Jaunākais izdevums

Eiropas Komisija (EK) nākusi klajā ar priekšlikumu par darba samaksas pārredzamību, lai nodrošinātu, ka sievietes un vīrieši Eiropas Savienībā (ES) par vienādu darbu saņem vienādu darba samaksu, informē EK pārstāvniecības Latvijā Preses nodaļā.

Pēc EK paustā, tā kā šī ir politiska prioritāte, ko izvirzījusi EK priekšsēdētaja Urzula fon der Leiena, priekšlikumā ir izklāstīti darba samaksas pārredzamības sekmēšanas pasākumi, piemēram, informācijas par darba samaksu sniegšana darba meklētājiem, tiesības būt informētiem par darba samaksas līmeņiem darba ņēmējiem, kuri veic vienādu darbu, kā arī lielo uzņēmumu pienākums ziņot par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību.

Ar priekšlikumu plānots arī stiprināt rīkus darba ņēmējiem viņu tiesību īstenošanai un sekmēs tiesu iestāžu pieejamību. Darba devējiem nebūs atļauts izvaicāt darba meklētājus par viņu darba samaksas vēsturi, un viņiem pēc darba ņēmēja pieprasījuma būs jāsniedz anonimizēti dati par darba samaksu. Darba ņēmējiem būs arī tiesības uz kompensāciju, ja būs notikusi diskriminācija darba samaksas jomā.

EK atzīmēja, ka jaunie pasākumi, kuros ņemta vērā Covid-19 pandēmijas ietekme gan uz darba devējiem, gan arī uz sievietēm, kuras pandēmija ir skārusi īpaši smagi, palielinās informētību par darba samaksas nosacījumiem uzņēmumā un darba devējiem un darba ņēmējiem sniegs vairāk rīku, ar ko uzņēmumā novērst diskrimināciju darba samaksas jomā. Tie pievērsīsies vairākiem būtiskiem faktoriem, kas veicina pašreizējo darba samaksas atšķirību un ir īpaši svarīgi Covid-19 pandēmijas laikā, kura pastiprina dzimumu nevienlīdzību un pakļauj sievietes lielākam nabadzības riskam.

Tiesību akta priekšlikumā galvenā uzmanība pievērsta diviem vienādas darba samaksas pamatelementiem: pasākumi, ar kuriem nodrošina darba samaksas pārredzamību darba ņēmējiem, un labāka tiesu iestāžu pieejamība personām, kuras cietušas no diskriminācijas darba samaksas jomā.

Darba samaksas pārredzamība darba meklētājiem paredz, ka darba devējiem paziņojumā par vakanci vai pirms darba intervijas būs jāsniedz informācija par sākotnējo darba samaksas līmeni vai tā diapazonu. Darba devējiem nebūs atļauts pieprasīt, lai potenciālie darba ņēmēji atklātu savu darba samaksas vēsturi.

Tiesības darba ņēmējiem saņemt informāciju paredz, ka darba ņēmējiem būs tiesības pieprasīt no sava darba devēja informāciju par viņu individuālo darba samaksas līmeni un vidējiem darba samaksas līmeņiem, norādot pa dzimumiem attiecībā uz to darba ņēmēju kategorijām, kuri veic tādu pašu vai vienādas vērtības darbu.

Savukārt ziņošana par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību paredz, ka darba devējiem, kuri nodarbina vairāk par 250 darba ņēmējiem, ir jāpublisko informācija par sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirību viņu organizācijā. Uzņēmuma iekšējiem nolūkiem viņi arī sniegtu informāciju par sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirību, norādot atbilstoši to darba ņēmēju kategorijām, kuri veic tādu pašu vai vienādas vērtības darbu.

EK norādīja, ja ziņojumos par darba samaksu tiek atklāts, ka pastāv nepamatota vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība vismaz 5% apmērā, un ja darba devējs nespēj pamatot atšķirību ar objektīviem dzimumneitrāliem faktoriem, darba devējiem, sadarbojoties ar darba ņēmēju pārstāvjiem, būs jāveic darba samaksas novērtējums.

