Uzņēmējs Jevgenijs Gombergs, būdams Latvijas kultūras un vēstures erudīts, palīdz Rīgai atgūt pagātnes tēlniecības skaistumu, un arī tas mūs pietuvina Eiropai, kur metropoles rotā vēsturiski pieminekļi.
Pazīstamais miljonārs naudu iegulda ne tikai senu namu un skulptūru atjaunošanā, bet arī tranzītā un ražošanā – nesen Ventspils brīvostā palaista viena no lielākajām biodegvielas rūpnīcām Baltijā ar ražošanas jaudu 100 000 tonnas gadā.
Jau sen esat iekļauts miljonāru saraksta nodaļā Nekustamais īpašums, un te pēkšņi – biodīzeļdegvielas ražošanas rūpnīca! Ar ko jūs vispār nodarbojaties?
Es ļoti cienu šī saraksta veidotāju Lato Lapsas kungu, bet viņš man pašam nekad neko tamlīdzīgu nav jautājis. Atšķirībā no civilizētas sabiedrības, mūsējā nav pieņemts jautāt tieši – kā un kur nopelnījāt naudu, cik esat vērts? Komercijā esmu iesaistīts kopš 1989. gada ¬– uz Zinātņu akadēmijas Elektronikas institūta bāzes veidotā firma Laiks bija pirmais kopuzņēmums Latvijā. No šī institūta nākusi arī lielākā daļa tagadējā kolektīva – bijušie zinātnieki, programmētāji. Sākot no 1992. gada, nodarbojāmies ar naftas pārstrādi un treidingu – naftas produktu vairumtirdzniecību starptautiskajā tirgū, tankkuģiem no Ventspils. Iegādājāmies Ventspilī naftas termināļa Ventall daļu (Ventamonjak sastāvdaļu). Aptuveni 2000. gadā uzsāku ieguldījumus nekustamajā īpašumā.
Šķiet, ka esat uzņēmējs, kuram vienmēr ir lieli plāni: pieminekļu atjaunošana, dārgi dzīvokļi, biodegvielas ražošana... Vai visu dzīvē darāt ar tādu vērienu?
Neko īpašu iepriekš neesmu plānojis. Man ne visai padodas analītisks bizness: lūk, tas tirgū vēl nav pārstāvēts, tātad ar to arī nodarbošos. Saka tā: bizness ir grāmatvedība plus intuīcija. Viss, ar ko esmu nodarbojies, ir nepārtrauktu intuitīvu mēģinājumu ķēde, no kuras galu galā kaut kas sintezējas, un tikai vēlāk, jau pēc notikušā, atliek izanalizēt, lai saprastu šo procesu. Kā alpīnists – metu āķi kaut kur augšā un stiepjos.
Biodīzeļdegvielas ražošanas rūpnīca – tas arī ir mēģinājums?
Jā un nē. Tā caur un cauri ir manas partneres Jeļenas Baziļovas ideja – viņa kopš 1998. gada pārvalda un attīsta visu biznesu, izņemot nekustamo īpašumu. Viņa izpaužas kā īsta zinātniece, ar analītisku pieeju. Es Jeļenu Baziļovu tikai atbalstīju. Starp citu, piedāvājām dalību arī Ventspils partneriem, un viņiem tagad pieder 40 procenti SIA Bio–Venta. Esam viņiem pateicīgi, jo viņi ir ļoti konstruktīvi. Bez ventspilniekiem mēs netiktu galā.
Vai jūs dodat tādu pilnvarojumu saviem darbiniekiem?!
Kolēģiem. Darbinieki iegādājās kompānijas akcijas, un tagad mēs esam partneri. Vienmēr esmu vēlējies balstīties uz cilvēkiem, kas ir gudrāki par mani. Saka, ka gudri ir tie, kas nopelna ar savu prātu, bet prātīgi – pie kuriem strādā gudrie. Kompānijas vada cilvēki, ar kuriem esmu pazīstams kopš 1980. gada, mēs kopā strādājām par zinātniskajiem darbiniekiem, inženieriem. Viņu darbību ierobežo vienīgi kompānijas politika, kuru mēs paši arī esam izveidojuši 15 kopīga darba gados. Vērienīgi – tā šķiet tikai no malas. Patiesībā mani visās situācijās interesē unikalitāte, radošais elements. Un, ja vēl tajā pastāv tas, ko var nosaukt par challenge vai izaicinājumu ...
