Šis ir sarežģīts brīdis gan Latvijas, gan pasaules ekonomikā un Jūs sastapsieties ar tik pat dažādiem viedokļiem, cik vien speciālistus satiksiet un uzrunāsiet. Daudzas iepriekš izstrādātās stratēģijas vairs nedarbojas un ir jāturpina analizēt situācija, lai tai varētu pielāgoties un pārvarēt negatīvās tendences. Daudzi jautās par to – kas ir noticis un kādēļ? Kāda ir valdības loma un atbildība par ekonomikas stāvokli?
Pasaulē
Pēdējie 20 gadi pasaules ekonomikā iezīmējās ar aukstā kara beigām, militāro izdevumu strauju samazināšanos, ievērojamu valsts iejaukšanās samazināšanos ekonomisko procesu regulēšanā attīstītajās pasaules valstīs un lielākajai daļai pasaules valstu pieņemot brīvā tirgus saimniekošanas principus. Tas nodrošināja nepieredzētu labklājības pieaugumu attīstītajās valstīs, strauju nabadzības samazināšanos jaunattīstības zemēs un ekonomikas pārkārtošanos uz tirgus principiem valstīs ar centralizētās plānošanas ekonomikas vadības modeli.
Ļoti svarīga loma pasaules ekonomikā saglabājās viena vienīgai valstij – ASV, kas ar savu ārkārtīgi plašo tirgu noteica ekonomikas attīstības tendences visā pasaulē. 90-jos gados ASV ekonomikai bija raksturīga strauja procentu likmju samazināšanās krītoties valsts budžeta deficītam un intensīvi iedzīvotāju ieguldījumi akciju tirgos, kas radīja strauju aktīvu vērtības pieaugumu. Šī desmitgade ASV ekonomikā bija raksturīga ar aktīvu vērtības stabilizēšanos vai pat krišanos akciju tirgos un mājokļu tirgus vērtību straujš pieaugums līdz pat 2006. gadam. Patēriņu augstākā līmenī uzturēja nodokļu samazināšanas programmas un straujš militāro izdevumu pieaugums, sakarā ar operācijām Irākā un Afganistānā. Spekulatīvi ieguldījumi mājokļu tirgū un finanšu instrumentu atvasinājumu izplatīšanās radīja jaunus riskus, kuru izvērtējums līdz pat nesenam laikam nebija pietiekams. Pasaules finanšu tirgu globalizācija un investīciju brīva kustība samazināja nacionālo finanšu tirgus uzraudzības institūciju spēju laicīgi novērtēt aktīvu patieso vērtību un finanšu tirgus institūciju likviditāti un kapitāla pietiekamību.
Vairāku lielu finanšu institūciju darbības pārtraukšana ASV izraisīja domino efektu visā pasaulē. Investori kļuva daudz uzmanīgāki izvēloties partnerus un sāka izņemt ieguldījumus no riskantākiem tirgiem.
Ko sagaidīt tuvākajos 2-3 gados? Ārējie ekonomiskie apstākļi no Latvijas viedokļa strauji pasliktināsies, jo pasaule ir piedzīvojusi pārāk lielus aktīvu zaudējumus, galvenokārt, ASV hipotēku tirgus sabrukuma rezultātā. ASV ekonomika un augstais patēriņa līmenis ilgāku laiku bija dzinējs visas pasaules ekonomiskajam uzplaukumam, galvenokārt uz uzkrājumu rēķina visā pārējā pasaulē.
Nesenajās konsultācijās pasaules lielāko valstu finanšu ministri un centrālo banku vadītāji vienojās par steidzamiem pasākumiem finanšu tirgu atdzīvināšanā, iepludinot tajos lielus valsts līdzekļus un apslāpējot iedzīvotāju paniku ar papildus noguldījumu aizsardzības garantijām. Par spīti šiem pasākumiem zaudējumi ir izvērsušies īpaši plaši. Vairākas ekonomikas nozares, kuras ir īpaši atkarīgas no aizdevumiem ir pilnībā apstājušās, jo no kredīta atkarīgais pieprasījums ir nokrities uz nulli. Valsts pārņem savā īpašumā bankas, kas ir kļuvušas maksātnespējīgas.