Priekšlikums paredz arī labāku tiesu iestāžu pieejamība personām, kuras cietušas no diskriminācijas darba samaksas jomā. Darba ņēmēji, kuri dzimuma dēļ cietuši no diskriminācijas darba samaksas jomā, var saņemt kompensāciju, tai skaitā neizmaksāto atalgojuma daļu un saistīto papildatlīdzību vai maksājumu natūrā pilnīgu atmaksu.

EK atzīmēja, ka pēc noklusējuma nevis darba ņēmējam, bet gan darba devējam būs jāpierāda, ka nav notikusi diskriminācija saistībā ar darba samaksu. EK arīdzan uzsvēra, ka dalībvalstīm būtu jāievieš konkrēti sodi par vienlīdzīgas darba samaksas noteikuma pārkāpumiem, tostarp nosakot minimālo naudas sodu līmeni.

Priekšlikums tagad tiks nosūtīts apstiprināšanai Eiropas Parlamentam (EP) un ES Padomei. Pēc tā pieņemšanas dalībvalstīm būs divi gadi, lai direktīvu transponētu valsts tiesību aktos un paziņotu attiecīgos tekstus EK. EK pēc astoņiem gadiem veiks ierosinātās direktīvas novērtējumu.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Trešajā ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1280 eiro, un, salīdzinot ar 2020.gada trešo ceturksni, mēneša vidējā alga palielinājās par 121 eiro jeb 10,4%, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas - par 4,4% no 8,09 līdz 8,44 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

2021.gada trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar otro ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 3,4%, savukārt stundas samaksa samazinājās par 1,6%.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 940 eiro jeb 73,4% no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 10,3%. Neto darba samaksas reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, bija 6,3%.

Bruto darba samaksas mediāna par pilnas slodzes darbu 2021.gada trešajā ceturksnī bija 1003 eiro. Salīdzinot ar 2020.gada trešo ceturksni (917 eiro), tā pieauga par 9,3%. Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) šī gada trešajā ceturksnī bija 749 eiro, un gada laikā tā pieauga par 8,1%.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijā pagājušajā gadā vidējā bruto darba samaksa jeb darba samaksa pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu bija 1537 eiro, kas ir par 11,9% jeb 164 eiro vairāk nekā 2022.gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2023.gadā pieaugusi par 11,5%, sasniedzot 1533 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies par 13,1%, sasniedzot 1553 eiro.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa pagājušajā gadā bija 1502 eiro, kas ir pieaugums par 12,2% salīdzinājumā ar 2022.gadu.

Vidējā bruto darba samaksa par vienu nostrādāto stundu pagājušajā gadā pieauga par 11,5%, sasniedzot 10,14 eiro. Vienas stundas darbaspēka izmaksas, kas ietver gan darba samaksu, gan citus ar darbaspēku saistītos darba devēja izdevumus, gada laikā pieauga no 11,46 līdz 12,76 eiro jeb par 11,3%, ko ietekmēja kopējo darbaspēka izmaksu un nostrādāto stundu kāpums - attiecīgi par 13% un 1,5% gada laikā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

2023. gada 2. ceturksnī pēc darba dienu un sezonāli nekoriģētiem datiem mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1 525 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2022. gada 2. ceturksni, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 163 eiro jeb 12,0 %. Samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 10,48 eiro jeb par 13,8 %.

2023. gada 2. ceturksnī salīdzinājumā ar 2023. gada 1. ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 4,3 %, bet stundas samaksa – par 14,1 %.

