Francijas jaunā prezidenta Fransuā Olanda sociāldemokrātiem svētdien gūstot pārliecinošu uzvaru parlamenta vēlēšanās, vara valstī faktiski nonākusi vienas partijas rokās. Sociālistu jau ieņemtie politiskie bastioni bez pašas prezidentūras ir valsts reģionu valdības (25 no 27) un vairākums lielo pilsētu. Vai tas nozīmē, ka Francijas Piektā republika kļuvusi sociālistiska?
Formāli jā. Tomēr, ņemot vērā Francijas oficiālās varas milzīgo daļu ekonomikā (lielāka nekā tradicionāli par sociālistisku uzskatītājā Zviedrijā), praktiski tā, politologa Veiko Spolīša vārdiem sakot, «nekad nav bijusi citāda». Pašreizējo politisko situāciju Francijā jāsaprot uz līdzšinējās pēckara vēstures fona, kur pastāvīgi notikusi «cīņa par virsvadību kreisajā flangā starp PSRS finansēto Francijas Komunistisko partiju un Sociālistisko partiju», kuras politika ieturēta Eiropas sociāldemokrātijas tradīcijās. Līdz ar padomju norietu no savstarpēji nogurdinošās cīņas kā uzvarētāji iznāca sociālisti, 1980. gados par prezidentu kļūstot Fransuā Miterānam, kura viens no padomniekiem bija F. Olands.
Un tagad «elektorāts izvēlējies vieglāko pretestības ceļu, domājot, ka Francijai ir pietiekama lemt spēja attiecībās ar Vāciju un citiem ES partneriem, uzspiežot savu gribu vienotā banku ūnijā un fiskālajā sistēmā,» par vēlēšanu iznākumu loģiku saka
V. Spolītis. Tomēr reālā situācija ir draudīga. Pēc domnīcas Open Europe aplēsēm Francijas finanšu institūcijas Grieķijā ir pakļautas 138,9 miljardu eiro riskam – vien par miljardu atpaliekot no acīmredzami ekonomiski veiktspējīgākās Vācijas. Frančiem, salīdzinot ar vāciešiem, ir krietni lielāks risks arī akumulētās Itālijas parādzīmju masas dēļ.
Francijas IKP šā gada pirmajā ceturksnī nav pieaudzis, un pati Francijas Banka prognozē, ka šī Eiropā otrā lielākā ekonomika no marta līdz maija beigām varētu būt arī sarukusi – pirmo reizi kopš 2009. gada. Jau gadu valstī aug bezdarbs, aprīlī sasniedzot 2,89 miljonus, ziņo Bloomberg. Tas viss un vēl pulka citu nepatīkamu rādītāju maija beigās Eiropas Komisijai lika izteikt brīdinājumu, ka valstij nākamgad sasniegt solīto 3% budžeta deficītu tā vien šķiet problemātiski. Attiecīgi pašlaik dubulti triumfējošais F. Olands ilgtermiņā itin ticami varētu būt zaudētājs. Protams, absolūtais vairākums parlamentā dos pilnu politiskās rīcības brīvību, tomēr pati politika diez vai būs tik sociālistiska, kā sagaida elektorāts. Arī prezidenta partijas biedrs un darba ministrs Mišels Sapēns atzīst, ka «mūsdienās būt optimistam nozīmē noliegt realitāti. Vai izkļūt no šīs parādu situācijas būs viegli? Nē, tas iespējams vienīgi ar pūlēm».
Un tas nav iedomājams kā citādi, kā vien pārtraucot tagadnes tēriņus, lai segtu valdības dažādas garantijas, uz nākotnes peļņas rēķina. Pagaidām Olandam ar finanšu tirgiem nudien ir medusmēnesis – jūnija sākumā desmit gadu parādzīmes tika
pārdotas ar rekordzemu 2,46% ienesīgumu. Tomēr kaprīzās Fortūnas laipnība var strauji mainīties, ja tai neiepatiksies jūlijā pieņemamais nākamā gada budžets.