Strēlnieku ielā Rīgas Klusajā centrā noteikti iegriežas vairākums ārvalstu tūristu, kas turp dodas apbrīnot jūgendstila pērles, tomēr DB aptaujātie uzņēmēji atzīst, ka viņu pienesums biznesam ir neliels.
Krāšņo ielu vēl kolorītāku padara kafejnīcas un restorāni, turklāt līdzās jau ilggadējām ēdināšanas iestādēm, par kurām DB rakstīja pirms četriem gadiem (23.09. 2011.), piepulcējušās vairākas jaunas. Strēlnieku iela līdztekus paralēlajai Antonijas ielai ir iekļauta gardēžu Rīgas maršrutā. Uzņēmēji uzskata, ka ielai ir potenciāls kļūt par elitāru miera ostu no rosīgās pilsētas kņadas, kas jūtama tuvējā apkaimē. Tā šeit atkāpjoties. Pārsvarā visi aptaujātie kafejnīcu pārstāvji neslēpj, ka orientējas uz maksātspējīgāko pircēju kategoriju.
Gluži kā pirms četriem gadiem, joprojām Strēlnieku ielā atrodas Rīgas jūgendstila muzejs, jūgendstila paviljons Art Nouveau Rīga. Dažās ēkās iekārtojušies biroji un bankas.
Smalkie gardumi
Strēlnieku ielas sākumā (netālu no krustojuma ar Elizabetes ielu) garāmgājēju skatam, visticamāk, garām nepaslīdēs pusdienu restorāna, delikatešu veikala un beķerejas M’archers skatlogs. Tieši loga ailā rindojas kārdinošās smalkmaizītes, bet dažādas maizes saliktas uz galda veikala viducī. «Klusā centra ielu izvēlējāmies mērķtiecīgi. Ja atrastos Purvciemā, diez vai būtu populāri. Sevi pozicionējam kā augstas kvalitātes delikatešu veikalu, kur ir iespēja arī paēst uz vietas. Mūsu mērķauditorija ir maksātspējīgie klienti. Pie mums iegriežas gan apkārtējo māju iedzīvotāji, gan tie, kas uz šejieni no attālākām vietām brauc speciāli, tostarp no Jūrmalas un Baltezera,» stāsta M’archers šefpavārs Ivans Šmigarevs. Nelielo beķereju var uzskatīt arī kā atbalsta iestādi Art Café Sienna, kuras apmeklētājiem tiek pasniegti M’archers gatavotie konditorejas gardumi.
Elitārai publikai
Dienas pirmajā pusē kāda Strēlnieku ielas nama skatlogi pārsteidz ar melniem aizkariem. Par to, ka tur slēpjas kāds uzņēmums, var nojaust vien pēc zelta romiešu skaitļa – XIII. Izrādās, kopš pagājušā pavasara telpās saimnieko bārs XIII, kura īpašnieki ir Ieva un Kaspars Gorkši, kuriem pieder arī Andrejostas restorāns Koya. «Klusais centrs var likties nepiemērots bāra izveidei, taču mūsu idejas īstenošanai tas bija ideāls variants. Mums nav disco bāra koncepts, te ir vieta, kur cilvēkiem pavadīt laiku kvalitatīvās sarunās, baudot īpašus kokteiļus un izsmalcinātas uzkodas. Interesenti jau no pirmās dienas bāru atrada viegli. Bez īpašām mārketinga aktivitātēm nedēļas nogalēs 80% vietu ir rezervētas. Lai gan iela nav liela, tā strauji attīstās. Tai ir savs šarms un bārs tikai to papildina,» uzskata bāra XIII īpašniece Ieva Gorkša.
Vēl viens jaunpienācējs Strēlnieku ielā ir kafejnīca Rasols, kuras līdzīpašniece ir uzņēmēja Līva Jaunozola. Arī šī iestāde darbojas kopš pagājušā gada vidus. Savulaik tās telpās atradās Gruzijas vīnu veikals. Tagad telpas ir pārvērtušās līdz nepazīšanai – kafejnīca ieturēta vintāžas noskaņās, īpaši piemeklēti interjera priekšmeti un mēbeles.
Turpat netālu uzmanību piesaista Tīrīšanas darbnīcas gaumīgais skatlogs, kurā, starp citu, apskatāma arī neliela seno laiku gludekļu un ar veļas mazgāšanu saistīto priekšmetu ekspozīcija.
Krustcelēs ir labi
Strēlnieku un Dzirnavu ielas krustojumā jau deviņus gadus rosās picērijas Piranija īpašnieks Eduards Zvejnieks. Uzņēmuma atrašanās vieta ir zīmīga – pirmās Latvijas brīvvalstis laikā visi krodziņi atradušies krustcelēs, kur satiekas tuvi, tāli ceļinieki. Viņš atzīst, ka savulaik atvērt picēriju tik nomaļā vietā bijusi uzdrīkstēšanās, bet šo soli viņš nenožēlojot ne mirkli.
Slavenākā (vai varbūt vairāk apjūsmotā) ēka ir Strēlnieku ielas 4. nams, kurā mājo Rīgas Ekonomikas augstskola. Ēka tika būvēta 1905. gadā un ir viens no jūgendstila krāšņākajiem paraugiem (projektējis Mihails Eizenšteins).
Izvēlas dzīves vietai
Savukārt Eko veikalam, kas Strēlnieku ielā atrodas piecus gadus, klusums un nelielā cilvēku plūsma nebūt neveicina biznesu. Tā īpašnieks Guntis Saliņš stāsta, ka veikalu kopā ar sievu izveidojuši krīzes laikā, kad sliktāk veicies iepriekšējam biznesam, kas bijis saistīts ar auto. Klusā centra iela izvēlēta tāpēc, ka bijusi ilūzija – šeit ikdienā apgrozīsies daudz cilvēku un potenciālie klienti būs apkārtējo māju iedzīvotāji.
Par ielas attīstības potenciālu G. Saliņš nav daudz domājis, taču skaidri zina, ka konkurenta parādīšanās nebūtu vēlama. Labāk viņš redzētu kādus pakalpojumu sniedzējus, kas piesaistītu klientus, kuri pēc tam, iespējams, iegrieztos arī Eko veikalā.
Plašāk lasiet rakstā Jaunākais brālis Antonijas gardēžu ielai piektdienas, 20. februāra, laikrakstā Dienas Bizness (10.-11. lpp.)!