, tomēr valstij vajadzētu aktīvāk mazināt nevienlīdzību, domāt par izaicinājumiem, kas saistīti ar sabiedrības novecošanos, kā arī vides aizsardzības jautājumiem.

Kopumā OECD Latvijas 2019.gada un 2020.gada iekšzemes kopprodukta pieaugumu prognozē 2,7% apmērā, pat neskatoties uz to, ka pasaulē ekonomikas izaugsme un investīciju apmērs palēninās. Tāpēc Latvijai ieteikts veicināt produktivitāti, lai dzīves līmenis pietuvotos vidējam OECD valstu līmenim.

«Pateicoties Latvijas stabilajai makroekonomikas politikai un veiktajām reformām, Latvija pēdējos gados ir uzrādījusi iespaidīgu ekonomikas izaugsmi. Bezdarbs samazinās, uzlabojas dzīves līmenis un labklājība, kā arī Latvijā notikušas pārmaiņas vides politikas jomā, aktīvāk veicinot »zaļo« enerģiju. Tomēr Latvijai jāturpina veikt reformas, lai izaugsme arī turpmāk būtu veselīga un videi draudzīga,» sacīja Gurija.

Jau vairākus gadus globālais Mercer pensiju indekss izcēlis Nīderlandi un Dāniju kā valstis ar labākajām pensiju sistēmām pasaulē. Kas tās padara par “veiksmes stāstiem” un ko no tām varam mācīties Latvijā?

Konsekvents valsts atbalsts, iedzīvotāju izglītošana, ilggadējas krāšanas tradīcijas un darba devēju iesaistīšanās ir vieni no galvenajiem iemesliem, kāpēc Dānijā un Nīderlandē vecumdienām uzkrāj ievērojami vairāk iedzīvotāju nekā citās pasaules valstīs. Lai stimulētu arī Latvijas iedzīvotājus domāt par nodrošinātām vecumdienām, nepieciešams gan izpratnes veicināšana, gan darba devēju aktīvāka iesaiste, kā arī mācīšanās no veiksmīgām pensiju sistēmām Rietumvalstīs.

Pensijas pirmais līmenis – uzkrāj par valstī nodzīvoto vai nostrādāto

Arī Nīderlandē un Dānijā pensiju sistēmas sastāv no trīs līmeņiem, kur 1. līmenis ir valsts nodrošināta pensija. Tās apmērs ir atkarīgs nevis no samaksātajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, kā tas ir Latvijā, bet gan no laika, ko persona ir nodzīvojusi vai strādājusi kādā no valstīm. Katrs nostrādātais vai nodzīvotais gads ļauj cilvēkam uzkrāt 2 % no valsts pensijas. Vienlaikus Nīderlandē tiek ņemti vērā arī iedzīvotāju dzīves apstākļi, piemēram, vientuļš pensionējies holandietis var saņemt pensiju līdz 70 % apmērā no minimālās mēnešalgas, kas šodien sasniedz apmēram 1300 eiro. Savukārt laulātie vai personas ar dzīvesbiedru var saņemt līdz 50 % no minimālās mēnešalgas.

Gan Eiropas Savienības, gan Latvijas darba tirgus normatīvais regulējums sievietēm un vīriešiem paredz vienādas tiesības.

Tomēr reālajā dzīvē joprojām varam novērot, ka dzimums Latvijas darba tirgū spēlē visai nozīmīgu lomu, jo ir novērojamas būtiskas atšķirības gan izvēlētās profesijas un iegūtās izglītības jomā, gan arī atalgojuma ziņā.

Latvijā augsts sieviešu nodarbinātības līmenis

2023. gadā Eiropas Dzimumu līdztiesības indeksā Latvija ar 61,5 punktiem ieņem 19. vietu starp 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tostarp Latvija ir ieguvusi labus rezultātus darba jomā, kur Latvija ir ieguvusi 76,4 punktus. Visaugstākais rezultāts ir iegūts darba jomā, jo Latvijā sievietēm kopumā ir salīdzinoši augsta iesaiste darba tirgū.

Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem 2022. gadā Latvijā ekonomiski aktīvi bija 951,3 tūkstoši jeb 68,6 % iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Vīriešu ekonomiskās aktivitātes līmenis (72,7 %) bija par 7,7 procentpunktiem augstāks nekā sievietēm (65 %). Šajā ziņā Latvija gan iet kopsolī ar pārējo Eiropu, jo arī citās ES dalībvalstīs vīriešu ekonomiskās aktivitātes līmenis salīdzinoši ir augstāks nekā sievietēm. Tomēr Latvijā sieviešu nodarbinātības līmenis bija par 5,7 procentpunktiem augstāks nekā vidēji sievietēm ES, savukārt vīriešu nodarbinātības līmenis – par 0,7 procentpunktiem augstāks nekā ES. Vislielākās atšķirības vīriešu un sieviešu nodarbinātībā bija novērojamas 35–44 gadu vecuma grupā (7,8 procentpunkti). Latvija ieņem arī līderpozīcijas pēc sieviešu īpatsvara vadītāju amatos. 2022. gadā starp darba ņēmējiem Latvijā 56,1 % vadītāju bija sievietes. Jaunākie bezdarbnieku dati rāda, ka faktiskā bezdarba līmenis Latvijā bija 6,3 %, sasniedzot 60,4 tūkstošus bezdarbnieku – 21,4 tūkstoši sieviešu un 39 tūkstoši vīriešu (2023. gada septembris). Tostarp sieviešu bezdarba līmenis septembrī samazinājās par 0,2 procentpunktiem līdz 4,5 %, vīriešu – par 0,1 procentpunktu līdz 8,1 %.

Pēdējo gadu laikā novērotas izmaiņas turīgo klientu segmentā, par "Private Banking" klientiem kļūstot arvien jaunākiem iedzīvotājiem, ceturtdien mediju pasākumā sacīja "Swedbank Private Banking" vadītāja Latvijā Karīna Kulberga.

Viņa skaidroja, ka to sekmējis straujš jaunuzņēmumu dibinātāju un vadītāju labklājības pieaugums. Tādējādi turīgā klienta vidējais vecums Latvijā samazinājies par pieciem gadiem - no 57 gadiem 2014.gadā līdz 52 gadiem 2022.gadā. Savukārt jauno profesionāļu īpatsvars ir vēsturiski lielākais.

Kulberga norādīja, ka Rietumeiropas valstīs un ASV turīgo klientu vidējais vecums svārstās ap 70 gadiem vai pat pārsniedz šo vecumu.

Kopumā turīgo klientu vērtējums par savu labklājību šā gada sākumā bija atgriezies pirmspandēmijas līmenī - 84% klientu labklājība saglabājusies nemainīga vai augusi, kamēr 16% atzina, ka tā samazinājusies.

Pagājušajā gadā 20% turīgo klientu bija atzinuši, ka viņu labklājība samazinājusies, bet 65% norādīja, ka viņu labklājība saglabājusies nemainīga vai palielinājusies.

Patēriņa cenu pieaugums Latvijā pēdējos mēnešos ir bijis viens no straujākajiem pēdējo 20 gadu laikā, un inflācijas dinamika šobrīd jau līdzinās 2007. - 2008. gadā pieredzētajam, norāda banku analītiķi.

Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, novembrī patēriņa cenas Latvijā palielinājās par 7,5 % salīdzinājumā ar 2020. gada novembri, savukārt tikai kopš šī gada augusta patēriņa cenas Latvijā ir augušas par 3,7 %. Lai arī patēriņa cenu kāpums šobrīd līdzinās 2006. – 2008. gada periodam, inflācijas iemesli šoreiz ir citi. Šobrīd Latvijas ekonomikā nav vērojamas būtiskas ekonomikas nesabalansētības vai pārmērības, un inflāciju pamatā ir izraisījuši ārējie faktori.

Patēriņa cenas Latvijā šobrīd visvairāk ietekmē naftas cenu kāpums un enerģētikas krīze Eiropā, kas ir izveidojusies dažādu ekonomisku un politisku faktoru, kā arī laikapstākļu rezultātā, norāda bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš.

No kā sākas mājas celtniecība? Pareizi, no pamatiem. Tikai komentārs šoreiz būs par mūsu dzīvēm, nevis par inženiertehniskajām būvēm. Par mūsu dzīves būvniecību, kam nav dotas iespējas ne melnrakstam, ne iepriekš saskaņotam projektam. Par to likteņa līklīniju, kuru veidojam ar savām zināšanām, prasmēm un negaidītos pavērsienos iegūtiem puniem, ko saucam par pieredzi.

