Eksmultimiljonārs Jevgēņijs Gombergs, kura aizraušanās ir grezni nami un vēstures pieminekļi, šobrīd ir pievērsies interneta dzīlēm un mobilajām aplikācijām, kurās ilgtermiņā saredz visnotaļ labas biznesa iespējas
Tiekamies Teikas namu birojā, kurā viss liecina par vērienu un rocību. Uzņēmuma pagalma autostāvvietā novietots reiz skandalozām debatēm apvītais Pētera I piemineklis, pie kura bildēties uzņēmējs nav pierunājams. Pirms intervijas Jevgēņijs Gombergs pieklājīgi lūdz atļauju aizsmēķēt cigāru, taču saruna izvēršas gana interesanta un cigārs tiek aizkūpināts vien tikšanās beigās.
Pēdējā laikā publiskajā telpā nekas nav dzirdēts par miljonāra Gomberga izlēcieniem... Esat koncentrējies uz biznesu vai privāto dzīvi?
Esmu priecīgs, ka vairs neesmu uzmanības centrā! Nekad neesmu bijis publiska persona. Viss, kas par mani ir dzirdēts, nav bijusi mana iniciatīva. Jo mazāk par mani runā, jo labāk. Šobrīd es maz ko daru, vairs neesmu nekāds lielais spēlētājs biznesā. Mani sasniegumi vairāk ir pagātnē, kad nodarbojos ar naftas produktu tirdzniecību lielā apjomā, tās nebija uzpildes stacijas, bet gan tranzīts. Uzbūvējām tādu diezgan pamatīgu infrastruktūru, finansējām naftas pārstrādi un pēc tam šos produktus pārdevām starptautiskā tirgū, ar tankkuģiem caur biržu un tādā garā. Šie Eiropas mēroga tirdzniecības darījumi bija veiksmīgi, ļāva nopelnīt nopietnu naudu. 2004. gadā nolēmām attīstīties tehnoloģiskajā jomā, sākt būvēt biodīzeļdegvielas rūpnīcu. Šis projekts ilga četrus gadus, bija ļoti sarežģīts. Uzcēlām modernu rūpnīcu Ventspilī, domāju, ka tā ir labākā Baltijā, ļoti jaudīga, bet izrādījās krietni dārgāka nekā bijām iecerējuši. Arī bankas piesaistītie eksperti nevarēja prognozēt, ka izmaksas tik ļoti pieaugs celtniecības laikā. Rezultātā rūpnīca izmaksāja vairāk nekā 80 miljonus eiro, kas bija aptuveni divas reizes dārgāk, nekā bijām plānojuši. Mums lielā mērā nepaveicās, jo tikko bijām pabeiguši būvniecību, kurā bijām ieguldījuši traku naudu un rūpnīca uzsāka darbu, 2008. gada rudenī sākās krīze un viss apstājās. Arī naftas cenas tobrīd bija nokritušās līdz pat zemei. Diemžēl ir jāatzīst, ka krīze šo industriju – biodīzeļdegvielas ražošanu – faktiski nogalināja. Pēc krīzes strādāt ar peļņu vairs nebija iespējams. Mana kompānija Ostas Investīcijas no šī projekta izstājās 2010. gadā, zaudējot aptuveni 30 miljonus eiro. Palika partneri, ventspilnieki, VK Tranzīts, viņi šo rūpnīcu uztur, jo viņiem ir plašākas iespējas. Tā strādā, ir kaut kāda peļņa, bet tā, lai atmaksātos investīcijas, noteikti nav. Man šobrīd ar šo projektu vairs nav nekādas saistības.
Ar ko jūs nodarbojaties šobrīd?
Mans background ir datorprogrammēšana. Esmu strādājis Zinātņu akadēmijas Elektronikas un skaitļošanās tehnikas institūtā. Šobrīd esmu aizrāvies ar interneta projektu. Jums, piemēram, kabatā vai maciņā ir dažādas plastikāta atlaižu kartiņas, es tās esmu pārcēlis uz mobilo telefonu maku aplikācijas veidā. Projekta nosaukums WalletZilla, pašlaik ar to palīdzību var pārvietot uz telefonu kopumā ap deviņdesmit kartiņām. Pagājušajā nedēļā projektam pievienojās Can Can Pizza. Šādu maku – Passbook – piedāvā Apple, arī Android sistēmai ir analoģisks maks, tur var ievietot gan atlaižu kartiņas, gan dāvanu kuponus, gan lidmašīnas biļetes, es AirBaltic gandrīz gadu pakaļ skraidīju, viņi beigu beigās sāka izmantot šo Apple aplikāciju. Varam pieslēgt visus uzņēmumus un palīdzēt izmantot viedtālruņu Apple vai Android sistēmas maku. Piemēram, dodoties uz veikalu Dino Zoo, plastikāta kartīti var atstāt mājās, bet veikalā uzrādīt mobilo telefonu. Šī aplikācija ir arī informatīva, uz dažām kartiņām savā telefonā var apskatīties, kāds ir aktuālais uzkrājums. Ir citas iespējas – vienkārši norēķināties ar telefonu. Piemēram Cup & Cino piedāvā iemaksāt kādu summu, 20 eiro, un, ja kāds bieži viesojas šajā kafejnīcā, priekšapmaksas gadījumā viņam būs nevis 10%, bet 15% atlaide. Pie atlaižu kartiņas var piesaistīt kredītkarti, tad konts tiks automātiski papildināts. Tādā gadījumā var parādīt viesmīlim viedtālruni un norēķināties. Tāpat šis pakalpojums ir labs komunikācijas veids starp tirgotāju un klientu, jo veikals var sūtīt informāciju par saviem īpašajiem piedāvājumiem.
