Ikdienas runas par valsts budžeta konsolidāciju vēlēšanu priekšvakarā ir aprimušas. Saprotu, ka budžeta izlīdzsvarošana saistībā ar ES un SVF ieteikumiem un pašu spējām nav vienkārša un nav popularitāti veicinoša tēma, tomēr brīžiem neatstāj sajūta, ka Latvijas politiķi ar konsolidāciju saprot, galvenokārt, taupību. Investīcijas, reāli ieguldījumi, šķiet, bieži – kā sarunās, tā praksē – tiek atstāti novārtā.
Taču iespēju netrūkst, kaut vai tādā šķietami nepelnošā nozarē kā augstākā izglītība. Situāciju sarežģī pašmāju studējošo skaita mazināšanās Latvijas demogrāfiskā stāvokļa iespaidā. Taču šeit ir arī “zāles” šīs situācijas uzlabošanai, proti, ārzemju studentu piesaiste.
Aptuvenā vidējā mācību maksa, ko varētu maksāt ārzemju students, varētu būt 1500 latu gadā. Šobrīd Latvijā visās augstākās izglītības iestādēs kopā ir tikai apmēram 1500 ārvalstu studentu. Pieņemsim arī, ka viņi maksā par mācībām. Patiesībā jau tā nav, jo daudzi šeit ierodas apmaiņas programmu ietvaros. Tomēr šobrīd pieņemsim, ka ārzemju studenti ir 1500. Šo skaitli pareizinot ar 1500 latiem, iegūsim 2 250 000 latu, kas eventuāli ienāktu Latvijas ekonomikā pie šāda ļoti maza ārvalstu studentu skaita, turklāt tikai kā mācību maksa. Protams, ka studentam te ir arī jādzīvo, jāēd, jāpērk sadzīves preces, jāpavada brīvais laiks izklaides, sporta, kultūras u.c. pasākumos, līdz ar to aina kļūst citādāka. Par visām uzskaitītajām un vēl neminētajām dzīves un sadzīves lietām, pieskaitot vēl biļetes avio reisos, tādam studentam nāktos atstāt Latvijas naudas apritē vēl kādus 6000 latu gadā. Attiecinot šo summu uz 1500 studentiem, iegūsim 9 000 000 latu. Tātad, saliekot kopā mācību maksas un uzturēšanās izdevumus, sanāk jau 11,25 miljoni latu.
Taču iedomāsimies, ka Latvijā studē nevis 1500, bet, piemēram, 10 000 ārvalstu studentu – tie jau būs septiņdesmit pieci miljoni latu godīgā ceļā valsts ekonomikā ieplūdušas naudas.
Protams, te var uzdot virkni jautājumu.
Pirmkārt, ko studēt? Zinām, ka, piemēram, Rīgas Stradiņa universitātē ir relatīvi daudz studentu no Indijas un Šrilankas, kuri Latvijā izvēlējušies studēt medicīnu. Izmaksas šiem studentiem te ir lētākas nekā tas būtu citviet Eiropā, ASV vai savā dzimtenē, bet studiju kvalitāte – salīdzināma. Ievērojami palielinot ārvalstu medicīnas studentu skaitu un paralēli kāpinot apmācību bāzes kvalitāti un kvantitāti, tiktu nodrošināts darbs lielam skaitam mūsu – latviešu – medicīnas speciālistu, kuri tagad samērā kuplā skaitā aizbrauc no valsts. Objektīvi uzlabotos arī kopējais veselības aprūpes līmenis valstī.
Jau iepriekš minēju studentus no Indijas kā vienu no piemēriem, un ne bez iemesla. Indija ir viena no perspektīvākajām un radošākajām valstīm mūsdienu pasaulē ar astronomisku iedzīvotāju skaitu. Āzijas dinamiskā attīstība liek jaunajiem indiešiem meklēt lētākas studiju vietas dažādās nozarēs, piemēra, datorzinātnes, , kas atsevišķās disciplīnās Rīgā ir augstā līmenī, tāpat arī biznesa vadība un citas specialitātes.
Studiju programmu piedāvājuma ziņā Latvijas augstskolas noteikti var kļūt pievilcīgas arī Krievijas un citu NVS valstu studētgribētājiem. Turklāt desmitiem, varbūt pat simtiem reižu vairāk, nekā tas ir šobrīd. Labā Maskavas vai Pēterburgas augstskolā ir sarežģīti iestāties jaunietim vai jaunietei no provinces, kur nu vēl no Ukrainas, Moldovas vai no savu ceļu ejošajām Vidusāzijas valstīm. Liekas, Latvijas augstākās izglītības piedāvājuma spektrs var kļūt interesants daudziem tūkstošiem jauniešu no visām šīm valstīm.