... dārgi dzīvokļi?
Manuprāt, pareizāk būtu lietot jēdzienus labi–slikti un pa kabatai. Vai Ticiāna glezna par 10 miljoniem ir dārga? Salīdzinot ar Damjena Hersta dimanta galvaskausu par 100 miljoniem. Lūk, māja Alberta ielā 4 ir unikāla, un tās atjaunošana bija grandiozs challenge. Esmu pasūtījis un izdevis pat grāmatu par šo māju laikmeta kontekstā un cilvēkiem, kas ar to saistīti. Dzīvokļi tajā ir dārgi, bet paredzētā pārdošanas peļņa ir mazāka nekā dažos lētajos projektos. Vai arī māja Vaļņu ielā 3. Vēlējos atjaunot Mazo Ķēniņa ielu, kuru pirms piecdesmit gadiem pārvērta par strupceļu. Mēs pārvietojām elektrisko transformatoru un atbrīvojām eju. Atjaunojām jauku mājas pagalmu, par kuru rīdzinieki nemaz nezināja. Uzstādījām Zelta Bruņinieku – vēsturiskās skulptūras kopiju un ierīkojām strūklaku ar bronzas gliemežnīcu granīta kausā. Šī māja uzcelta virs Rīdzenes upes gultnes. Cik daudz rīdzinieku zina, kur tā tecēja? Pārējā pagalma daļā izlikām stendu ar vēsturiskām fotogrāfijām – palīgu ekskursiju vadītājiem – kā šī iela izskatījās 19. gadsimtā, kāds bija Zelta Bruņinieks, kā gar tagadējo Līvu laukumu tecēja Rīdzene.
Gribot negribot droši vien izjūtat to, ka dzīvojat divkopienu valstī – kādas ir jūsu pārdomas šajā virzienā?
Ielūkosimies lietas būtībā! ¬Mēs vēl mācāmies politisko ekonomiku: ekonomika nosaka politiku. Bet pie mums politika ir veids, kā nopelnīt naudu tiem, kas citādāk to darīt neprot. Jau no paša sākuma bija izdevīgi sabiedrību valstī dalīt, lai atstumtu no barības galda pēc iespējas vairāk aktīvu iedzīvotāju. Par to maz kurš runā, bet tas nu reiz ir fakts! Jo pie mums valdības vīri visu vērtē un skaita nevis pēc smadzenēm, bet pēc mutēm, un pie budžeta vai valsts pasūtījumu dalīšanas jāpielaiž pēc iespējas mazāk mutes. Latvijas kopienu segregācija ir tiešas valsts korupcijas sekas un ir proporcionāla tai. Man laikam paveicās: lielāko daļu nopelnīju starptautiskajā tirgū, nebūdams atkarīgs no valsts.
Vai esat Latvijas pilsonis?
Jā, izgāju naturalizāciju 1998. gadā, nokārtoju divus eksāmenus pusstundas laikā. Likums paliek likums, es to ievēroju un palīdzu citiem. Nesen apjautāju firmas darbiniekus, un izrādījās, ka 17 no viņiem ir nepilsoņi. 12 vēlējās saņemt pilsonību, bet nebija laika. Tad es viņiem palīdzēju – izveidoju grupu, un visi kopīgi nolika eksāmenu, beigās pateica man paldies. Kādēļ citiem uzņēmējiem neizdarīt tāpat? Tagad mēs visi esam otrās šķiras pilsoņi.
Kā to saprast?
Senie muižnieki vienmēr nodalīja sevi no jauniem, kuriem titulu dāvināja valdnieks, vai ne? Mani vecāki atbrauca uz Latviju 1950.gadā, pēc institūta beigšanas. Piedzimu šeit pirms 55 gadiem, un uzskatu, ka bilances ziņā esmu devis šai valstij vairāk, nekā ņēmis. Bet nu nācās kārtot eksāmenu, lai saņemtu pilsonību. Līdz ar to – kad man prasa naudu kaut kādiem pasākumiem, lai nestu Latvijas tēlu pasaulē, es sūtu pie pirmās šķiras pilsoņiem, pie dzimtmuižniekiem.