Viens no nozīmīgākajiem ģimeņu finansiālās drošības instrumentiem Rietumu valstīs ir dzīvības apdrošināšana, kas veido vidēji 58% no kopējā apdrošināšanas tirgus. Latvijā dzīvības apdrošināšana veido vien 25% no kopējā tirgus. Vai mēs esam savādāki ļaudis, nekā “veco demokrātiju” valstīs – veselīgāki, veiklāki vai veiksmīgāki? – domāju, ka nē. Mūsu sabiedrība kopš neatkarības atjaunošanas ir vienīgi nedaudz mazāk pieredzējusi.

Saskaņā ar Latvijas Apdrošinātāju asociācijas (LAA) datiem viens Latvijas iedzīvotājs dzīvības apdrošināšanai gadā tērē caurmērā 70 EUR, kamēr “dzelžiem” – automašīnas un citas tehnikas apdrošināšanai – 200 EUR, aizmirstot, ka aiz tehnikas ir dzīvs cilvēks. Cilvēki mēdz stereotipiski uzskatīt, ka ar viņiem nekas slikts nenotiks, tomēr dzīve ir neprognozējama. Savukārt tehnikai un īpašumiem nav nekādas būtiskākas vērtības, ja aiz tiem vairs nav cilvēka – dzīves drauga un partnera, gādīga vecāka, brāļa vai māsas, apgādnieka. Salīdzinot finanses, kādas Latvijā savas dzīvības apdrošināšanai piešķir viens iedzīvotājs, ar Eiropas valstu vidējo rādītāju, starpība ir teju divdesmit reižu. Vidēji eiropietis dzīvības apdrošināšanai gadā atvēl 1264 EUR. Atbilstoši 2018. gada datiem dzīves līmenis, vērtējot pēc IKP uz vienu personu, Latvijā ir 69% no Eiropas Savienībā vidējā, ar tendenci šai starpībai sarukt. Tā nav ne divkārša, ne trīskārša, kur nu vēl divdesmitkārtīga starpība.

Garantētais minimālais ienākumu (GMI) līmenis Latvijā neatbilst Satversmei, šādu spriedumu 25. jūnijā pasludināja Latvijas Republikas Satversmes tiesa (ST). Tiesas secinājumos norādīts, ka likumdevējs nav izlēmis būtiskākos ar GMI saistītos jautājumus.

ST nolēma, ka apstrīdētā GMI norma ir spēkā neesoša jau no nākošā gada 1. janvāra, kas nozīmē, ka likumdevējam steidzami jāstrādā pie jauna regulējuma.

Lietas būtība ir par to, ka Latvijas tiesībsarga apstrīdētajā normā GMI līmenis neatbilst cilvēka cieņai un sociāli atbildīgas valsts principiem. ST GMI normas atbilstību Satversmei izskatīja atbilstoši Satversmes 1. pantam un Satversmes 109. pantam.

Latvijas Tiesībsarga tīmekļvietnē norādīts, ka pēc jaunākās statistikas 2019. gadā Latvijā bija 41 522 trūcīgas personas, savukārt tikai 17 249 personas bija GMI saņēmēji, no kurām bērni – 3165, un vecuma pensijas personas – 2819. Vidējais GMI pabalsta apmērs vienai personai 2019. gadā bija 42,79 eiro mēnesī.

Latvijā ir labas iestrādes un ilgtspējīgas būvniecības piemēri, tomēr plašākā tvērumā ilgtspējas prakse ēku būvniecībā pagaidām vēl tiek reti izmantota, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas ekonomiste Baiba Brusbārde un padomnieks enerģētikas un klimata politikas jomā Dzintars Jaunzems.

Ekonomisti norāda, ka ilgtspējīgas būvniecības prakse drīzumā būs obligāta Latvijā. Šogad martā Eiropas Parlamentā tika apstiprināts ēku dekarbonizācijas plāns, kas nosaka, ka visām jaunajām ēkām no 2030.gada ir jābūt bezemisiju. Emisiju aprēķinos ņems vērā visu ēkas būvniecības dzīves ciklu, sākot ar finansēšanu un projektēšanu, līdz atkritumiem pēc objekta nojaukšanas. Tas nozīmē, ka pārmaiņas būvniecības nozarē ir steidzamākas nekā jebkad agrāk.

Latvijas eksporta tirgos pieprasījums pēc ilgtspējīgiem, sertificētiem materiāliem aizvien pieaugs, un tā ir Latvijas uzņēmumu iespēja ielauzties tirgū un izrauties attīstībā, raksta ekonomisti. Jau šobrīd vairākiem Latvijā ražotiem būvmateriāliem ir izsniegti apliecinājumi par atbilstību starptautiskām produktu vides deklarācijām, un tie veiksmīgi iekaro ārējos tirgus.

