Labdarības tirdziņš tirdzniecības centrā Domina Shopping tā dalībniekiem ir ļoti gaidīts pasākums. Tas sniedz prieku un arī iespēju uzlabot savu finansiālo situāciju.
Decembrī Domina Shopping norisinās Ziemassvētku tirdziņš, kurā līdz pat gada nogalei no teju 200 pašmāju amatniekiem un ražotājiem ir iespēja iegādāties dažādus darinājumus. Jau ceturto gadu tur piedalās arī Invalīdu un mazturīgo senioru atbalsta fonds (IMSA Fonds) ar savu Labdarības tirdziņu. Tajā pārstāvēti 47 tirgotāji.
Labdarības tirdziņā pārstāvēti dalībnieki no Apes, Jēkabpils, Talsiem, Smiltenes, Ādažiem, Ropažiem, Rīgas un citām Latvijas pilsētām. Visbiežāk viņi Rīgā uzturas pie draugiem un radiem, jo tirdziņa laikā izbraukāt lielus attālumus līdz mājām esot ļoti grūti. Tirdziņā ir jāpavada ilgas darba stundas - no 10:00 līdz 21:00.
IMSA fonds izveidots pirms četriem gadiem. «Domina Shopping tirdziņā mēs piedalāmies jau četrus gadus, taču pirms tam mūs varēja sastapt Daugavas sporta namā. Reiz man piezvanīja Domina Shopping vadība un piedāvāja tirgoties tur,» pastāstīja Aina Giptere, IMSA Fonda priekšsēdētāja.
«Kad tirgojāmies Daugavas sporta namā, nebija izveidota IMSA fonda biedrība. Šī biedrība nāca kopā ar Domina Shopping piedāvājumu, jo bija jāsakārto formalitātes, lai mēs likumīgi varētu tirgoties. Daļa tirgojas zem fonda vārda, citiem ir pašnodarbinātā statuss. Parasti pašnodarbinātā statuss ir tiem, kuri tirgojas arī citviet,» skaidro A. Giptere.
IMSA fonds īpaši rūpējas par invalīdiem. «Pensionāram ir pensija. Viņam ir tik daudz spēka, lai kaut kur strādātu. Invalīdam ir ļoti grūti. Izmaksas par zālēm ir tiešām augstas,» teic A. Giptere.
Ikdienā šim fondam nav iespējams ziedot. Palīdzēt var divas reizes gadā – Ziemassvētku un Lieldienu laikā Domina Shopping rīkotajā tirdziņā. Šis arī ir vienīgais tirdzniecības kanāls. «Es ļoti priecājos, ka šogad mums pievienojās jauns dalībnieks, biedrība Gaismas stars, kas sniedz atbalstu personām ar garīgās veselības traucējumiem. Es aicinu cilvēkus nepaiet garām pašu invalīdu radītai labdarības kastītei – visi tajā saziedotie līdzekļi tiks novirzīti cilvēkiem ar īpašām vajadzībām kāda kultūras pasākuma apmeklēšanai,» akcentē A. Giptere.
Viņa atzīst, ka šie tirdziņi cilvēkiem ar invaliditāti un senioriem ir kā mazie svētki, kuri tiek ilgi gaidīti.
Arī pati A. Giptere tirdziņā piedalās ar saviem darinājumiem. «Tā ir mana sirdslieta un hobijs. Man tik ļoti patīk kaut ko veidot! Es par katru darbiņu varu pastāstīt no A līdz Z. Es jau jaunībā strādāju daiļradē, biju ādas apstrādes meistare. Esmu bijusi arī pasniedzēja, bet, kad aizgāju pensijā, vairs nesapratu, ko man darīt. Pirms četriem gadiem nonācu slimnīcā, kur konstanti izjutu stresu un neziņu, tāpēc vajadzēja kaut kā novirzīt savas domas. Tā izlēmu veidot dažādas lietiņas no pērlītēm, jo ādas izstrādājumus uz slimnīcu man neveda un tos tur būtu neiespējami apstrādāt,» stāsta A. Giptere.