Ir kāda anekdote. Brauc autobuss, priekšējos sēdekļos sēž baltie, aizmugurē – melnādainie. Kāds melnādainais sadumpojas, sākas kautiņš, visi izbirst laukā... Te iejaucas autobusa vadītājs: «Pietiek! Salīgstiet mieru! Nav vairāk balto un melno. Visi ir zaļie. Zaļie! Tagad mierīgi kāpjam iekšā un apsēžamies: gaiši zaļie – priekšā, tumši zaļie – aizmugurē.» Turpināšu joku: mūsu gaiši zaļie ir tie, kuri pārzina valsts valodu A kategorijas līmenī.
Skan ne visai patriotiski...
Toties pilnīgi lojāli. Man taču nav loģisku tiesību saukt šo valsti par dzimteni, ja tajā mani uzskata par iebraucēju. Piekrišanai jābūt abpusējai, vai ne? Tikai tautas skaitīšana parasti rāda, ka precēto sieviešu skaits ir lielāks par precēto vīriešu skaitu. Mana dzimtene ir Rīga, neatkarīgi no tā, kas to pārvalda. Visvienkāršākais – būt patriotam, vicinot karogu stadionā un kliedzot Sarauj, Latvija! Patriotisms ir kas vairāk. Kaut kādi franči kaut ko vēlas uzcelt pie Ogres, bet vietējie viņiem traucē. Premjers personīgi iejaucās – ārzemju investīcijas, 80 miljoni eiro, ak, palaidīsim garām!
Mēs uzcēlām biodīzeļdegvielas ražošanas rūpnīcu par 85 miljoniem eiro, tā ir viena no lielākajām privātkapitāla investīcijām ražošanā mūsdienu Latvijas vēsturē, un visi ir Latvijas investori. Vai kāds mūs pamanīja?...
Atceros, kā vicemērs Aivars Kreituss man teica: «Kas jūs tāds esat? Man te uzgaidāmā telpā tāāādi vācu investori sēž!» Kur nu viņam saprast, ka darīšanās ar prāvu investoru viņš pats sēdētu uzgaidāmajā telpā.
Amerikāņi joko: kam visvairāk nepieciešama palīdzība no politkorektuma viedokļa? Melnādainām lesbietēm ar vienu kāju. Viņas ir sievietes, minoritāte un turklāt – cilvēki ar īpašām vajadzībām. Mēs uzcēlām ekoloģiskās degvielas rūpnīcu saskaņā ar ES stratēģiju, kas orientēta uz eksportu 70 procentu apjomā, t.i., aptuveni 100 miljoni eiro, palielinot Latvijas eksportu par diviem trijiem procentiem. Uzcēlām rūpnīcu, kas stimulēs Latvijas lauksaimniecības attīstību, turklāt dodot 60 jaunas darba vietas. Vai tas nav patriotisms?
Valdība nav lietas kursā. Kāds ir pajautājis – vai varam jums kā palīdzēt? Domājat, mēs prasītu naudu? Nebūt ne, mēs esam kā tā vienkāje, kura neko neprasa. Ja nu vienīgi – paātrināt dokumentu izsniegšanu. Esam salīdzinājuši: Austrijā (mums rūpnīcā ir šīs valsts iekārtas) būvniecības sākumam nepieciešamos papīrus iespējams saņemt 12 mēnešu laikā, bet Latvijā – 22 mēnešu laikā. Toties pie mums brauc lauksaimnieki – skatīties uz Latvijas brīnumu. Pārdod rapšus un ir apmierināti, ka savējiem, nevis zviedriem vai dāņiem.
Tomēr kaut kāda nauda, subsīdijas ir paredzētas?
Ir gan, un pēc tām pirms mums stāv liela rinda. Pagājušajā gadā Latvijā tika saražotas 9000 tonnas biodīzeļdegvielas, patērētas – 1900. Bet šāgada pieteikumi subsīdijām – par 100 000 tonnām! Iepriekšējā gadā Latvijas subsīdiju kvotas izdalīja izveicīgiem puišiem no Liepājas, kuri grasījās patriotiski ražot biodīzeļdegvielu Vācijā, izmantojot iznomātas iekārtas. ZM viņiem ir izdalījusi kvotas, pārkāpjot apmēram piecus Latvijas likumus. Prokuratūra iesniedza protestu, bet Kalvīša kabinets šādu lēmumu ir atstājis spēkā. Tagad prokuratūra to pārsūdzēja Satversmes tiesā. Un visi ir nodarbināti!
