1996. gadā Krievijas prezidenta vēlēšanās Borisa Jeļcina uzvaru palīdzēja nodrošināt ne tikai šis valsts oligarhi, bet arī rietumvalstis, tā atsaucoties uz laikraksta Moskovskij Komsomoļec publicētajiem Kremļa pašreizējā opozicionāra un bijušā premjerministra Mihaila Kasjanova memuāru fragmentiem un saviem datiem ziņo raidījumus Post scriptum.
Ja agrāk par to, ka Borisa Jeļcina priekšvēlēšanu kampaņa daļēji finansēta no ārzemēm stāstīja tikai komunisti, tad tagad to apstiprinājis to laiku notikumu tiešs līdzdalībnieks — M. Kasjanovs. Proti, avīze Moskovskij Komsomoļec publicējusi fragmentus no M.Kasjanova grāmatas, kurā detalizēti aprakstīts, kā toreizējais Krievijas finanšu ministra vietnieks M. Kasjanovs «kārtoja lietas» sarunās ar ārzemju avotiem.
M. Kasjanovs rakstot, ka 1996. gada sākumā B. Jeļcins sapratis katastrofālo situāciju — viņa reitings bija vien 2 %, bet problēmu — kaudze — krīze pieņēmās spēkā auga nesamaksāto algu, pensiju un stipendiju parādi, bez kuru audzēšanas Jeļcinam neesot bijis cerību uz atkārtotu ievēlēšanu. Krievijas oligarhi nosprieduši, ka B. Jeļcina atkārtota ievēlēšana jāpanāk par katru cenu, un šajā jomā pretimnākšanu izrādījušas arī rietumvalstis, jo tām B. Jeļcins bijis «ērts cilvēks», kurš rīkosies atbilstoši viņu interesēm vai vismaz nerīkosies pretī tām, stāsta raidījums.
Kasjonva grāmatā esot teikts, ka B. Jeļcins personīgi vērsies pie toreizējiem valstu vadītājiem, ar kuriem bijušas vislabākās attiecības — Francijas prezidenta Žaka Širaka un Vācijas kanclera Helmuta Kola. Tomēr pēc raidījuma Post scriptum avotiem, M. Kasjanovs noklusējis faktus, ka palīdzība lūgta arī toreizējam ASV prezidentam Bilam Klintonam un Itālijas premjerministram Silvio Berluskoni, jo pēdējais šobrīd ir Itālijas valdības vadītājs, bet B. Klintona sieva Hilarija ir ASV valsts sekretāre.
Pēc Krievijas revīzijas palātas bijušā priekšnieka vietnieka J. Boldireva domām Rietumvalstu līderi tikai vadoties no savām privātajām simpātijām nepiešķirtu miljardiem dolāru slima Jeļcina atbalstīšanai, tāpēc, visticamāk, bijuši kādi citi nosacījumi, piemēram, par ārzemnieku piekļuvi kādiem projektiem Krievijā. Jārēķinās, ka Krievijas tā brīža likumi prezidenta vēlēšanu izdevumu griestus bija noteikuši 3 milj. ASV dolāru apmērā.
Kasjanovs grāmatā rakstot, ka ārvalstu līderi piekrituši palīdzēt un viņam B. Jeļcins uzticējis saskaņot finansējuma tehniskās lietas. Pēc Post scriptum datiem runa esot bijusi par «palīdzību» 3 — 5 miljardu» apmērā. To, cik sarunas bijušas slepenas, neesot zinājis pat tā brīža finanšu ministrs Vladimirs Panckovs, kuram paskaidrojuši, ka viņa vietnieks devies svarīgā uzdevumā, ko uzticējis Valsts prezidents. Pēc Post scriptum domām, tas norāda, ka nekāda budžeta parādu dzēšana pensionāriem, valsts kalpotājiem nenotika, jo tādā gadījumā par šādu kredītu pirmajam, kam tas būtu jāzina būtu finanšu ministrs, turklāt aizņēmums būtu jāapstiprina Krievijas Valsts Domei — parlamentam.
Pēc raidījuma Post scriptum domām, M. Kasjanovs, aprakstot pikantas detaļas par pagātni, liek punktu savai politiķa karjerai.