Pasaules finanšu sistēmai būs vajadzīgs laiks, lai attīrītos no finanšu tirgus produktu atvasinājumiem, kuru reālā vērtība nav skaidra un kuru esamība traucē normālu tirgus darbību. Bankas un kreditori kļūs daudz piesardzīgāki izsniedzot aizdevumus. Pat tie aizņēmēji, kas līdz šim ir akurāti kārtojuši savas saistības būs jāiegulda vairāk sava līdzfinansējuma un jāiziet daudz skrupulozāka finansiālā stāvokļa pārbaude nekā līdz šim.
Situācija Latvijā
Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gadā pavēra neredzētas iespējas integrācijai preču, darbaspēka, un finanšu tirgos, kā arī tiešai Eiropas Savienības līdzekļu ieplūšanai Latvijā. Tas veicināja investīcijas, ļāva Latvijas iedzīvotājiem doties darbā ārzemēs, lai gūtu jaunas iemaņas un labi nopelnītu, un strauji palielināja naudas daudzumu iedzīvotāju rīcībā. Tas palīdzēja strauji samazināt dzīves līmeņa starpību ar citām Eiropas valstīm.
Straujā ekonomikas pieauguma avoti
Straujais ekonomikas pieaugums tika sasniegts uz patēriņa pieauguma rēķina. Patēriņu stimulēja kredītu un darba samaksas piegums. Tikmēr iekšzemes piedāvājums atpalika no pieprasījuma veicinot strauju inflāciju. Ar inflācijas rādītājiem mēs joprojām esam rekordisti Eiropas savienībā.
2006. un 2007. gados parādījās zīmes, ka straujā attīstība neturpināsies mūžīgi un sāka izskanēt minējumi par to, vai piezemēšanās būs cieta, vai mīksta? 2008. gads ir atnācis ar lielām pārmaiņām – straujas ekonomiskās izaugsmes periodu ir nomainījušas nenoteiktība un šaubas. Pašlaik izskatās, ka īstenosies kāds no mazāk labvēlīgiem scenārijiem.
Strauji ekonomikas pieauguma tempi ne vienmēr pasaules praksē ir bijuši ekonomikas pārkāršanas simptoms. Daudzas valstis uzsākot attīstību no zema līmeņa, vai arī pēc smaga šoka bieži vien ir nodrošinājušas augstus attīstības tempus un vispārēju labklājības uzlabojumu ilgākā laika posmā.
Tādu ilgspējīgu ekonomikas attīstību nodrošina makroekonomiskā stabilitāte, augsts investīciju līmenis konkurētspējīgā ražošanā un svarīgāko komponentu līdzsvars. Straujš kreditēšanas un darba samaksas pieaugums Latvijā izraisīja ekonomikas pārkaršanu, kad pieprasījums pieauga straujāk nekā ekonomikas potenciāls var šo pieprasījumu segt. Pieprasījuma un piedāvājuma neatbilstība izraisīja inflācijas pieaugumu un paplašināja maksājumu bilances tekošā konta deficītu, lai imports kompensētu iekšzemes ekonomikas nespēju apmierināt pieprasījumu. Mūsu maksājumu bilances deficītu kreditēja labi funkcionējošie starptautiskie naudas tirgi. Diemžēl šī iespēja tika iztērēta neradot pietiekami daudz jaunas jaudas, lai ražotu konkurētspējīgu augstas pievienotās vērtības eksporta produkciju, vai vismaz aizstātu importu. Preču un pakalpojumu eksporta attiecība kopš 2005. gada pret IKP samazinās.
2006. un 2007. gados maksājumu bilances tekošā konta deficīts pārsniedza 20 procentus iekšzemes kopprodukta. Ārējais parāds, galvenokārt banku un privātajā sektorā, ir sasniedzis 140% iekšzemes kopprodukta. Tas prasītu gandrīz pusotra gada visas Latvijas pievienotās vērtības un vairāk kā trīs gadus saražotā eksporta vērtības, lai šo parādu atdotu. Ekonomiskā optimisma apstākļos, kad visi sagaida straujus ekonomikas pieauguma tempus ir cerība, ka parādu atdošana prasīs mazāk piepūles, kad kopējais IKP apjoms ir lielāks. Tomēr situācija var radikāli mainīties, ja ekonomikas pieauguma tempi apstājas, vai IKP sāk samazināties. Risks tam, Latvija ilgāku laiku varētu piedzīvot IKP stagnāciju vai krišanos, ir ļoti nopietns. Padomājiet tikai, kas notiks, ja pārējā pasaule pēkšņi pārtrauks kreditēt patēriņu Latvijā (ap 20 procentu vērtībā no IKP).