Un tagad parunāsim par mākslu! Ar ko skaidrojama jūsu kaislība uz pieminekļiem?
Ar to pašu. Es esmu dzimis Rīgā un nekur no šejienes nebraukšu, pat neceriet! (Smejas.) Vēl studenta gados vadīju ekskursijas pa Rīgu, vienmēr esmu mīlējis un joprojām mīlu tās vēsturi. Starp citu, savulaik izveidoju tūrisma biroju TAS. Kopš tiem laikiem daudz zinu par Rīgas pieminekļiem. 2000. gadā mēs gribējām atzīmēt savas kompānijas desmit gadu jubileju, nolēmām uzdāvināt Rīgai skaistu dāvanu. Gāju uz pieņemšanu pie vicemēra Ārgaļa kunga ar piedāvājumu atjaunot Pētera I pieminekli. Viņam patika ideja, bet pārējais ir zināms.
Kas, jūsuprāt, pieminekļos ir svarīgāks – to vēsture vai mākslinieciskā vērtība?
Man – laikam tomēr māksla. Pieminekļu dēļ esmu pat aizrāvies ar skulptūru. Diemžēl tā Latvijā ir gandrīz deģenerējusies. Nav cienītāju, nav pasūtījumu, reizēm tikai mazas formas... Piemēram, jūgendstils, ar kuru tā lepojas Rīga, – cik daudz plastikas uz ēku fasādēm! Bet tagad tēlniekus var uz pirkstiem saskaitīt. Esmu strādājis ar Andri Vārpu, Edvīnu Krūmiņu, Oļegu Skaraini, kurš ir izcils meistars. Viņš veidojis Salaspils memoriālu, tagad tēlniekam droši vien jau ir 85 gadi, bet vai kāds viņu atceras?
Senie grieķi uzskatīja tēlniecību par augstāko mākslu, viņi veidoja no marmora, māla, ar pirkstiem, lēja bronzas skulptūras, kas pārdzīvoja divus gadu tūkstošus. Protams, Latvijas tēlnieki biežāk strādāja ar granītu, kas ir ciets, un tam ir sava stilistika. Savukārt bronzas skulptūras, kas veido lielu pasaules kultūras mantojuma daļu, Latvijā ir neierasta lieta. Es cenšos aizpildīt šo trūkumu. Pēteris I, Barklajs, abi Armitstedi – visi šie pieminekļi ir veidoti no bronzas. Tas ir ļoti skaisti!
Eksistē arī emaljēta bronza, un tā izskatās apbrīnojami. Lūk, mēs ar Eduardu Cehovalu nodomājām šādā tehnikā izveidot aktiera Mihaila Čehova skulptūru Revidenta lomā! Edvīns Krūmiņš jau radījis satriecošu skici. Ja Cehovals atradīs naudu, šī skulptūra kļūs par Krievu drāmas teātra rotājumu pēc remonta.
Tātad jūs uzņematies arī izglītošanas funkcijas?
Zināmā mērā – jā. Vai daudzi rīdzinieki agrāk zināja par Armitstedu?
Ekspremjers Māris Gailis, kuģojot ar Mildu, lasīja Tolstoju, tad atgriezās, bet te, lūk, Barklaja de Tolli piemineklis uzstādīts. Un viņš Neatkarīgajai Rīta Avīzei stāsta: «Šā krievu rakstnieka interpretācijā Barklajs de Tolli, atvainojos par izteicienu, ir īsts zābaks. ... Man par šo zēnu ir vissliktākais iespaids. Iedomīgs, neveiksmīgs un nemākulīgs karavadonis. Katrā ziņā – tas apzeltītais vīrs parka stūrī izskatās bezgaumīgi.»
Ne jau par to ir runa, ka Gaiļa kungam ir īpašs viedoklis par pulkvedi, kuru visa pasaule uzskata par Napoleona uzvarētāju. Galu galā, Tolstojs arī Šekspīru uzskatīja par blēņām. Lieta tā, ka izglītots cilvēks nezina, cik vareni izskatās spilgta, svaiga bronza, un uzskata to par bezgaumīgu apzeltījumu. Bet Zelta Bruņinieku mēs tiešām esam pārklājuši ar lapiņu zeltu – izjūtiet atšķirību!
