Uzņēmēja Līva Jaunozola dara vairākas lietas vienlaikus – vada moderno Latvijas preču veikaliņu Popup Store Vecrīgā, ik pa laikam ļauj satikties pāris tūkstošiem meiteņu Andelē mandelē, kuras grib tikt vaļā no savām vecajām drēbēm un iegūt jaunas, bet nesen viņa ir atvērusi kafejnīcu Rasols, kur Cēzara salātu vietā centrālo vietu ieņem šis ēdiens. Visam pa vidu auklē astoņus mēnešus mazo meitiņu.
Kad tikāmies pirmoreiz pirms septiņiem gadiem, tu strādāji par mākleri un bija tāds fikso randiņu projekts. Ko dari tagad?
Cik tas bija sen! Tagad esmu pievērsusies kafejnīcu biznesam, precīzāk – hobijam. Sen jau gribējās to izmēģināt un, manuprāt, labākā lieta, kā kaut ko piedzīvot, ir reāli to izdarīt. Rasols ir maza telpa, skaidrs koncepts un tādējādi tas ir paceļams projekts, nevis 400 m2 plašs restorāns. Tad tas būtu skarbs bizness, bet te mazā formātā var ielikt savu dvēselīti iekšā. Iepriekš te bija vinotēka ar savām ieražām, interjeru un sajūtām, tāpēc bija grūti šajā vietā izveidot kaut ko jaunu. Pusgadu nesapratu, kurā virzienā skriet, jo it kā varējām atvērt durvis un kafejnīca strādātu, taču tajā pašā laikā man nepatika vairākas lietas, un beigās ilgi visu pārveidojām, lai būtu tā, kā tagad.
Joprojām man ir Andele mandele projekts un Popup veikals. Mans ceturtais «projekts» ir bērns. Kafejnīca un bērns bija aptuveni vienā laikā – uztaisījām kafejnīcā pirmo ballīti un nākamajā dienā aizbraucu uz dzemdību namu. Mēnesi kafejnīca bija ciet, lai es aprastu ar jauno situāciju, bet pēc tam viss iegāja atpakaļ sliedēs.
Kāpēc šāds nosaukums – Rasols?
Pirmkārt, rasols mums visiem asociējas ar svinībām. Vienmēr dzimšanas un vārda dienas svinību galdā ir šis ēdiens. Pārnestā un nepārnestā nozīmē tas rada svinīgu sajūtu. Otrkārt, arī interjers te ir pilnīgs rasols, katrai lietai gan ir sava loma un kopā veidojas mājīga atmosfēra. Mēs kopā ar dzīvesbiedru veidojām šo vietu tikai tajā brīdī, kad nolēmām to saukt par Rasolu, domāšana atsprāga vaļā un deva iedvesmu. No tā brīža viss aizvirzījās ļoti raiti. Pirms tam ilgi muļļājāmies – no sākuma bija doma par vinotēku, tad par kafijošanas vietu, tad vēl šādas tādas idejas, bet tas viss šķita jau redzēts. Sākām domāt par to, kas mums kurā vietā patīk, un beigās atdūrāmies pret to, ka gribas mājas, svētku sajūtu.
It kā šobrīd restorānu mode iet pavisam citā virzienā, bēg no rasola un karbonādēm. Varbūt cilvēkiem nemaz vairs negribas rasolu?
Kurš teica, ka negribas? Ģimenes galdā rasols paliek. Manuprāt, tam ir daudz lielāka vērtība, nekā to šobrīd uztver. Daudz lielāka māksla ir uztaisīt kārtīgu rasolu, nevis Cēzara vai grieķu salātus, kas tagad skaitās stilīgi un ir katrā ēdināšanas iestādē.
Pie mums kafejnīcā cilvēki ir visu laiku. Es gribēju vietu, kur justies kā mājās, lai nav jādomā, kā uzvesties. Negribēju balto galdautu stīvumu. Gribējās dzīvesprieku, bet augstā līmenī. Pie mums cilvēki nāk baudīt dzīvi.
Tavā kafejnīcā Cēzara salātu nav?
Nē, man ir speķmaizes, siļķe un biezpiens, Liepājas kafija. Man, piemēram, laukos pie omītes vienmēr ir bijusi Liepājas kafija un speķmaize brokastīs. Padomju laika ēdieni ir burvīgi, īsti mākslas darbi – ir jāiespringst, lai tos uztaisītu. Mūsdienās salātus var uztaisīt piecās minūtēs, bet rasolam sastāvdaļas jāvāra, jāatdzesē un jākapā. Ja grib labu siļķi, tā ir pašam jāmarinē. Tas ir darbietilpīgs process. Es vēlos atjaunot šīm lietām vērtību. Mūsu jaunības virtuve ir īsta pērle. Tā kā kafejnīca atrodas jūgendstila rajonā, ārzemnieki ir sajūsmā, ka var atnākt uz šādu vietu un nogaršot šādu ēdienu. Rīgā tagad var aiziet un rasolu dabūt kāda uzņēmuma ēdnīcā, bet nav tādas vietas, kur labā izpildījumā to pasniedz.
Visu interviju Starp andelēšanos un rasolu lasiet 27. februāra laikrakstā Dienas Bizness.
#1/8
#2/8
#3/8
#4/8
#5/8
#6/8
#7/8
