«Esmu saskāries ar izmeklētājiem, kas bezmaz pirmo reizi tur rokā kriminālprocesu, neorientējas elementārās lietās»
Tā DB intervijā saka advokāts, Latvijas Krimināllietu advokātu biedrības līdzpriekšsēdētājs un Latvijas Zvērinātu advokātu padomes loceklis Saulvedis Vārpiņš, piebilstot, ka Latvija vairs nevar atļauties šādi dzīvot un valsts ir būtiski jāpārkārto.
Mūsu saruna notiek laikā, kad visu pasauli joprojām šokē Parīzes notikumu konteksts. Terorisms, bēgļu straume un ar to saistītā noziedzība – cik Latvijas valsts ir gatava šādām ārkārtas situācijām?
Notikumi Parīzē ir aizskāruši jebkuru normāli domājošu cilvēku. Mani pārsteidz mūsu valsts mierīgums. Ir tikai cilvēku ārišķīgas izpausmes. Daudzi Facebook papildināja savus attēlus ar Francijas karoga fonu. Es drīzāk uzliktu Latvijas karoga fonu. Jo ir jādomā, kas notiek Latvijā un kas notiks, ja kaut kas līdzīgs atgadīsies pie mums. Francija uzreiz paziņoja, ka slēdz robežas. Faktiski tika ieviests kara stāvoklis, armija pārņēma kontroli. Francija ir liela, tai arī ir pietiekoši liela armija. Ko analogā situācija varam darīt mēs ar tiem pāris tūkstošiem militārpersonu, kas ir mums? Vai mēs ar to spējam kontrolēt situāciju valstī? Vai vajadzības gadījumā varam noslēgt Latvijas robežu? Francija, Vācija, kurām ir armijas, nodrošinās savas robežas. Šīm valstīm ir arī pietiekoši policijas un tiesu varas resursi, lai uzturētu kārtību, novērstu nekārtības un izmeklētu lietas. Savukārt Latvijai šādu resursu nav. Tas nelegālo personu skaits, kas katru diennakti ierodas Eiropas Savienības teritorijā, ir pietiekoši liels. Ja kādu dienu tās valstis, caur kurām bēgļi plūst šobrīd, slēgs savas robežas, Latvija, Lietuva, Igaunija un tām līdzīgās valstis paliks kā koridors. Proti, bēgļi izmantos tās valstis, kuras nespēs slēgt savas robežas, kuras nebūs spējīgas apturēt viņu plūsmu. Vieglprātīgi ir domāt, ka tad, ja bēgļus interesējošās valstis savas robežas aizvērs, viņi apturēs savus centienus nokļūt Eiropā. Ja nebūs iespēja nonākt kādā no attīstītākajām valstīm, tad arī netiks nonievāta tāda valsts kā Latvija. Apzinoties to, ka Latvija nav spējīga cīnīties ne ar potenciālo bēgļu plūsmu, ne ar šīs plūsmas izraisītajām blaknēm, nesaprotama ir bezdarbība valsts aizsargspēju stiprināšanā. Gan iekšējo, gan ārējo. Šobrīd valsts ar Dievu uz pusēm kaut kā tiek galā ar to noziedzību, kas ir bez jebkādiem bēgļiem. Protams, ne jau visi bēgļi ir noziedznieki vai teroristi. Taču problēma ir tā, ka mēs ne tikai neesam gatavi cīņai ar teroristiem, mēs nebūsim spējīgi tikt galā ar to vienkāršo cilvēku masu, lai vispār apturētu viņu ieplūšanu valstī. Pie kam viņu vidū tomēr būs zināms skaits likumpārkāpēju, kas izdarīs lielākus vai mazākus noziegumus, piemēram, kaut vai zags pārtiku. Bet arī uz to vajadzēs reaģēt. Taču mūsu resursi ir tā noplicināti, ka mēs neesam spējīgi kvalitatīvi izmeklēt pat tos noziegumus, kas šobrīd notiek bez bēgļu līdzdalības.