Tiesa, šī ideja ir jāskata arī no otras puses, kas lielā mērā ir ideoloģiska. Kāpēc mums vajag tuvināties ar bijušo PSRS, no kuras tikko kā esam atbrīvojušies? Nedod Dievs, vēl sāksim te lasīt kādu lekciju kursu krievu valodā! Šāda runas ir politizētas un izdevīgas atsevišķām partijām vai faktiski šaurām iedzīvotāju grupām. Uzskatu, ka šādas ideoloģijas popularizēšana ir tuvredzīgi un maldinoša. Mūsdienu globālajā pasaulē, kur visiem planētas iedzīvotājiem ir jārisina kopīgi vides, resursu, pārtikas un citi patiešām nozīmīgi jautājumi, nedrīkst būt vietas lētām ideoloģiskām konfrontācijām, kas balstītas uz vēsturiskām sajūtām, nevis nākotnes iespējām.
Turklāt, lai arī vēlamies veicināt Latvijas rietumniecisko orientāciju, mums jāsaprot, ka, vismaz augstākās izglītības jomā, mēs pārredzamā nākotnē nevarēsim sagaidīt, ka pie mums brauktu studēt simtiem jauniešu no Vācijas, Lielbritānijas, Francijas vai ASV, no visām tām valstīm, kuru augstākās izglītības iestādes veido pasaules augstskolu topu. Tieši otrādi – apzinoties un mērķtiecīgi ejot uz rietumnieciskas Latvijas veidošanu, mēs varam piesaistīt studentus, kuri vēlas studēt „rietumos”, vienlaicīgi atrodoties sev saprotamā un no mājām ne pārāk tālā vidē.
Tomēr Latvijā ar tās salīdzinoši zemajām studiju izmaksām ir ļoti maz ārvalstu studentu no attīstības valstīm, kā arī no Krievijas un NVS. Kādēļ tā?
Viena no atbildēm ir – Latvijas Ārlietu ministrijas budžets. Pirmkārt, dinamiskās attīstības valstīs Latvijas vēstniecību bieži vien nav. Tā tas ir Indijā, Brazīlijā, kā arī daudzviet citur, kur šobrīd iezīmējas pasaules attīstības jaunās kontūras. Kas attiecas uz Krieviju, tad bez Maskavā rezidējošās vēstniecības ir tikai konsulāti Pleskavā un Pēterburgā. Toties vēstniecības jo čakli darbojas bagātajās Rietumeiropas zemēs, kas, kā jau sacīju, vismaz potenciālo studentu ziņā mums nemaz nav interesantas.
Kāpēc Latvijas diplomātiskā klātbūtne attīstības zemēs un NVS ir tik svarīga? Nerunājot par politiskajiem un ģeopolitiski-ekonomiskajiem aspektiem, kuru nozīmi izvērtēt nav manā kompetencē, vēlos norādīt uz to nozīmi tieši augstākās izglītības sakarā. Ikvienam, kurš vēlētos braukt studēt uz Latviju, nepieciešama uzticama un izsmeļoša informācija par augstākās izglītības iespējām, izmaksām un perspektīvām, kā arī precīza informācija par Latviju, drošību un dzīvi tajā.
Bez visa tā ikvienam ir nepieciešama uzturēšanās atļauja, ko sagādāt, ja valstī nav Latvijas vēstniecības ir problemātiskāk, jo to var iegūt tikai konsulārajā dienestā. Taču, šie konsulārie dienesti bieži vien ir ļoti tālu un tajos nepieciešamo dokumentu iegūšana nereti prasa ilgu laiku, darbinieku pārslogotības dēļ. Jā, un NVS gadījumā, iespējams, kādreiz gadās arī nevēlēšanās operatīvi izsniegt vajadzīgos dokumentus – tā teikt, aiz iesīkstējušas nepatikas pret Austrumu kaimiņu.
Galu galā sanāk, ka naudu, ko Latvija varētu saņemt no ārvalstu studentiem, tā nesaņem... naudas trūkuma dēļ. Sanāk tāds apburtais loks. Taču šis loks ir jāpārrauj, un valstij ir jāatrod līdzekļi normālam, produktīvam darbam valstīs, no kurām ir sagaidāma pieaugoša atdeve. Šādā veidā mēs nākotnē vara cerēt uz ekonomisko un morālo izaugsmi.