Kā ar šādu projektu var pelnīt?
Šobrīd nekādas peļņas vēl nav, projekts ir vērsts uz attīstību ilgtermiņā. Iespējams, ar laiku peļņu varēs gūt, piemēram, ieviešot abonentmaksu, no transakcijām, nākotnē ir plānots ieviest kuponus. Ceru, ka tas ir perspektīvs projekts, bet diemžēl tas neiet tik spoži, kā bija iecerēts, jo cilvēki ir slinki, viņiem netīk ielādēt aplikācijas, kuras var palīdzēt ietaupīt naudu. Diezgan grūti iet arī ar tirgotājiem, kuriem bieži vien nekas jauns nav nepieciešams, pat bez maksas.
Arī e-talonus varētu ievietot, bet šaubos, vai Rīgas satiksme būs ieinteresēta sadarboties. Perspektīvā šis maks tiks izmantots maksājumiem, Apple to šobrīd ļoti plaši ievieš ASV, izmantojot aplikāciju Apple Pay, kurā ir arī maksājumu kartes, iespējams norēķināties ar pieskārienu viedtālruņa ekrānam.
Jebkurā gadījumā ar šo projektu nevarēsiet nopelnīt tādas summas kā ar citiem īstenotajiem projektiem, vai ne?
Nu, tā tas diemžēl ir. Kaut gan kas to var zināt, internetā notiek visādi joki. Šobrīd runājam ar vienu ātro kredītu kompāniju, kura saviem klientiem varētu piedāvāt paēst uz kredīta, izmantojot telefonu. Ir daudz dažādu ideju.
Kā jums sokas nekustamo īpašumu biznesā?
Naudu, kuru es nopelnīju naftas tirdzniecībā, ieguldīju citos projektos, tostarp nekustamajos īpašumos. Tie man lielā mērā bija vaļasprieks. Nekādu lielo naudu par tiem neesmu saņēmis un galvenokārt darbojos ar tiem īpašumiem, kuri man bija interesanti, ja tā var teikt, no radošās puses.
Kuri bija jūsu radošie nekustamā īpašuma projekti?
Piemēram, nams Alberta ielā 4. Šīs mājas atjaunošana faktiski bija ēkas zinātniskā restaurācija. Tas bija interesants projekts, kas savā ziņā bija diezgan liels izaicinājums. Esmu gandarīts par rezultātiem. Tika pilnībā pārveidota vairāk nekā simts gadu veca māja, pielāgojot to mūsdienīgiem dzīves apstākļiem. Par Alberta ielas 4 projektu saņēmām divas balvas – par labāko rekonstrukciju un par labāko projektu. Tajā visi dzīvokļi ir pārdoti, izdevās nopelnīt, bet diemžēl nauda arī aizgāja Ventspils rūpnīcai. Es parasti strādāju kā pēc rokasgrāmatas – ņēmu māju, to atjaunoju, veidojās finanšu plūsma, pēc tam to pārfinansēju bankā un to naudu pārliku uz citu projektu. Viss gāja kā pa ķēdīti, viss bija normāli līdz brīdim, kad sākās krīze, kad īpašumu cenas būtiski samazinājās. Mani tas skāra daudz sāpīgāk, jo es nenodarbojos ar nekustamā īpašuma pirkšanu un pārdošanu. Līdz ar finanšu plūsmas samazināšanos vairs nevarēja apkalpot kredītus, daži no īpašumiem tika pazaudēti, daži restrukturizēti. Tas īpašums, kas ir ieķīlāts bankā, ir ēka Vaļņu ielā 3. Šī māja man ļoti patīk, tādas otras Rīgā nav. Pirms rekonstrukcijas tajā bija lieli dzelzs vārti, kuri vienmēr bija ciet, no otras puses – strupceļš. Par to, kas tur bija iekšā, vispār neviens nezināja, pat arhitektūras zinātnieki bija pārsteigti. Rekonstrukcijas gaitā atjaunojām arī Ķēniņu ieliņu, kas savieno Vaļņu ielu un Līvu laukumu.
Kādi vēl īpašumi jums pieder?
Vēl nams Lāčplēša ielā 27, pie Jaunā Rīgas teātra, kā arī blakus mūsu birojam esošā piecstāvu māja Brīvības ielā 221. Mans uzņēmums Teikas nami apsaimnieko visus manus nekustamos īpašumus.
Visu interviju Nekustamie īpašumi kā vaļasprieks lasiet 24. aprīļa laikrakstā Dienas Bizness.
#5/6
Pagaidām lai Pētera I piemineklis stāv Teikas namu biroja ēkas pagalmā, uzskata uzņēmējs Gombergs, kuram šķiet, ka labāka vieta tam būtu Zemitāna laukums.