Eiropas Komisija (EK) maija beigās publicēja priekšlikumus par Covid-19 krīzē cietušās Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu, kura ietvaros paredzēts atbalsts visām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm.

Saskaņā ar piedāvājumu – tuvākajos 7 gados Latvijai no ES budžeta varētu būt pieejams gandrīz 12 miljardu eiro jeb tik, cik pēdējos 15 gados kopā. Kā Latvijai veiksmīgi un pilnvērtīgi iekļauties jaunajā ES ekonomikā? Kur investēt gudri, lai modernizētu ekonomiku laikā, kad to darīs visa Eiropa? Kurp virzīt skatu nākotnē, nevis (tikai) labot pagātnes kļūdas? Par to pārdomas turpmākajā rakstā.

Tātad, 27. maijā EK iepazīstināja ar savu izstrādāto Eiropas atveseļošanas plānu (turpmāk – EK plāns), pirmo reizi piedāvājot dubultā finansējuma pieeju. Jaunais EK plāns paredz papildu ierastajam 7 gadu budžetam (1.1 triljonu eiro apmērā) ieviest ārkārtas 4 gadu instrumentu 750 miljardu eiro apmērā. Tādējādi kopā Eiropas atveseļošanas plāna īstenošanai EK piedāvā rezervēt 1,85 triljonus eiro.

Nelegālie ienākumi jeb aplokšņu algas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā iedzīvotāju vidējā vecuma pensija joprojām ir teju trīs reizes mazāka nekā pārtikušajās Eiropas valstīs.

Vienlaikus pensiju uzkrāšanā vērojamas pozitīvas tendences - pērn iedzīvotāji daudz aktīvāk pieteicās mūža pensijas apdrošināšanai, šim mērķim otrajā pensiju līmenī novirzot teju uz pusi jeb par 44,1% vairāk naudas nekā 2019. gadā. Pērn pieauguši arī iedzīvotāju ilgtermiņa uzkrājumi apdrošināšanas sabiedrībās, kurus pamatā izmanto vecuma pensijām.

Pensijas vecums 70 gados

Vairumā attīstīto valstu cilvēki dzīvo un saņem pensijas arvien ilgāk, tāpēc valdības paaugstina pensionēšanās vecumu, reformē pensiju sistēmas, lai padarītu pensijas mazāk dāsnas. Kāda ir situācija Latvijā – ar ko jārēķinās, domājot par vecumdienu nodrošinājumu tiem, kas šobrīd ir ekonomiski aktīvi vai nesen sākuši darba gaitas?

“Nākotnes pensija”, “nākotnes pensionārs” ir jēdzieni, kam grūti piešķirt emocionālu, personisku dimensiju. Jo vieniem tā ir vēl ļoti tāla un abstrakta nākotne, par kuru rūpēties it kā ir pāragri, citiem – jau tik tuva, ka tajā neko izmainīt vairs nevar.

Tomēr lielākajai sabiedrības daļai tā sauktajā aktīvajā vecumā – cilvēkiem, kuri pensijas vecumu sasniegs pēc 15, 20, 35 gadiem – par sevi kā pensionāru būtu jādomā tieši tagad. Piemēram, vērtējot politiķu idejas par 2. pensiju līmeņa līdzekļu “pārdali”, kas jau tā nelielās nākotnes pensijas sarucinātu krietni vairāk.

Latvijā pirms 20 gadiem ieviestais pensiju 2. līmenis ir tā saucamā uzkrājošā pensija, – šī nauda tiek ieguldīta vērtspapīros un faktiski pelna “jaunu” naudu. Tāpēc pensijas saņēmējs, sasniedzot pensijas vecumu, par spīti inflācijai, ir uzkrājis vairāk, nekā iemaksājis. Šī iemesla dēļ pensiju fondi ir kļuvuši populāri visā pasaulē, nodrošinot sev ietekmīgas un strauji augošas investoru grupas statusu. Tomēr jūtams uzkrājumu pieaugums ir iespējams vien pie trim pamata nosacījumiem: ka iemaksas tiek veiktas regulāri; ka iemaksas ir samērojamas ar nākotnē sagaidāmo pensiju; ka iemaksas tiek veiktas pietiekami ilgi. Ja kāds no šiem elementiem iztrūkst, uzkrājumu apjoms samazinās.