Ko nesaprot Gailis, to nesaprot pat profesionāli Latvijas restauratori. Savulaik galvenā restauratore Dace Čoldere mani noknābāja par to, ka esmu nokasījis no Pētera I pieminekļa šo unikālo patinu – zaļumu, kas izveidojusies gadsimta sākumā, kad vēl nebija mašīnu un gaiss bija tīrs. Bet mēs esam veikuši metāla ķīmisko analīzi, kas parādīja, ka patinai ir hlorīda izcelsme jūras ūdens dēļ, kur piemineklis nogulējis divdesmit gadu. Kā Čolderei zināt, ka dabīgā patina nevarēja izveidoties piecu gadu laikā, kamēr piemineklis stāvēja savā vietā? Paskatieties, Barklaja piemineklis stāv jau sešus gadus, bet uz tā nav neviena plankumiņa!
Var arī ātri iepatinēt, padarīt to zaļu ar skābju palīdzību. Ar Mildu tā izdarīja uzreiz. Arī Armitstedu, nez’ kāpēc, Sanktpēterburgas darbnīcā pārklāja ar mākslīgu patinu. Kad atveda, es gandrīz noģību, liku tēlniekam visu nokasīt nost. Runā, ka tēlnieks Zurabs Cereteli strādniekiem pērkot alu, viņi to izdzerot un aplejot skulptūras.
Mums pašiem tradicionāli nav lējuma darbnīcas, pat Mildu lēja Zviedrijā. Vienīgi Gunta Dubava darbnīcā lej pēc bronzas laikmeta (es nejokoju) tehnoloģijas – smilšu formā. Pats sadarbojos ar Sanktpēterburgas darbnīcu, tur pielieto vasku un keramiku.
Bet vai tad piemineklim obligāti jābūt no bronzas?
Protams, nē. Bet paskatieties, kas sanāk! Ņemsim Kalpaka pieminekli: visu cieņu maestro Gļebam Panteļejevam, bet viņa radītajam nav pirkstu, nav skulpturalitātes. Parasti man palīdz Ivars Feldbergs, lielisks akmeņkalis, tēlnieka Ojāra Feldberga brālis. Parasti Ivars saka, ka, lūk, to es darīšu pats, bet ar šo ir jāgriežas pie tēlnieka. Kalpaka piemineklis ir akmeņkaļa darbs, īsts kapakmens. Panteļejevs ir lielisks veidotājs, bet – kāpēc komisija no pārējiem piecpadsmit izvēlējās tieši šo projektu? Esmu uzlicis pilsētā astoņas piemiņas plāksnes, uz katras ir bronzas reljefa portrets, ko veidojis tēlnieks, medaļu mākslinieks Jānis Strupulis. Starp citu, viņš veidojis arī lata monētu. Bet arī piemineklī Kalpaka portrets ir veidots kā fotogrāfija, kas ķīmiski izkodināta metālā.
Salīdzinājumā ar Eiropu, Rīgā ir ļoti maz pieminekļu. Apvienība Tēvzemei un Brīvībai ierosināja radīt Gunāra Astras pieminekli. Un kur tas ir? Es piedāvāju viņiem savu palīdzību. Viņi to uztvēra kā ņirgāšanos. Bet es to darīju nopietni. Cilvēks uzvedās godīgi laikā, kad gandrīz mēs visi komjauniešu sapulču laikā turējām pigu kabatā.
Kāpēc, jūsuprāt, nav izdevies Čakstes piemineklis?
Pirmkārt, ar to nodarbojās pārāk daudz cilvēku. Manuprāt, radošie konkursi ļoti reti dod labus rezultātus. Jo īpaši, ja arī uzdevums ir neveiksmīgs. Vai atceraties, tajā tika pieprasīta portretiska līdzība. Bet Čakste bija plikpauris! Un plikpauris, lai kā to arī veidotu, galu galā sanāks Ļeņins. Tad nu arī tēlnieki atnesa piecpadsmit Ļeņina tēlus, tieši šai vietai. Bet pēc tam sastrīdējās tāmes dēļ. Kāpēc? Nav gan nekā īpaša, parasts tirgus. Bronzas liešana šodien izmaksā 20–25 eiro par kilogramu, tēlnieka honorārs ir apmēram tikpat liels. Arhitektam – pāris procentu. Skaitiet! Barklaja piemineklis sver 1,8 tonnas, Armitsteda skulpturālā grupa ar trim figūrām – 900 kilogramus.
