Par «ofšoriem» dzirdam bieži, un pēdējā laikā šis jautājums aktualizējies arī tā saucamo «Panamas dokumentu» kontekstā. Kas tieši saprotams ar vārdu «ofšori» un kādi ir mehānismi, lai mazinātu to negatīvo ietekmi uz ekonomiku?
Runājot par ārzonām jeb tā sauktajiem «ofšoriem», būtu jāpiemin atšķirīgas to nozīmes. No finanšu un biznesa viedokļa skatoties, uzņēmumi var pārvietot daļu biznesa uz kādu citu valsti, piemēram, izveidot meitas uzņēmumu vai pārdot uzņēmumu ārvalstu uzņēmumam (iespējams, ar to pašu īpašnieku vai saistītu personu). Attiecīgi var teikt, ka neatkarīgi no tā, kura valsts tiek iesaistīta, teorētiski par «ofšoriem» varam runāt, kad kādas darbības rezultātā attiecīgi ienākumi tiek pārnesti uz teritoriju ārpus konkrētās valsts, tātad uz ārzonu.
No nodokļu aplikšanas viedokļa vārds «ofšors» tiek saistīts ar tā saucamajiem nodokļu patvērumiem (angļu valodā – tax haven), un attiecīgi iepriekš minētajā vienkāršotajā piemērā, izvēloties ārvalstu jurisdikciju, kur reģistrēt mātes vai meitas uzņēmumu, tiek piemeklēta valsts vai teritorija, kurā ir zemi nodokļi. Tādējādi, faktiski nepārkāpjot likumus, ir iespēja izvēlēties valsti, kurā ir zemāki nodokļi. Piemēram, salīdzinot ar Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, arī Latvijā ir viena no zemākajām uzņēmumu ienākuma nodokļa likmēm (zemākā ir Bulgārijā – 10%). Tomēr arī zemi nodokļi parasti nav vienīgais kritērijs, strukturējot biznesu un runājot par «ofšoriem». Ja mērķis ir slēpt ienākumus vai to izcelsmi, tad izvēlē noteicoša būs arī attiecīgās valsts attieksme pret informācijas apmaiņu.
«Ofšori» un speciāls nodokļu aplikšanas režīms
Latvijas tiesību akti nodokļu jomā paredz speciālas nodokļu pretizvairīšanās normas. Likums «Par uzņēmumu ienākuma nodokli» paredz vairākas tiesību normas, atbilstoši kurām ir jāietur nodoklis vai jāpalielina ar nodokli apliekamais ienākums, ja maksājumi tiek veikti personām, kuras atrodas, ir izveidotas vai nodibinātas kādā no Ministru kabineta (MK) noteikumos par zemu nodokļu vai beznodokļu valstīm un teritorijām uzskaitītajām valstīm vai teritorijām [1]. Minētais likums ar zināmiem izņēmumiem paredz uzņēmumu ienākuma nodokļa ieturēšanu pēc 15% likmes no visiem maksājumiem un dividendēm, kā arī īpaši nosaka nodokļu ieturēšanu no procentu maksājumiem, maksājumiem par intelektuālo īpašumu un arī ārkārtas dividendēm, no kurām nodoklis ieturams pēc 30% likmes. Nodokli jāietur Latvijas rezidentiem vai nerezidentu pastāvīgajām pārstāvniecībām, kuras maksājumus izmaksā juridiskām, fiziskām un citām personām, kas atrodas šajās valstīs vai teritorijās, ieskaitot maksājumus šo personu pārstāvjiem vai trešo personu banku kontos un maksājumus, kas veikti savstarpēja norēķinu ieskaita veidā.
Līdzīgi nodokļu ieturēšanu, piemērojot 23% likmi, paredz arī likums «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli», ja iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājam – saimnieciskās darbības veicējam – ir darījumi ar «ofšoriem». Ja nodoklis atbilstoši minētajam bija jāietur, bet tas kādu apstākļu dēļ netika ieturēts, nodoklis jāmaksā izmaksātājam, vairumā gadījumu palielinot savu ar nodokli apliekamo ienākumu. Nodokļu pretizvairīšanās nolūkos īpašs nodokļu režīms ir arī attiecībā uz saņemamajām dividendēm. Apliekamo ienākumu palielina par dividenžu summu, kas saņemama no dividenžu izmaksātāja, kurš ir tādas valsts vai teritorijas rezidents, kura saskaņā ar normatīvo aktu noteikumiem ir atzīta par zemu nodokļu vai beznodokļu valsti vai teritoriju. Turklāt, ja dividenžu saņēmējs ir fiziskā persona un tai ir būtiska līdzdalība, tad nodoklis, piemērojot likmi 23%, no zemu nodokļu beznodokļu valstī gūtās peļņas jāmaksā pat tad, ja peļņa netiek sadalīta dividendēs. Papildus minētajam, ja Latvijas nodokļu maksātājam ir darījumi ar personām no MK noteikumos minētajām zemu nodokļu un beznodokļu valstīm vai teritorijām, darījumi tiek uzskatīti kā tādi, kuri ir notikuši starp saistītiem uzņēmumiem.
«Ofšoru» saraksts
Latvijas nodokļu uzlikšanas vajadzībām izveidotā «ofšoru» vai tā sauktā «melnā saraksta» pamatā ir OECD veidotais saraksts. Saskaņā ar to galvenie nodokļu patvērumus raksturojošie kritēriji ir zema nodokļu uzlikšana vai to neuzlikšana, kaitīga nodokļu prakse, caurskatāmības un informācijas apmaiņas trūkums. Minētajos MK noteikumos uzskaitītas 65 valstis un teritorijas, tomēr, lai izvairītos no šo noteikumu regulāras grozīšanas, tajos ir iekļauta norma, ka gadījumā, ja ar jurisdikciju tiek uzsākta atbilstoša nodokļu informācijas apmaiņa, tā automātiski netiek uzskatīta par zemu nodokļu vai beznodokļu jurisdikciju (lai gan joprojām ir minēta sarakstā). Tādējādi tiek nodrošināts, ka gadījumā, ja kāda no sarakstā minētajām valstīm pārtrauc informācijas apmaiņu, Latvija automātiski to atkal uzskatīs par zemu nodokļu vai beznodokļu jurisdikciju. Tādējādi spēkā esošais «melnais saraksts» ir mainīgs un lielā mērā atkarīgs no tajā iekļauto valstu vēlmes sadarboties un atklāt informāciju. Ņemot vērā minēto, uz 2016. gada 1. janvāri sarakstā palikušas 43 valstis un teritorijas, jo daudzas no sarakstā iekļautajām valstīm starptautiski ir izrādījušas savu vēlmi sadarboties un pievienojušās OECD Konvencijai par administratīvo sadarbību nodokļu jautājumos.
[1] Ministru kabineta 2001.gada 26.jūnija noteikumos Nr.276 «Noteikumi par zemu nodokļu vai beznodokļu valstīm un teritorijām»