Lielākā daļa Latvijas ārējā parāda izveidojās privātajā sektorā. Lielākā daļa ārējā parāda pieauguma tika novirzīta patēriņam un netirgojamo (ārēji nekonkurējošo) preču un pakalpojumu ražošanai. Patēriņa stimulēts pieaugums nevar būt ilglaicīgs, ja investīcijas nerada pamatu eksporta attīstībai un starptautiski tirgojamām precēm un pakalpojumiem (tradable). Maksājumu bilances deficītu finansēja aizņēmumi no ārzemēm daudz lielākā apmērā, nekā tas ir ekonomiski attaisnojams.
Latvijas Banka un Finanšu ministrija nespēja savlaicīgi organizēt sadarbību patēriņa kreditēšanas ierobežošanai. Lēmums ierobežot mājokļu kreditēšanu pieprasot pircēja līdzfinansējumu vismaz desmit procentu apmērā un legālo ienākumu apliecinājumu no VID puses tika ieviests brīdī, kad mājokļu cenas bija sasniegušas vēsturiski augstāko līmeni un gandrīz pusgadu pēc krasiem brīdinājumiem par riskiem, kurus Skandināvijas banku sistēmai rada kreditēšanas bums Baltijā.
Nākotnē vairs nevaram sagaidīt tik labvēlīgu situāciju maksājumu bilancē, jo jau pašreizējais kopējā ārējā parāda līmenis ir pārsniedzis drošības līmeni. Ir jārēķinās ar to, ka ārvalstu kreditori vairs nevēlēsies turpināt izsniegt kredītus tādos apmēros, kā tas bija līdz šim. Pat ļaunāk – var rasties grūtības pārfinansēt līdz šim paņemtos kredītus, radot nepieciešamību daļu iekšzemes uzkrājumu novirzīt parāda atmaksai.
Inflācija
Latvijas valdība un sabiedrība nepievērsa pietiekamu uzmanību inflācijas problēmai kamēr inflācijas tempi bija sasnieguši jau kritiskus apmērus. Kā mēs nonācām līdz tādam rekordaugstam inflācijas līmenim apsteidzot Baltijas kaimiņvalstis un citus Eiropas Savienības partnerus? Nepietiekami tika darīts lai ierobežotu patēriņa pieaugumu un sabalansētu patēriņu ar investīcijām, it īpaši – nozarēs, kas ražo ārēji konkurējošas preces un pakalpojumus.
Latvijā inflācijas sekas vairāk tika apspriestas no sociālā viedokļa, mazāk tās ekonomiskās sekas – patēriņa stimulēšana uz uzkrājumu rēķina (tērēsim šodien, jo rīt būs dārgāk) un investīciju izkropļošana – (līdzekļi tiek ieguldīti, lai nopelnītu no aktīvu cenas pieauguma, nevis no ieguldījumiem reālajā ekonomikā). Reālās kredītu procentu likmes jau ilgāku laiku ir bijušas negatīvas un veicina izšķērdīgu rīcību.
Ievērojamu grūdienu pirmatnējā inflācija saņēma nomainot lata piesaisti no SVF norēķinu vienības (SDR) uz eiroun notika brīdī, kad eiro vērtība bija vēsturiski visaugstākajā līmenī. Tas radīja faktisku relatīvo lata vērtības samazināšanos pret eiro par 25 procentiem 2005. gadā salīdzinot ar 2000. gadu. Šeit nevar vainot tikai Latvijas Banku par to, kā šī pāreja notika – pārejas datums un noteikumi bija skaidri un caurskatāmi visiem vēl pirms pārejas uz piesaisti eiro. Kļūda bija tā, ka nesekoja nekādi kompensējoši ekonomiskie pasākumi, lai sterilizētu papildus naudas līdzekļu ieplūšanu ekonomikā un nepieļautu inflācijas pieaugumu. Valūtas kursa piesaistes politika ierobežo pielietojamo instrumentu klāstu regulējot naudas daudzumu apgrozībā, lai ierobežotu inflāciju.