Jā, pieminekļi ir dārgs vaļasprieks!
Samērā dārgs. Pa visiem šiem gadiem esmu iztērējis manu viena mēneša peļņu, nu, varbūt divu. Mazāk par to, cik izmaksās viena bronzas plekste, ko grasās uzstādīt Līvu laukumā.
Runāsim tālāk – Čakstes piemineklim neizdevās atrast piemērotu vietu. Būtu likuši pretī Apgabaltiesai – ideāla vieta! Bet nē, tieši uz šī krustojuma, kur skulptūrai nebūs pieejas! Un ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka citādi Gombergs uzstādīs tur Pētera I pieminekli! Un tas nav joks, bet citāts no Grūtupa teiktā, viņa galvenais arguments. Kā varēja pamatot projektu ar šādām blēņām?
Ja runājam nopietni, Čakste nav bijis tautas simbols un nevarēja par tādu kļūt. Iecelt par varoni var tikai totalitārajā sabiedrībā: avīzes Pravda pirmā lappuse, un urrā, Stahanoviešu iela piecdesmit gadus uz priekšu. Ieiet vēsturē iespējams tikai caur nejaušību un likumsakarību ķēdi.
Starp citu, man arī deva mājienu ziedot naudu Čakstes piemineklim, bet es tā vietā piedāvāju palīdzēt ar darbu. Nav pat atbildējuši. Žēl, jo tad šis piemineklis būtu.
Kam jānotiek, lai jūs atjaunotu Uzvaras kolonnu – Rīga to būtu pelnījusi...
Pieminekļu direkcijas direktors Guntis Gailītis ir pārņemts ar šo ideju. Viņš saka, ka saglabājies pilns bronzas dekora apraksts. Ja tā ir, es varētu to atjaunot. Tikai – lai Rīga finansē, apnicis vienam pašam par visu maksāt.
Ko domājat par jūsu atjaunoto pieminekļu politizēšanu un tās sekām?
Politizēt var pat durvju rokturi, viss atkarīgs no šizofrēnijas pakāpes. Priecē, ka daudz kas ir aizmirsies un pamazām pāriet. Starp citu, 2010. gadā Pētera I piemineklim apritēs 100 gadi, varbūt kādam tomēr ienāks prātā atrast tam vietu... Ja ilgu laiku velē vienā punktā, kā jau astoņus gadus to daru es, pielec arī pašiem stūrgalvīgākajiem. Armitsteda pieminekli izveidojām diezgan ātri, jo neviens vairs nepretojās. Prezidente Vaira Vīķe–Freiberga to uzslavēja atklāšanas laikā. Uzrakstīju viņai pateicības vēstuli, kurā pieminēju, ka, manuprāt, politizēšanas vairs nav tik daudz, varbūt tagad varētu uzlikt Lāčplēša skulptūru pie Saeimas ēkas. Pirms tam divus gadus deputāti man rakstīja formālās atbildes, nevēlējās no manām netīrajām rokām pieņemt dāvanā šo skulptūru. Prezidente atbalstīja manus centienus, un Lāčplēsis ir savā vietā.
Ar ko jūs skaidrojat savus panākumus biznesā?
Pirmkārt, kamēr cilvēks ir biznesā, pāragri runāt par viņa panākumiem. Sokrats teica, ka nevienu nevar nosaukt par laimīgu pirms viņa nāves. Kad mani dēvē par miljonāru, es atbildu – likvidācijas bilance rādīs.
Ir tāds teiciens – lai labi dzīvotu, daudz jāstrādā! Lai kļūtu bagāts, jāizdomā kas cits. Mums bieži izdevās atrast jaunas nišas, nopelnīt tur, kur neviena vēl priekšā nebija.
Kādi ir jūsu vaļasprieki, kam nav žēl atdot naudu un laiku?
Tieši pieminekļiem nav žēl! Patīk eksotiski ceļojumi, šad tad uzrakstīt rakstu žurnālam ¬– par to, kas mani interesē, diezgan daudz rakstu.