Mēneša vidējā darba samaksa pēc nodokļu nomaksas – 1 114 eiro

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 1 114 eiro jeb 73,0 % no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 11,7 %, apsteidzot patēriņa cenu kāpumu par 0,1 procentpunktu, kas liecina par algoto darbinieku pirktspējas lejupslīdes palēnināšanos.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb darba samaksa pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad pirmajā ceturksnī bija 1623 eiro, kas ir par 11% jeb 162 eiro vairāk nekā 2023.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2024.gada pirmajā ceturksnī augusi par 8,9%, sasniedzot 1614 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies par 16,3%, sasniedzot 1657 eiro.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa šogad pirmajos trijos mēnešos bija 1606 eiro, kas ir pieaugums par 17,6% salīdzinājumā ar 2023.gada pirmo ceturksni.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni - 2023.gada ceturto ceturksni - mēneša vidējā bruto darba samaksa pieaugusi par 0,8%. Tostarp vidējā darba samaksa sabiedriskajā sektorā attiecīgajā periodā samazinājusies par 0,7%, vispārējās valdības sektorā - par 1,6%, bet privātajā sektorā bija pieaugums par 1,8%.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

2023. gada 3. ceturksnī pēc darba dienu un sezonāli nekoriģētiem datiem mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1 549 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2022.gada trešo ceturksni, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 164 eiro jeb 11,8%. Samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 10,45 eiro jeb par 14,9%.

Trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2023.gada otro ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 1,5%, bet stundas samaksa nedaudz samazinājās - par 0,3%.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 1126 eiro jeb 72,7% no bruto algas, un gada laikā tā pieauga par 11%, apsteidzot patēriņa cenu kāpumu. Reālais neto algas pieaugums, ņemot vērā inflāciju, bija 5,7%.

Bruto darba samaksas mediāna par pilnas slodzes darbu 2023.gada trešajā ceturksnī bija 1250 eiro. Salīdzinot ar 2022.gada trešo ceturksni (1107 eiro), tā pieauga par 144 eiro jeb 13%. Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) šī gada trešajā ceturksnī bija 932 eiro, un gada laikā tā pieauga par 12,4%.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb darba samaksa pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1671 eiro, kas ir par 9,6% jeb 146 eiro vairāk nekā 2023.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2024.gada otrajā ceturksnī augusi par 8,3%, sasniedzot 1644 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies par 12,4%, sasniedzot 1743 eiro.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa šogad otrajā ceturksni bija 1684 eiro, kas ir pieaugums par 12,9% salīdzinājumā ar 2023.gada otro ceturksni.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni - 2024.gada pirmo ceturksni - mēneša vidējā bruto darba samaksa pieaugusi par 2,9%. Tostarp vidējā darba samaksa privātajā sektorā pieaugusi par 1,8%, sabiedriskajā sektorā - par 5,2%, bet vispārējās valdības sektorā - par 4,8%.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

2021. gada 1. ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1 207 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2020. gada 1. ceturksni, vidējā mēneša alga palielinājās par 105 eiro jeb 9,5 %, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas – par 7,1 % (no 7,39 līdz 7,92 eiro).

2021. gada 1. ceturksnī salīdzinājumā ar 2020. gada 4. ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 1,6 %, savukārt stundas samaksa samazinājās par 4,1 %.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 891 eiro jeb 73,9 % no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 9,6 %. Neto darba samaksas reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, bija 9,7 %.

No 2021. gada 1. janvāra valstī pieauga minimālā alga – no 430 eiro līdz 500 eiro jeb par 16,3 %, tika paaugstināts ienākumu slieksnis, virs kura netiek piemērots neapliekamais minimums, nedaudz samazinājās valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu vispārējā un solidaritātes nodokļa likmes, kā arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme lieliem ienākumiem.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

2020. gada 3. ceturksnī, salīdzinot ar 2019. gada 3. ceturksni, vidējā mēneša bruto darba samaksa par pilnas slodzes darbu pieauga par 5,9 % jeb 64 eiro, sasniedzot 1 147 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

2020. gada jūlijā, salīdzinot ar 2019. gada jūliju, vidējā mēneša bruto darba samaksa pieauga par 5,7 %, sasniedzot 1 174 eiro, augustā – par 5,4 % (1 137 eiro), bet septembrī – par 6,8 % (1 131 eiro).

2020. gada 3. ceturksnī, salīdzinājumā ar 2020. gada 2. ceturksni, bruto darba samaksa pieauga par 2,7 %.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 844 eiro jeb 73,5 % no bruto atalgojuma. Gada laikā tā pieauga par 6,0 %, bet, salīdzinot ar 2020. gada 2. ceturksni, – par 2,4 %.

2020. gada 3. ceturksnī vidējā mēneša bruto darba samaksa privātajā sektora bija 1 144 eiro, un gada laikā tā pieauga par 7,1 %. Sabiedriskajā sektorā vidējā darba samaksa bija par 16 eiro lielāka (1 160 eiro) nekā privātajā, taču tās gada pieauguma temps bija divreiz lēnāks (3,3 %). Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā darba samaksa pieauga līdz 1 125 eiro jeb par 4,1 %.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb vidējā alga pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1237 eiro, kas ir par 10,2% jeb 115 eiro vairāk nekā 2020.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2021.gada otrajā ceturksnī augusi par 9%, sasniedzot 1215 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies par 13,4%, sasniedzot 1291 eiro.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa šogad otrajā ceturksnī bija 1268 eiro, kas ir pieaugums par 14,8% salīdzinājumā ar 2020.gada attiecīgo periodu.

Savukārt samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas šogad otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo periodu pieaugusi par 4,6% - no 8,2 līdz 8,57 eiro.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu 2020. gadā bija 1 143 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2019. gadu, vidējā mēneša alga palielinājās par 66 eiro jeb 6,2 %, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas – par 6,6 % (no 7,47 līdz 7,97 eiro)

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 841 eiro jeb 73,6 % no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 6,1 %. Neto darba samaksas reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, bija 5,9 %.

Bruto darba samaksas mediāna 2020. gadā bija 893 eiro. Salīdzinot ar 2019. gadu (832 eiro), tā auga nedaudz straujāk nekā vidējā aritmētiskā darba samaksa – pieaugums 7,3 %. Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) 2020. gadā bija 664 eiro un gada laikā tā pieauga par 5,9 %.Mediāna tiek aprēķināta, izmantojot pieejamo informāciju no statistiskajiem apsekojumiem un Valsts ieņēmuma dienesta datiem.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb vidējā alga pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1237 eiro, kas ir par 10,2% jeb 115 eiro vairāk nekā 2020.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Ko par to saka banku analītiķi?

Mārtiņš Āboliņš, Citadeles ekonomists:

COVID-19 pandēmijas izraisītā ekonomikas lejupslīde un bezdarba pieaugums pagaidām nav būtiski ietekmējis darba samaksas pieaugumu Latvijā. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, šī gada otrajā ceturksnī vidējā darba samaksa Latvijā pieauga par 10,2 % salīdzinājumā ar 2020. gada 2. ceturksni un sasniedza 1237 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tas ir kārtējais signāls, ka situācija Latvijas darba tirgū uzlabojas un iedzīvotāju ienākumu kāpumu redzam arī Citadeles privātpersonu klientu kontu datos.