Strauja naudas daudzuma apgrozībā pieauguma apstākļos ir svarīgi, lai visi pārējie politikas instrumenti orientētos uz inflācijas ierobežošanu. Tādos apstākļos vissvarīgākais ir veicināt uzkrājumus nevis patēriņu. Uzkrāt līdzekļus var gan iedzīvotāji, uzņēmumi, gan arī valdība. Uzkrājumi salīdzinot ar patēriņu var notikt gan palielinot naudas līdzekļus bankā, ieguldot uzņēmējdarbībā, vai atmaksājot parādus. Tādēļ budžeta sastādīšana un izpilde ar ieņēmumu pārsniegumu pār kļūst par īpaši svarīgu soli, lai novērstu ekonomikas pārkaršanu un inflācijas pieaugumu.
Diemžēl arī treknajos gados, kad budžeta ieņēmumi strauji pieauga, valsts budžets tika sastādīts un apstiprināts ar deficītu.
Preču cenu inflācijas tempus turpmāk ietekmēja vairāki faktori, galvenokārt – cenu un darba algu spirālveidīgais pieaugums. Darba ņēmēji izvirzīja arvien augstākas prasības darba samaksas paaugstināšanai, lai kompensētu inflācijas izraisīto algas pirktspējas samazināšanos. Uzņēmēji turpināja paaugstināt cenas, lai nodrošinātu naudu gan darba samaksas pieaugumam, gan arī nodrošinātu peļņas normu. Minerālo un kurināmā resursu cenu inflācija kā arī pārtikas cenu pieaugums visā pasaulē papildināja spiedienu uz inflāciju un iegrieza cenu-algu spirāli arvien straujāk. Apburtais loks no darba algas paaugstināšanas cenu inflācijas kompensēšanai uz augstākām cenām – ražošanas izmaksu kompensēšanai klasiskajā ekonomikā var atrisināties tikai, kad iestājas ekonomikas lejupslīde, ražotājiem pārtraucot ražošanu, kuru turpināt vairs nav rentabli, paaugstinot bezdarbu, un apturot algu pieaugumu. Modernajā ekonomikā, kur var realizēties perfekta konkurence un darbaspēks nav organizējies arodbiedrībās, ekonomiskie apstākļi bremzē cenu-algu spirāles attīstību. Darba ražīguma pieaugums var ļaut pārvarēt cenu-algu spirāles darbību bez negatīvas ietekmes uz visu ekonomiku kopumā. Diemžēl pozitīvais scenārijs nav realizējies Latvijā. Konkurences spējas samazināšanās uz darba algas pieauguma rēķina ir atstājusi negatīvu ietekmi uz ražošanas tālāku attīstību un nodarbinātību tirgojamo (konkurējošo) preču un pakalpojumu nozarēs. It īpaši Latvijā tas izpaužas kā ražošanas apjomu stagnācija un pat samazināšanās apstrādājošajā rūpniecībā.
Finanšu tirgi un aktīvu cena
Mājokļu celtniecība un mājokļu tirgus arī Latvijā bija kļuvis par ekonomikas nozari, kas pārsniedza ekonomikas potenciālu. Visiem šķita, ka zemes un mājokļu cenas turpinās pieaugt neierobežoti un ieguldījumi šajā nozarē nodrošinās lielu un ilglaicīgu peļņu. Tomēr inflācijas burbulis šajā nozarē izveidojās daudz lielāks par ekonomikas spēju to efektīvi uztvert un vidusslāņa iedzīvotājiem atņēma iespēju atļauties atbilstoša mājokļa iegādi. Cenas mājokļu tirgū krītas jau vairāk kā gadu, bet ekonomiskā nenoteiktība nedod iespēju prognozēt laiku, kad iestāsies stabilizācija.
Arī likviditātes grūtības Parex Bankai – vislielākajai bankai Latvijā, kas pieder rezidentiem, visiem atnāca kā pārsteigums. Bankas rīcībā esošie aktīvi izrādījās nepietiekoši likvīdi, lai tā varētu turpināt darboties bez valsts atbalsta. Būs grūti atrast kādu, kas apšauba nepieciešamību valstij doties palīgā Parex. Tomēr galīgā bankas glābšanas cena nodokļu maksātājiem vēl nav skaidra. Tas gan nav pirmais gadījums Latvijas nesenajā vēsturē, kad valsts nauda tika izmantota banku kapitāla pietiekamības atjaunošanai. 1994. gadā valsts ieguldīja apmēram 2 procenti no iekšzemes kopprodukta, lai atveseļotu sliktos kredītus Unibankā un Latvijas Krājbankā. Pēc re-kapitalizācijas, šīs divas valsts īpašumā esošās bankas spēja izturēt banku krīzi 1994.-1995. gados. Valstij izdevās ieguldīto naudu atgūt ar peļņu, jo šo banku privatizācijas ieņēmumi pārsniedza re-kapitalizācijas izmaksas.