Nauda cilvēku atbrīvo vai sasaista – kāda ir jūsu pieredze?
Tas atkarīgs no cilvēka. Pienācīga dzīves līmeņa slieksni var sasniegt ātri, un – kas tālāk? Atceros, sajūsmināju Holandes bankas prezidentu ar to, ka dodu priekšroku lidojumiem ekonomiskajā klasē, jo 90 procenti biznesa klases pasažieru taču lido par svešu naudu!
Apavus parasti pērku vienā Jermyn Street veikaliņā Londonā. Nesen tur biju, parādīju, lūk, pasitņus uzliku. «Nu un kas,» viņi saka, «mūsu klienti valkā apavus no astoņiem līdz divpadsmit gadiem. Tikai zole obligāti jāmaina reizi divos trijos gados, te varat nopirkt rezervē.» Patiešām, es taču nemetu laukā savu Mersedesu, kad tam riepas novalkājas.
Ieradumu nebārstīties ar naudu, kad ir piecsimtais, nevis sešsimtais Mersedess (smejas), es pa jokam saucu par trūcīgas bērnības sindromu. Mana mamma to nejauši izdzirdēja un apvainojās: «Žeņečka, tu nekad neesi cietis badu, paskaties uz sevi!»
Naudas pelnīšana pati par sevi ir aizraujošs process. Biznesmenim nauda ir kā komerciālās veiksmes mērvienība, līdzīgi voltiem vai ampēriem. Un biznesā pret to jāizturas kā pret kupīrām spēlē Monopols.
Ko raksturā un pasaules skatījumā esot mantojis no senčiem?
Man liekas, ka visvairāk esmu piesavinājies no mammas – viņa ir filoloģijas doktore, trīsdesmit gadus bija Latvijas Universitātes docente, pasniedza angļu valodu un literatūru. Mamma ir ļoti inteliģents cilvēks, zina vairākas valodas, labi izprot un mīl mākslu. Savā vecumā viņa joprojām ir zinātkāra un moža. Starp citu, 73 gadu vecumā nolika eksāmenu pilsonības iegūšanai. Tēvs nomira 2000.gadā, viņš laikam mācīja mani būt labsirdīgam un godprātīgam. Esmu vecākiem bezgala pateicīgs. Cenšos paspēt atdot parādus.
Kādas situācijas savā dzīvē jūs sauktu par šķēršļiem? Un ko tad jūs darāt?
Treideram, starpniekam šķēršļu pārvarēšana ir ikdienas darbs. Starpniecība nozīmē uzņemties kāda cita galvassāpes par viņa paša naudu.
Esat viens no tiem cilvēkiem, kuri paļaujas tikai uz sevi, vai arī uzticaties draugiem, ģimenei?
Protams, uzticos draugiem, komandai. Manu referento grupu, kuras domas man ir daudz svarīgākas par sabiedriskajām, veido daži cilvēki: māte, sieva, trīs četri kolēģi. Tomēr galīgo lēmumu es pieņemu pats.
Vai dzīvojat valstī un darāt to, kas spēj jūs gandarīt, darīt laimīgu?
Arī tas atkarīgs no paša cilvēka. Kā saka amerikāņi – America, love it or leave it! (Vai nu mīli Ameriku, vai pamet to! – angļu val.) Man ir daudz pretenziju pret šo valsti. Gan divkopienu sistēma, kas tiek kultivēta no augšas un piespiež nelatviešus dzīvot valstī, bet vienlaicīgi arī it kā ārpus tās. Gan ierēdņu zaglība, kuras dēļ nav iespējamas godīgas partnerattiecības starp valsts un privāto biznesu – slavenais PPP, publiskās un privātās partnerības. Man ir pretenzijas pret nestrādājošo tiesu sistēmu, un kā komersantam man tas traucē visvairāk. Nu nemaksā man Rīgas dome jau astoņus gadus pēc likuma noteikto nomas maksu par zemi, un viss! Gribi, vari tiesāties, kaut vai sapūt tiesā! Valstij un pašvaldībām patvarība ir izdevīga – tie ir mūžīgi, bet mēs ne.
#2/6
Atklājot pieminekli Rīgas mēram un karalienes Elizabetes tautietim Džordžam Armitstedam.
#3/6
Lielbritānijas karalienes Elizabetes II vizīte laikā kopā Elizabeti II un Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu.