Šogad Ņujorkas Satiksmes departaments izvēlējās trīs elektrisko skrejriteņu koplietošanas pakalpojuma sniedzējus, kas pilsētas nabadzīgākajās apkaimēs Bronksas austrumos varēs realizēt e-skrejriteņu pilotprojektu.
Ņujorka ir starp nedaudzajām pilsētām, kas salīdzinoši ilgi liegusi e-skrejriteņu koplietošanas uzņēmumiem pieeju pilsētas infrastruktūrai. Atšķirībā no ņujorkiešiem rīdzinieki ar iznomātiem e-skrejriteņiem pa pilsētas ietvēm, parkiem un ielām var traukties jau kopš 2019. gada pavasara. Ņujorkai attiecībā uz jauno transporta veidu bijusi nogaidoša attieksme un arī tagad, lai piedalītos konkursā par iespēju realizēt minēto pilotprojektu, uzņēmumiem bija jāizpilda virkne nosacījumu, viens no kuriem bija aizliegums Ņujorkā algot darbiniekus kā pašnodarbinātas personas.
Lai saviem klientiem nodrošinātu ērtu un drošu pakalpojumu, vadošās e-skrejriteņu koplietošanas kompānijas izmanto un turpina attīstīt dažādus jaunus tehnoloģiskus risinājumus (ģeožogus, automatizētu skrejriteņu tehniskā stāvokļa diagnostiku utt.), taču to pārvietošana, uzlāde un apkope vēl nav pilnībā automatizēta. Pašnodarbināto statusa piemērošana algojot darbiniekus, ļauj uzņēmumiem samazināt savas darbaspēka izmaksas un dinamiskāk pielāgoties tirgus svārstībām. Piemēram, viens no vadošajiem nozares uzņēmumiem Bird pandēmijas laikā atlaida vairāk kā 400 savus darbiniekus, pārraidot divu minūšu garu ziņojumu Zoom platformā un slēdzot darbinieku e-pasta un Slack kontus. Daudzi no atlaistajiem darbiniekiem bija sašutuši, un šāda uzņēmuma vadības attieksmi pret saviem darbiniekiem nav savietojama ar laba darba devēja reputāciju.
Taču uzņēmumu motivāciju un lēmumus var saprast, īpaši daudzi no jaunuzņēmumiem darbojas ar pārliecību, ka to risinājumi var izmainīt pastāvošo sistēmu, un tie ir lojālāki attiecībās ar saviem klientiem nekā darbiniekiem. Neapšaubāmi, šis dzinulis ir arī būtisks sabiedrībai noderīgu inovāciju radīšanai. Taču sabiedrība vairāk nekā atsevišķi uzņēmumi ir ieinteresēta, lai uzņēmumos būtu labas darbavietas. Tādas darbavietas, kam raksturīga laba un stabila darba samaksa, pretimnākoša darba vide ar personīgās izaugsmes iespējām, kā arī rīcības brīvība izrādīt pašiniciatīvu un uzņemties ar to saistīto atbildību.
Hārvardas Universitātes ekonomists Danijs Rodriks (Dani Rodrik) norāda, ka "labās darbavietas" mazina nepieciešamību pēc sociālajiem pabalstiem, atvieglo nākamo paaudžu apmācības procesu, mazina nepieciešamos ieguldījumus veselības aprūpē un noziedzības apkarošanā. Tāpat iedzīvotāju apmierinātību ar dzīvi pozitīvi ietekmē gan viņu pašu nodarbinātība, gan nodarbinātības līmenis viņu dzīves vietā jeb apkaimē. "Labu darbavietu" iztrūkums var arī negatīvi ietekmēt politiskās sistēmas, vairojot populismu, autoritārismu un ksenofobiju, kā arī izraisīt nemierus (piemēram, "dzelteno vestu" protestu kustību Francijā). Uzņēmumi par šiem papildu ieguvumiem parasti nedomā. Lai tie materializētos, nepieciešams, lai līdzīgu nodarbinātības politiku piekopj uzņēmuma konkurenti un efektīvi darbojas arī publiskie spēlētāji. Līdz ar to uzņēmumi "labo darbavietu" izveidē iegulda mazāk nekā būtu optimāli no sabiedrības skatu punkta jeb, citiem vārdiem sakot, tās "ekselences saliņas" pašas par sevi rodas negribīgi un gala rezultātā ir samērā nedaudz.
Ekonomistu apvienības paspārnē veiktā pētījumā "No betona uz cilvēku?" mēs kopā ar Elmāru Kehri un Robertu Menci analizējam "labo darbavietu" radīšanas iespējas Latvijā, apskatot gan citu valstu pieredzi, gan pandēmijas izraisītās ekonomiskās un sociālās krīzes pārvarēšanai paredzēto Eiropas Savienības finanšu līdzekļu ieguldīšanas plānus.
Lai izveidotu "labo darbavietu" ekonomiku, valstij, pašvaldībām un publiskajiem spēlētājiem kopumā jāuzņemas nozīmīgāka loma. No vienas puses publiskajiem spēlētājiem jāatvieglo un jāveicina potenciāli ieinteresēto sadarbības partneru (piemēram, produktīvo uzņēmumu un to piegādātāju, darbinieku, apmācības institūciju u.c.) savienošana un savstarpējā koordinācija. No otras puses publiskajiem spēlētājiem jāfokusējas uz jaunu zināšanu un risinājumu atklāšanu vai pārnesi vietējā tirgū, eksperimentējot ar dažādu stimulu ieviešanu un pielāgošanu. Publiskie spēlētāji ir kā platformas ar noteiktiem protokolu kopumiem, kas palīdz atrisināt dažādas savstarpējās sapārošanas problēmas. Jo vairāk un kompleksākas sapārošanas problēmas, publiskie spēlētāji spēj atrisināt, jo pievilcīgāks kļūst to piedāvājums. Praktiskā līmenī tas nozīmē, ka publiskajiem spēlētājiem jāspēj radīt risinājumus gan piedāvājuma pusē, kas saistīts ar potenciālajiem darbiniekiem un viņu cilvēkkapitālu, gan pieprasījuma pusē, kas saistīts ar produktīviem un potenciāli transformējamiem uzņēmumiem un viņu izvēlētajiem ražošanas modeļiem. Tāpat publiskie spēlētāji ir tie, kas var izmainīt sabiedrībā iesakņojušos paradumus un piedāvāt jaunus kulturālus jeb institucionālus risinājumus.
No konkrētiem risinājumiem īpaši var izcelt divus, kuros Latvijai jau ir zināmas iestrādes, bet kuru potenciāls līdz galam nav realizēts. Pirmkārt, Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) līdz šim pamatā strādājusi ar bezdarbniekiem, bet līdz ar kvalifikācijas celšanas un pārkvalificēšanās nepieciešamības palielināšanos NVA loma varētu būtiski pieaugt. Otrkārt, ES izvēlētais zaļais kurss nesīs būtiskas izmaiņas vairākās ekonomikas nozarēs. Tā rezultātā izmainīsies nodarbinātības modeļi un parādīsies jaunas "labo darbavietu" radīšanas iespējas, taču par šīm iespējām būs jāspēj konkurēt, piedāvājot risinājumus, ko var aprobēt ne tikai Latvijā, bet arī citur ES un pasaulē.
Atgriežoties pie raksta sākumā minētā Ņujorkas e-skrejriteņu pilotprojekta, pilsēta kā sadarbības partnerus izvēlējās divus attiecībā uz nodarbinātību bieži kritizētus nozares vadošos uzņēmumus Bird un Lime, kā arī jaunpienācēju Veo. Ņujorkas izvēle zināmā mērā norāda uz procesa dinamiskumu – iespējām uzņēmumiem mainīt savus darbības modeļus, bet arī priekšrocībām, ko dod vadošā spēlētāja statuss un lobēšana.