Gadiem neesam spējīgi izmeklēt pašu lietas?
Jā, tās pašas slepkavības lietas! Ņemsim kaut vai zināmo Pupiņas (studente Elīna Pupiņa – red.) lietu, kura, es uzskatu, ir visu laiku vissliktāk brīvās Latvijas laikā izmeklētā lieta. Un traģiski, ka valsts joprojām nereaģē uz to, ka tā ir tik slikti izmeklēta. Ir arī Diānas Kozlovskas slepkavības lieta Dobeles rajonā, kurā vainīgo tā arī joprojām nav. Izmeklēšanas kvalitāte daudzos gadījumos ir ārkārtīgi zema. Izmeklēšanā nav nodrošināta profesionālā pēctecība. Esmu saskāries ar izmeklētājiem, kas bezmaz pirmo reizi tur rokā kriminālprocesu, neorientējas elementārās lietās. Mums ir būtiski jāpārkārto šī valsts, mēs vairs nevaram atļauties turpināt tā dzīvot. Nevaram atļauties turpināt paļauties, ka mums no ārpuses kāds nāks palīgā, ka kāds no ārpuses mūsu dzīvi padarīs labāku. Jā, esam Eiropas Savienībā. Taču, ja teroristu organizācijas radīs spriedzi vienā, otrā un trešajā valstī, katra no šīm valstīm būs aizņemta ar savām problēmām. Ja šobrīd pie mums kaut kas notiktu, franči mums nenāktu palīgā. Jo viņiem tagad ir savas problēmas, kas jārisina savā valstī. Ja šādu krīzes punktu pasaulē būs pietiekami daudz, nevienu neinteresēs Latvija un tas, kas tajā notiek. Diemžēl mēs esam Eiropas Savienības visvājākais posms. Un teroristi var mums uzbrukt ne jau tāpēc, ka mēs viņiem īpaši interesējam, bet tieši tāpēc, ka te ir visvājākais posms, kur to visvieglāk izdarīt – un troksnis būs tāpat. Tas būtu tikai saskaņā ar viņu rokasgrāmatā Haosa pārvaldība aprakstīto taktiku.
Lieli tiesībsargājošo institūciju un prokuratūras resursi gadiem ilgi tiek koncentrēti uz atsevišķām skaļām lietām, kuras visi zina. Cik tas ir pamatoti?
Mēs esam vairāk koncentrējušies uz korupcijas lietām, uz lietām, kas dažkārt kaut kā parādījušās kādu politisku vēsmu rezultātā, bet otrajā plānā paliek, piemēram, cilvēka dzīvība. Korupcijas lietas, kā likums, tiek «atstrādātas» neskaitāmos sējumos un papīru kalnos, un ir apbrīnojami, cik resursu tajās tiek ieguldīts, savukārt tajās, kur kāds ir nogalināts vai izvarots, strādā pavisam citā līmenī, un tajās nereti strādā cilvēki, kas nav sagatavoti šādu noziegumu izmeklēšanai. Pats arī esmu strādājis izmeklēšanā. Kādreiz bija speciālas izmeklēšanas grupas, un, ja notika slepkavība, šī grupa nekavējoties izbrauca – vienalga, tas notika vienā Latvijas nostūrī vai citā. Arī mūsdienās būtu jābūt šādām specializētām izmeklēšanas grupām, kas veic vismaz sākotnējās izmeklēšanas darbības, kur ir speciālisti ar sirmām bārdām, kuri uzreiz kvalitatīvi un pilnīgi fiksē un izņem vajadzīgos pierādījumus. Pie mums tas tā nenotiek. Mums «iegadās», ka slepkavību izmeklē inspektors, kuram ir tikai pamatzināšanas un kuru šādām lietām dažkārt nevajadzētu pat tuvumā laist.
Visu interviju Nevaram turpināt palīdzību gaidīt no ārpuses lasiet 3. decembra laikrakstā Dienas Bizness.
#1/3
#2/3