Diskusijās par darba vidi un darbinieku produktivitātes veicināšanu bieži tiek minēts jēdziens “darbinieku iesaiste”. Dažādas pētījumu kompānijas piedāvā risinājumus, kā mērīt darbinieku iesaisti un analizēt rezultātus. Tomēr vispirms ir būtiski izprast - kas ir darbinieku iesaiste un kāpēc ir svarīgi to mērīt?

Vai tas, cik iesaistīts ir darbinieks, patiešām ietekmē uzņēmuma peļņu un citus būtiskus rādītājus? Kā iesaiste atšķiras no citiem darba vides psiholoģiskajiem faktoriem - darbinieku apmierinātības un labbūtības?

Lai atbildētu uz jautājumiem, kāpēc un kā mērīt darbinieku iesaisti (employee engagement) un kādus ieguvumus var radīt augsta iesaiste, vispirms ir svarīgi saprast, ko ietver šis jēdziens. Formālās saistības, ko darbinieks uzņemas, parakstot darba līgumu, vēl nenosaka, kādu enerģijas līmeni darbinieks ieguldīs darbā. Ar darbinieku iesaisti pamatā saprot entuziasmu, ar kādu veicam savus darba pienākumus. Tas atspoguļo ne tikai apmierinātību ar darbu vai to, cik laimīgi jūtamies savā darba vietā - iesaiste parāda, cik motivēti esam pielikt pūles organizācijas labā un cik emocionāli piesaistīti jūtamies savai darbavietai.

Dažu pēdējo mēnešu laikā esmu saņēmis daudz jautājumus par mājokļu tirgu – kas notiek un kas notiks, kāpēc aug cenas, vai labāk pirkt vai īrēt?

Tas atgādina notikumus apmēram pirms 15 gadiem, kad mājokļu tirgus bija Latvijas ekonomikas centrālā ass, kuras gravitācija turēja orbītā darba tirgu, patēriņu un patēriņa cenas, IKP dinamiku un maksājumu bilanci. Par to daudz runāja ballēs, bērēs un biznesa konferencēs. Par šiem notikumiem toreiz daudz rakstīju kā žurnālists un saņēmu daudz jautājumu, atzinības un kritikas.

Šogad mājokļu tirgus ir mainījies pietiekami strauji, lai varētu apgalvot, ka pēc vairāk nekā desmit gadus ilgušas stagnācijas tirgū notiek pavērsiens. Ir paātrinājies īpašumu cenu kāpums. Vairākās Pierīgas pilsētās kopš gada sākumā sērijveida dzīvokļu cenas augušas apmēram par piektdaļu. Aktivizējas hipotekārā kreditēšana, piemēram, pirmajā pusgadā Luminor bankas mājsaimniecībām izsniegto kredītu apjoms audzis gandrīz trīs reizes. Top jauni mājokļu projekti, aug izsniegto būvatļauju apjoms. Ienākumu kāpums pamazām palielina to ģimeņu īpatsvaru, kas spēj ņemt hipotekāros kredītus.

Ministru kabinets (MK) 13.janvārī apstiprināja priekšlikumus valsts budžeta prioritārajiem pasākumiem 2023. gadam un budžeta ietvaram 2023.–2025. gadam, šogad paredzot nozīmīgus papildu līdzekļus jaunām valdības prioritātēm 710 miljonu eiro apmērā.

Finansējums paredzēts gan valsts drošības stiprināšanai, gan konkurētspējas uzlabošanai, gan dzīves kvalitātes uzlabošanai un citām prioritātēm.

“Valsts budžets ir valdības darba instruments. Gatavojot 2023. gada valsts budžeta piedāvājumu, uzsvaru likām uz investīcijām mūsu cilvēkos un konkurētspējas stiprināšanā, lai virzītos uz ekonomikas transformāciju. Budžetā būs papildu līdzekļi gan izglītībai un zinātnei, gan iedzīvotāju labklājības celšanai un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības uzlabošanai. Laikā, kad ģeopolitiskā situācija pasaulē un tuvējās kaimiņvalstīs joprojām ir saspringta, mēs nedrīkstam aizmirst arī par savas valsts aizsardzību un drošības stiprināšanu, tāpēc būtiska daļa papildu finansējuma tiks novirzīta tieši šai jomai. Tomēr darbu pie šā gada budžeta turpinām saskaņā ar Fiskālās disciplīnas likuma prasībām, līdz ar to varu apliecināt, ka arī turpmāk Latvija būs fiskāli atbildīgs eirozonas dalībnieks,” uzsver finanšu ministrs Arvils Ašeradens.