PIEREDZES STĀSTI:
Ada arī sapņos
Erna Saleniece, kurai ir 77 gadi, ada jau 40 gadus. Viņa adot ne tikai pa dienu, bet arī sapņos. «Man ļoti patīk adīt! Es visu mūžu esmu nostrādājusi par bibliotekāri, bet adīšana vienmēr ir bijis mans hobijs un sirdslieta. Es savu vietu esmu atradusi arī tautas lietišķās mākslas studijā Valdziņš. Es esmu par etnogrāfijas saglabāšanu tradicionālos cimdos, pirkstaiņos un zeķēs. Kamēr es strādāju par bibliotekāri, es zīmēju dažādas skices ar cimdu musturiem, bet tagad es visu skatos internetā. Ne Google, ne Facebook man nav sveši. Tur tik daudz ko interesantu un jaunu var uzzināt par to, kā jaunieši tagad ada. Es mazā dūrainītī varu parādīt visu latviešu tautas pagātni un stiprumu. Katrā savā darbiņā es ieadu savu dvēseli, fantāziju un domas. Cimdi ir spilgta latviskās identitātes izpausme, un ar tiem mēs varam iekļauties pasaules kultūras apritē. Es adu no suņu vilnas. Lai gan pati esmu no Rīgas, vilnu iepērku Dundagas pagastā, Pāces vilnas fabrikā. Fabrikā šī dzija maksā 10 eiro kilogramā. Ar adīšanu gūstu papildu ienākumus. Es nevarētu sūdzēties, ka slikti dzīvoju. Tieši pretēji, man viss ir fantastiski,» stāstīja E. Saleniece.
Katrai nelaimei ir sava laime
Ārvalds Lūsis, kuram ir 86 gadi, šajos tirdziņos piedalās jau no pirmsākumiem. Lai arī lielāko daļu mūža meistars veltījis mākslai, pēc profesijas Ā. Lūsis ir šoferis. Viņa prasmes nav zudušas – nav tādu auto remontdarbu, ko viņš nespētu veikt. Ādas mākslinieciskai apstrādei Ā. Lūsis pievērsies, apmeklējot Rīgas kultūras un tautas mākslas centra Ritums tautas lietišķās mākslas studiju Plastika. «Dzīvē esmu daudz redzējis un daudz darījis. 40 gadus es strādāju ar ādas izstrādājumiem. Mājās ir ierīkota darbnīca. Savukārt, ādai mēs braucam pakaļ uz Lietuvu. Domina Shopping tirdziņos var ļoti labi nopelnīt, salīdzinot, piemēram, ar Brīvdabas muzeja gadatirgiem, taču negribu ne par ko sūdzēties! Man bijušas tik daudz un briesmīgas slimības – vēzis, salauzta mugura, vairākkārt lauztas ribas, taču gribu teikt to, ka jebkuram ir jānovērtē katrs savas dzīves mirklis un jāmīl savi tuvākie. Katrai nelaimei ir sava laime,» stāstīja Ā. Lūsis.
Mākslinieka darbi guvuši atzinību gan Latvijā, gan citur, un liela daļa atrodas ārzemēs - Amerikas Savienotajās Valstīs, Krievijā, pārējās Baltijas valstīs u. c. Ā. Lūsis darina jostas, kāzu albumus, viesu grāmatas, rokassprādzes, krēslus u.c. mākslas priekšmetus.
Mammas piparkūkas
Gunta Lauga cep piparkūkas jau trešajā paaudzē. «Šo biznesu aizsāka mana mamma Emīlija. Pagājušajā gadā viņa 101 gada vecumā nomira. Viņa ar savām piparkūkām ik gadu piedalījās ne tikai šajā tirdziņā, bet arī Brīvdabas muzeja gadatirgos. Viņa bija viena no vecākajām piparkūku cepējām. Emīlijas piparkūku stāsts aizsākās, beidzot mājturības skolu Zaļeniekos. Viņa turpināja savas darba gaitas kā saimniece, jo visiem garšojuši Emīlijas gatavotie ēdieni. Tagad, kad mammas vairs nav, es turpinu iesākto un lepojos ar mūsu recepti,» teica G. Lauga.