Finanšu tirgus institūciju uzraudzība joprojām paliks svarīgs valsts uzdevums. Traucējumi ekonomikai var izrādīties ļoti nopietni, ja finanšu tirgus uzņēmumi pārtrauc normāli darboties, vai arī investori zaudē savus ieguldījumus. Tie laiki ir pagājuši, kad investori bija tikai bagāti cilvēki. Pašlaik un vēl arvien vairāk nākotnē liela daļa pensiju uzkrājumu koncentrēsies ieguldījumos izmantojot tieši finanšu tirgus institūciju pakalpojums. Efektīva finanšu tirgus institūciju darbība nodrošinās arī efektīvus pakalpojumus, lai finansētu svarīgu ekonomikas objektu veidošanu un darbību kā arī apdrošināšanu.
Šaubos vai būtu jāatbalsta mājokļu iegāde izsniedzot kredītu 100 procentu apmērā. Mājokļa pircējam, vispirms, vajadzētu spēt parādīt, ka viņš ir spējīgs veidot uzkrājumus un tikai tad kļūt par īpašnieku. Savukārt, valsts varētu atbalstīt tieši šādus iedzīvotājus ar atbilstošā nodokļu atlaidēm uzkrājumiem pirmā mājokļa iegādei.
Valsts sektoram var būt ļoti nozīmīga loma finanšu resursu cenas veidošanā.
Valsts finanšu vadība un budžeta deficīts
Par spīti labvēlīgajai ekonomiskajai situācijai pēdējos gados budžets joprojām tika sastādīts un apstiprināts ar deficītu.
Dažs labs speciālists apgalvos, ka deficīts nemaz nav bijis pārliku liels – tikai viens procents no IKP vai pat mazāk. Tomēr mums ir jāpievērš uzmanība ne tikai kopējam rezultātam, bet arī tā struktūrai. Pamatbudžeta deficīts pēdēja laikā ir bijis daudz lielāks nekā kopbudžeta deficīts uz sociālā budžeta ieņēmumu pārsnieguma pār izdevumiem rēķina. Pamatbudžeta deficīts 2006. gadā sasniedza 2.7% un 2007. gadā – 1.9% IKP. Patēriņš pēc būtības notika pamatbudžetam aizņemoties uz nākotnes pensiju rēķina, neņemot vērā nelabvēlīgo Latvijas demogrāfisko struktūru.
Vērtējot budžeta finansiālo situāciju tikai pēc kārtējā gada skaidrās naudas ieņēmumiem un izdevumiem nevar gūt pilnvērtīgu informāciju politikas pilnveidošanai. Viena no lielākajām valsts parāda pozīcijām ir valsts finansiālās saistības sociālajām izmaksām nākotnē. Pašreizējie strādājošie sagaida, ka valsts viņiem nodrošinās nākotnē zināmas garantijas finansiāla atbalsta un bezmaksas pakalpojumu veidā. Ir iespējams novērtēt šādu nākotnes finansiālo saistību pašreizējo vērtību, lai ievērotu sociāli atbildīgu valsts politiku un vienkārši nepārliktu sociālās saistības no vienas paaudzes uz otru bez atbilstošiem uzkrājumiem.
Uzskatu, ka nodokļu slogs Latvijā ir samērīgs un nav nepieciešams nodokļu slogu būtiski paaugstināt, lai palielinātu sabiedriskā sektora īpatsvaru ekonomikā un ienākumu pārdalē. Taču nodokļu struktūrā ir būtiskas rezerves, lai atvieglotu nodokļu slogu nozarēs, kas ražo konkurētspējīgu tirgojamo produkciju, uz patēriņa un uz patēriņu orientētajiem uzkrājumiem. Sākot ar 2007. gada vidu valsts nodeva par nekustamā īpašuma reģistrēšanu tika būtiski paaugstināta, radot pirmo ierobežojumu spekulatīvajiem darījumiem. Tomēr šis solis tika sperts pārāk vēlu, lai pārvarētu negatīvās tendences ekonomikā, kuras radīja Latvijas mājokļu tirgus. Veicot tālākus pārkārtojumus nodokļu sistēmā, vajadzētu izskatīt iespēju ar nekustamā īpašuma nodokli aplikt mājokļus, ne tikai zemi, uz kuriem tie atrodas, bet pielietot nodokļu atlaides ģimenēm, kad tās veic maksājumus pirmā mājokļa iegādei. Būtu jāpadomā arī par ne nodokļu pasākumiem konkurētspējīgas ražošanas stimulēšanai.