Tomēr kopējā situācija Latvijas darba tirgū joprojām ir neskaidra, jo darba tirgus rādītājus ietekmē ar Covid-19 saistītie ierobežojumi un valsts atbalsta pasākumi. Piemēram, dīkstāves pabalstu saņēmēji netiek uzskaitīti kā nodarbināti un no dīkstāves pabalstu vidējā apjoma ir redzams, ka dīkstāves pabalstus pārsvarā ir saņēmuši strādājošie ar relatīvi zemiem ienākumiem, jo vidējā pabalsta apmērs bija tuvs minimālā pabalsta lielumam. Tādēļ daļa no vidējās algas kāpuma, visticamāk, ir statistikas ilūzija un zīmīgi, ka vidējā darba samaksa Latvijā ir augusi straujāk nekā Igaunijā, lai arī ekonomikas pieaugums Igaunijā šogad ir bijis straujāks nekā Latvijā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Trešdaļa darba ņēmēju šobrīd neuzticas darba devējiem, rāda pētījumu kompānijas Kantar aptaujas dati, un tam ir gan ievads, gan ilgtermiņa sekas sabiedrības noslāņošanās aspektā.

Problēmas daļa acīmredzami parādās arī valsts politikā, jo atbilstoši OECD datiem Latvijas ieguldījumi darba tirgus attīstībā, sākoties pandēmijai, paliek nemainīgi, kamēr citas ES valstis tos pat trīskāršo, Dienas Bizness konstatēja pētījumā, ko veic sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība - stabila valsts ietvaros.

Darbinieku trūkums, solījumi un gaidas

Tieši šobrīd visā Eiropā ir vērojams darbinieku trūkums visdažādākajās nozarēs, konkurence par darbinieku ir sīvāka nekā jebkad, turklāt pēdējā gada inflācija ir uzlikusi papildu zīmogu tieši algu gaidās. Virkne darba devēju, kā izrādās, izvēlas maldināšanas taktiku, tieši pēdējā gada laikā pasolot potenciālajam darbiniekam vairāk, nekā reāli plāno dot, vai arī sola, bet iznākumā nevar nodrošināt solīto. Jāpiebilst, ka vairumā ES valstu pastāv bonusu sistēma par darbinieku pieņemšanu vai neatlaišanu, kas pandēmijas laikā tika īpaši palielināta. Ekspertu norāde ir, ka stratēģija ir tuvredzīga, jo ilgtermiņā radīs riskus konkrētajam biznesam vai pat visai nozarei. Dienas Biznesa vērtējumā – runājot jau par trešdaļu no Latvijas darba ņēmējiem, stāsts ir par valstisku problēmu, un darbinieku uzticības zaudēšana saistāma ar darbinieku zaudējumiem valsts mērogā. Proti, daļa piekrāpto viļas un dodas darba meklējumos uz valstīm, kur darba devēji solīto pilda.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

No 1.aprīļa ārstniecības personu vidējā darba samaksa palielināsies par 120 eiro pirms nodokļu nomaksas (bruto), pavēstīja Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrībā (LVSADA).

LVSADA panākusi vienošanos ar Veselības ministriju (VM) par vidējās darba samaksas paaugstināšanu veselības nozares darbiniekiem, un tā ir nostiprināta Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sadarbības formātā.

Pēc LVSADA paustā, sākotnējais VM piedāvājums bija pieaugums ārstiem par 3,7%, māsām, vecmātēm, ārstu palīgiem - par 6,2% un jaunākajam personālam (māsu palīgiem, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāžu autovadītājiem) - par 9,8%. LVSADA to noraidīja kā reālajai situācijai nederīgu.

Turpinot diskusiju, tika panākta kompromisa vienošanās, kas paredz, ka ārstniecības personu vidējā darba samaksa no 2023.gada 1.aprīļa tiek palielināta par 120 eiro (bruto). Līdz ar to vidējā darba samaksa ārstiem pieaugs par 6,1%, māsām, vecmātēm, ārstu palīgiem - par 10,1% un jaunākajam personālam - par 16,1%. Savukārt nozares darbiniekiem, kuri nav ārstniecības personas - atbalsta personālam -, vidējā darba samaksa tiks paaugstināta par 22,76 eiro. Turklāt vienošanās paredz, ka papildu līdzekļu piešķīruma nozarei gadījumā šī gada laikā tiks atjaunotas sarunas par vidējās darba samaksas palielināšanu ārstiem un atbalsta personālam.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

A, B, C vai kā VID tagad vērtēs nodokļu maksātājus?