Tāpat kā vairumā Eiropas Savienības (ES) valstu, arī Latvijā būvniecības nozarei ir būtiska loma tautsaimniecības izaugsmē.

Tā ir viena no lielākajām nozarēm materiālu patēriņa ziņā, kuras vēriens ir vienlaikus gan vājā puse (lielam organismam ir grūtāk ātri adaptēt inovācijas un attīstīties), gan iespēju avots (jebkuras pozitīvas izmaiņas šajā nozarē ir eksponenciālas). Nav arī noslēpums, ka tā ir viena no skandāliem apvītākajām nozarēm. To noteikti var mainīt, bet, lai būvniecības nozare atgūtu labo vārdu, tai būtu jāiet līdzi laikam un jācenšas tam tikt pat solīti priekšā. Nepalīdz tiesvedības procesā esošā “karteļa lieta”.

Kā tad ar labo slavu?

Reputācija ir salīdzināms jēdziens: nozares atpazīstamību un prestižu nosaka un ietekmē citu nozaru attīstība. Piemēram, par darbaspēku cīnās gandrīz visas zināšanu ietilpīgās nozares. Visos būvniecības posmos industrijai nepieciešami speciālisti, kuri darbojas saskaņā ar klimata neitralitātes principiem un ir spējīgi operēt mūsdienīgā, digitālā un inovatīvā vidē. Par studējošajiem visos līmeņos būvniecības nozare konkurē ar IKT nozari, taču būvniecība nozīmē daudz lielāku atbildību, neskaidrību un tirgus sadrumstalotību, kas ietekmē karjeras izvēli. Bet izaicinājumi vienlaikus ir arī iespējas. “Jaunās būvniecības skolas” sadarbības partneru lokā ir patiešām progresīvi, uz izaugsmi vērsti uzņēmumi. Latvijā strauji attīstās tie būvniecības sektora uzņēmumi, kuri darbojas starptautiski, integrē ilgtspējības principus, iet līdzi digitālajam un tehnoloģiju laikam, cienot un respektējot savus darbiniekus. Mūsu uzdevums ir sagatavot vidi šādu speciālistu apmācībai.

Pēdējo 12 mēnešu laikā uzkrājumu apjoms audzis trešdaļai Latvijas iedzīvotāju, tomēr vien 3% aptaujāto uzkrātā naudas summa palielinājusies būtiski, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktā aptauja. Kopumā, lai gan lielākajai daļai mājsaimniecību ir izveidoti uzkrājumi, vairumā gadījumu tie ir nelieli un nodrošinātu iztiku ne ilgāk kā vienu mēnesi.

Saskaņā ar aptaujas datiem uzkrājumus veido 78% Latvijas iedzīvotāju. Liela daļa (42%) atzinuši, ka iekrātās naudas apjoms ļautu segt ikdienas izdevumus labākajā gadījumā vienu mēnesi. Ilgākam laika periodam, proti, aptuveni 3 mēnešiem, uzkrājumu pietiktu vien 16% aptaujāto. Tiesa, pozitīvi vērtējams fakts, ka piektajai daļai (20%) to būtu gana, lai iztiktu pusgadu vai pat ilgāk. Tajā pašā laikā teju tikpat lielai daļai Latvijas mājsaimniecību (22%) uzkrājumu nav vispār.

«Lai gan pēdējā gada laikā Latvijā piedzīvota ekonomiskā izaugsme un kopējais atalgojuma līmenis audzis, jāņem vērā arī cenu līmeņa pieaugums, kas atstājis ietekmi uz naudas faktisko vērtību. Pēc statistikas datiem redzams, ka pieaugums ienākumu pusē bijis straujāks par izmaksu kāpumu, nodrošinot mājsaimniecību kopējās pirktspējas palielināšanos. Samaksājot «inflācijas nodevas», iedzīvotāju atlikums maciņā ir pozitīvs – vairāk varam atļauties iztērēt un arīdzan atlicināt uzkrājumiem. Kamēr daļai Latvijas iedzīvotāju ikmēneša ienākumu līmenis ir zems un uzkrājumu veidošana gluži objektīvu iemeslu dēļ nav prioritāte, citiem joprojām nav izveidojies paradums uzkrāt – tā vietā brīvie līdzekļi tiek novirzīti dzīves vides labiekārtošanai, ceļošanai vai dažādu statusa lietu iegādei,» norāda Swedbank Finanšu institūta eksperte Evija Kropa.