Budžeta izdevumu politikā līdz šim ir dominējis darba samaksas palielināšanas jautājums. Pašlaik visi, it īpaši sabiedriskajā sektorā nodarbinātie, jau ir aizmirsuši par to, ka reālie ienākumi ir strauji pieauguši dažu pēdējo gadu laikā, bet visi, kā būtisku trūkumu atzīst inflāciju, kas nepārtraukti samazina ienākumu pirktspēju. Bez darba ražīguma atbilstoša pieauguma ražojot konkurētspējīgas preces un pakalpojumus algu pieaugumi ir novārdzinājuši gan algu pirktspēju, gan arī ekonomiku kopumā. Pašlaik izrādās, ka šis ienākumu palielinājums kas ir veikts pagātnē un solīts nākotnē, gluži vienkārši, nav pa kabatai.
Izdevumu efektivitātes uzlabošanai arī vēl ir virkne iespēju, ieskaitot tādas kā rūpīga izdevumu prioritāšu noteikšana, zemākās cenas principa strikta ievērošana iepirkumu procedūrās, papildus pasākumi izšķērdības samazināšanai, lai varētu pirmkārt apmierināt pirmreizējos sociālos maksājumus un līdzfinansējumu Eiropas Savienības atbalstītajiem projektiem.
Daudzas valstis budžeta politikas uzlabošanai ir ieviesušas vairākus iekšējos noteikumus budžeta sastādīšanai, tai skaitā tādus, kas ierobežo budžeta deficīta apmērus vai nepieļauj budžeta deficīta novirzīšanu kārtējā patēriņa finansēšanai. Budžeta deficīts (aizņēmumi) nedrīkst pārsniegt pamatlīdzekļu vērtības pieaugumu valsts īpašumā. 2007. gada valsts pamatbudžeta deficīts (263 miljoni latu) pārsniedza tiešos izdevumus pamatlīdzekļu iegādei (228 miljoni latu). Tas gan neņem vērā citas kapitālo izdevumu pozīcijas, kuru rezultātā valsts var iegūt pamatlīdzekļus savā īpašumā, kā arī pamatlīdzekļu iegādi to nolietojuma kompensēšanai. Vairākas attīstītās valstis ir uzsākušas precīzāku valsts sektora finanšu darbības mērīšanu pielietojot starptautiskos standartus finanšu pārskatu sastādīšanas metodikā. Tādi precīzāki mērījumi dod iespēju uzlabot valdības darbības caurskatāmību, kā arī pilnveidot mehānismus atbildības novērtēšanai.
Nākošajā gadā ekonomiskā krīze samazinās budžeta ieņēmumus, jo saspringstot darbaspēka tirgus situācijai būs mazāks nodokļu maksātāju skaits, tie nodokļus maksās no mazākiem ienākumiem un mazākas peļņas, arī samazinātais patēriņš radīs mazākus ieņēmumus no pievienotās vērtības un akcīzes nodokļiem. Fiksētie izdevumi budžetā saglabāsies, bet spiediens uz izdevumiem pieaugs no bezdarba pabalstiem un citiem sociāliem maksājumiem, kurus palielinās trūcīgo iedzīvotāju skaita palielināšanās. Valdības galvenais uzdevums būs organizēt budžeta vadību tādā veidā, lai realizētu visas galvenās izdevumu prioritātes ievērojot noteiktos budžeta deficīta un aizņemšanās ietvarus. Laikā, kad strauji pieaug ekonomika un uzlabojas dzīves līmenis parasti arī valsts budžets saņem vairāk ieņēmumu, jo ienākumu un patēriņa nodokļi tiek iekasēti no lielākas bāzes. Krīzes apstākļos nodokļu ieņēmumi var samērā strauji samazināties pat procentos pret IKP, ja IKP apjoms samazinās. Tādēļ ir ļoti svarīgi uzturēt ļoti konservatīvas budžeta prognozes, lai nepiedzīvotu papildus stresu, ja budžeta izpilde atpaliek no plāna. Bez tam nepieciešamas arī rezerves un plāni darbībai, ja finanšu sektora atveseļošanai būtu vajadzīgs vairāk līdzekļu, vai arī līdzekļu piesaistīšanas izmaksas strauji pieaugtu.
