«Protams, premjeram ir savi trūkumi. Viņš nav nekāds spožais orators un ideologs, taču savu darbu dara un atstāj samērā nekaitīga cilvēka iespaidu,» runājot par pašreizējo Latvijas premjeru Valdi Dombrovski, intervijā laikrakstam Neatkarīgā sacījis politologs Ivars Ījabs.
«Viņš neārdās, publiski muļķības nerunā, nevienam uz varžacīm nekāpj. Es teiktu, ka sabiedrība pie Dombrovska ir pieradusi. Diez vai kaut ko labāku par viņu būtu iespējams atrast,» viņš turpinājis.
«Grūti iedomāties citu premjera kandidātu, par kuru visi spētu vienoties. Tieši šā iemesla dēļ Dombrovska valdībai stāv priekšā vēl daudzas garas dienas,» uzskata politologs.
Viņš norāda: «Acīmredzot tieši šāds valdības modelis ar samērā mierīgu premjeru Latvijā ir gana strādātspējīgs. Ministru prezidents galvenokārt pilda koordinatora, faktiski tāda kā krupjē lomu. Solīdi izvelk kārtis un pieklājīgi saka: tagad, lūdzu, kungi, spēlēsim šādi...»
Tajā pašā intervijā ekspolitiķis Kārlis Leiškalns akcentējis, ka «Dombrovskis neveido personiskus un politiskus ienaidniekus».
«Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņš kļuva par valdības vadītāju. Dombrovskis turas stabili. Ne velti baumo, ka virkne politisko personāžu cītīgi meklē viņam labi apmaksātu vietiņu Briselē, jo saprot, ka citādi gāzt to nespēs. Joprojām nav parādījies neviens pelēcis, kurš varētu ieņemt premjera amatu,» skaidrojis K. Leiškalns.
Viņš arī nedomājot, ka Dombrovskis ir noguris. «Viņš nav no tiem, kas raujas 26 stundas diennaktī. Noguruši ir politiķi, nevis premjers. Galvenais ir kas cits – tas, ka šāda ranga amatpersonai nav viegli aiziet. Ir vesela virkne cilvēku (sākot no padomniekiem, partijas biedriem), par kuriem viņš jūtas atbildīgs. Tā bija arī viena no Aigara Kalvīša problēmām. Vajadzēja aiziet ātrāk un atdot budžetu Jaunajam laikam. Zinu, ka viņš nebija pielipis premjera amatam, bet tie, kas bija ap Kalvīti... Toreiz velns viņu zina kādi padomnieki un sekretāres pelnīja četrus, piecus un pat sešus tūkstošus. Saeimas deputātiem pat erotiskākajos nakts sapņos nekas tāds nerādījās. Cilvēki – mušas ir tie, kas parasti tur pie vietas. Sak`, kur tev jāskrien..., varu tāpat neviens neatdod... Šahā dāmu upurē bieži. Kad vara jāatdod, tad jāatdod. Ja Kalvītis būtu aizgājis vēl pirms visiem loskutoviem, varbūt teiktu: vecie labie Kalvīšlaiki... Tad rādītu ar pirkstu uz kādu citu, tāpat kā uz Edmundu Sauso: jā, atnāca jaunais virsnieks un nolaida uz grunti plaukstošu uzņēmumu... Politikā jābūt pareizajam čujam. Padomnieki ir laba lieta – uzklausi tos, bet tad izdzen no kabineta un pieņem lēmumu pats. Citādi paliec atkarīgs no cilvēkiem, kuri ir ieinteresēti gan fiziski un materiāli, gan sociālā statusa ziņā,» stāstījis K. Leiškalns.