Apstrādes rūpniecība kopumā, tostarp arī būvmateriālu ražošana šobrīd ir lielas izšķiršanās priekšā, proti, ne vienam vien uzņēmumam var nākties pārskatīt turpmākās darbības plānus. Iemesls: netālredzīgais valsts atbalsta mehānisms atjaunojamajai elektroenerģijai pēdējos gados ir būtiski palielinājis maksu par elektrību.
Modernās ražotnes ir ļoti energoietilpīgas, un tālāka elektroenerģijas cenu palielināšanās var nopietni apdraudēt visas būvmateriālu nozares pastāvēšanu.
Kopējā maksa par ražošanā izmantoto elektroenerģiju turpmāk nedrīkst palielināties. Jau šobrīd ir sasniegta kritiskā robeža, kuru pārsniedzot ražotāji nespēj vienlaikus gan subsidēt zaļo enerģiju, gan uzturēt kaut cik rentablu ražošanu. Tieši tādēļ būvmateriālu ražotāji jau pirms vairākiem gadiem sāka aicināt mainīt esošo atbalsta sistēmu atjaunojamajai enerģijai.
Jāatgādina, ka ikvienam ražotājam maksa par elektroenerģiju sastāv no trijām komponentēm: maksa par pašu elektrību, maksa par pārvades tīkliem un obligātā iepirkuma komponente (OIK). Vislielākās rūpes jau vairākus gadus rada straujais OIK pieaugums. 2011. gadā OIK bija 11,7 Ls/MWh, 2012. gadā – 12,30 Ls/MWh, 2013. gadā 18,90 Ls/MWh, 2016. gadā tai būtu jāsasniedz 26,10 Ls/MWh.
Otrs būtisks faktors – kopumā atbalsts atjaunojamajai enerģijai jeb obligātā atbalsta komponente ir konkrēta summa, kuru solidāri samaksā visi ražotāji/elektroenerģijas lietotāji. Tādēļ, piemēram, ja Liepājas metalurgs pārtrauks darbu pavisam, tā OIK maksājumus nāksies uzņemties pārējiem ražotājiem. Liepājas metalurga OIK maksājumi sasniedz 12 miljonus latu, tādēļ ražotāju izdevumi par elektrību šādā gadījumā varētu būtiski pieaugt. Jāpiebilst, ka cementa ražotājs Cemex gadā kā OIK samaksā 3 miljonus latu, bet Valmieras stikla šķiedra – 2 miljonus latu.
Ražošanā nav vietas sentimentam, jebkuras ražotnes esamību Latvijā nosaka galvenokārt ekonomiskie aprēķini. Tas ir attiecināms arī uz būvmateriālu ražošanu, kas balstās uz mūsu valstī pieejamajiem un izmantojamajiem dabas resursiem, proti, smiltīm, mālu, dolomītu. Ja netiks apturēta OIK tālāka palielināšanās, ļoti iespējams, ne viens vien uzņēmums varētu sākt domāt, vai ir vērts uzturēt ražošanu Latvijā. Piemēram, Cemex Brocēnos saražotos būvmateriālus eksportē, izmantojot savu termināli Liepājas ostā. Ja ražošana kļūst nerentabla, cementu tikpat labi var importēt, bet rūpnīcu Latvijā slēgt.