Darbaspēka tirgus politika
Pārkarsušās ekonomikas apstākļos darbaspēka piedāvājums izrādījās nepietiekams, lai nodrošinātu tirgus vajadzības, kas pastiprināja cenu-algu spirālveidīgo pieaugumu un novājināja ekonomiku. Ekonomiskā krīze sāk atlikt lietas savās vietās.
Latvijā jau ir iezīmējušās tendences samazinoties pieprasījumam pēc darbaspēka un pieaugot bezdarba līmenim. Sagaidāms, ka šīs tendences kļūs arvien izteiktākas ekonomiskajai situācijai tālāk pasliktinoties. Valstis, kuras līdz šim labprāt pieņēma darbiniekus no Latvijas ekonomiskā krīze ir skārusi vissmagāk. Konkurence Eiropas darbaspēka tirgū arī kļūs saspringtāka. Arī Latvijā darba devējiem atlasot viskvalificētākos un piemērotākos darbiniekus būs iespējams kāpināt darba ražīgumu, savukārt tirgus stāvoklis un sīvā konkurence nedos iespēju viegli paaugstināt cenas un gūt līdzekļus darba samaksas palielinājumam. Ne tik veiksmīgajiem darbaspēka tirgū būs jāiegulda vairāk savā kvalifikācijas un konkurētspējas celšanā, lai nodrošinātu stabilus ienākumus.
Krīze šeit rada jaunas iespējas, kuras vajadzētu izmantot, nevis gausties par situācijas pasliktināšanos. Darba ražīguma kāpināšana un resursu novirzīšana konkurētspējīgajās nozarēs, kas ražo eksporta produkciju var ielikt pamatus normālai ilgspējīgai attīstībai.
Gan privātajam sektoram, gan valdībai vajadzētu uz šo krīzes situāciju raudzīties kā uz jaunu iespēju veikt nepieciešamos pārkārtojumus ekonomikas struktūrā un uzņēmējdarbības atbalstam. Tikai ar mērķtiecīgu darbu un organizētību mēs varam panākt veiksmīgu izeju no krīzes.
1. Jāizskata iespējas tālākai ilgspējīgai ekonomikas konkurētspējas uzlabošanai Eiropas Savienībā un pasaulē, ražīgu investīciju veicināšanai, un nodokļu sloga tālākai pārnešanai no ražošanas un ienākumiem uz patēriņu un patērējošiem uzkrājumiem. Resursi ir pirmkārt jānovirza tirgojamo preču un pakalpojumu ražošanai.
2. Ir jāpalielina valdības atbildība par makroekonomisko stabilitāti, lai veicinātu ilgspējīgu ekonomikas attīstību. Tai skaitā vajadzētu pieņemt fiskālās atbildības likumu, kas noteiktu valdības atbildību par realizēto politiku un tās makroekonomiskajiem rezultātiem, tai skaitā budžeta deficītu, inflācijas ierobežošanu un ilgspējīgas ekonomikas attīstības nodrošināšanu. Likumam arī vajadzētu ieviest noteikumus, kas ierobežo valsts aizņēmumu apjomu ar pamatlīdzekļu apjoma pieaugumu. Īpaša valdības atbildība ir nepieciešama par ieguldījumiem un sociālajām saistībām starp dažādām iedzīvotāju paaudzēm.
3. Finanšu ministrijai un Latvijas Bankai ir jāuzlabo ekonomiskās politikas koordinācija, lai labāk pamatotu ekonomisko politiku un organizētu ekonomiskās politikas mērķu sasniegšanu, tai skaitā inflācijas ierobežošanu.
4. Ir jāuzlabo politikas analīze un statistiskā informācija par ekonomikas norisēm, fiskālo politiku un to struktūru, tai skaitā pamatojoties uz grāmatvedības uzkrājošo metodi.
5. Darba samaksas sfērā jāievēro samērīga samaksa profesionāļiem sabiedriskajā un privātajā sektorā. Nav normāla parādība, ja ierēdņu atalgojums pārsniedz atalgojumu privātajā sektorā, lai gan tas nedrīkst arī būtiski atpalikt.
6. Jāveic tālāki pasākumi valsts līdzekļu efektivitātes paaugstināšanai un taupīgai izmantošanai.