Madlena Drozdova, ZAB Ellex Kļaviņš Vecākā nodokļu konsultante, Nils Pužulis, ZAB Ellex Kļaviņš Jaunākais jurists,05.02.2024

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

No šā gada 1. janvāra VID ir ieviesta jaunā Nodokļu maksātāju reitinga sistēma. Publiski pieejamajam Reitingam ir informatīvs raksturs. Vienlaikus tā mērķis ir veicināt godīgas uzņēmējdarbības stiprināšanu un motivēt uzņēmumu uzlabot savu nodokļu samaksas disciplīnu.

Nedaudz ieskicējot Reitinga vēsturi, to var iedalīt trīs posmos. Pirmais posms ir pilotprojekta laiks no 2018. līdz 2020. gadam, kad Reitings bija ierobežoti pieejams (tikai pašam uzņēmējam) un ar ierobežoto rādītāju skaitu. Reitings bija kā rīks uzņēmumiem ar mērķi paraudzīties uz savu darbību no Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) puses. Otrajā posmā no 2020. līdz 2021. gadam norisinājās Reitinga paplašināšana, jo uzņēmumiem radās vairāki jautājumi par to, kā reitings ir izveidots. Tika paplašināts rādītāju skaits, tomēr informācija joprojām palika pieejama tikai uzņēmumam. Savukārt, sākot ar 2024. gadu, iesākās trešais posms – jaunā Nodokļu maksātāju reitinga sistēma. Proti, Reitings būs ar publiski pieejamiem elementiem aplūkojams VID publiskojamajā datubāzē no 2024. gada marta.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Nereti uzņēmēji ir spiesti atteikties no pasūtījumiem un ražot mazāk, jo nav darbaspēka, bet darbaspēks ir. Problēmu var atrisināt īsā laika posmā, un to palīdzēs izdarīt personāla nomas uzņēmums Agence, tikai ir jāpieņem ideja par darbaspēka nomu kopumā. To intervijā Dienas Biznesam atklāj personāla nomas uzņēmuma Agence valdes priekšsēdētājs Rolands Einštāls un personāla attīstības vadītāja Rute Baltruka.

Uzreiz vērsim pie ragiem – kādēļ, pēc jūsu domām, ir situācija, ka uzņēmumi padodas un nespēj atrast darbiniekus ražošanas nodrošināšanai vajadzīgajā apjomā, tostarp atsakoties no jauniem pasūtījumiem?

Rolands Einštāls: Šobrīd darba tirgū praktiski nav informācijas par personāla nomas iespējām, un, pat ja uzņēmēji zina par šādu iespēju, tā netiek ņemta vērā kā nopietna. Nav jau Latvijā pārāk daudz šo personāla nomas uzņēmumu, kuri nodarbojas tieši ar vietējā tirgus apkalpošanu. Neslēpšu, arī mūsu uzņēmumam ir sadarbības partneri Dānijā un mēs piedāvājam iespējas darbiniekiem braukt strādāt uz šo valsti. Fakts ir, ka cilvēki grib strādāt tepat, viņi ir, un ir uzņēmumi, kuriem ir nepieciešami cilvēki, turklāt algu, dzīvošanas izmaksu un pārtikas cenu atšķirības kopumā nav tik nozīmīgas, lai izvēlētos darbu ārzemēs kā vienīgo iespēju.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Neatbilstoši aprēķinātas algas dēļ daļai uzņēmēju kavēsies atbalsta izmaksa

LETA,22.12.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Uzņēmējiem, kas veikuši Darba likumam neatbilstošas darbinieku darba samaksas izmaiņas, lēmuma pieņemšana par algu subsīdijas vai apgrozāmo līdzekļu granta atbalsta piešķiršanu ir pagarināta līdz tam laikam, kad tiks pieņemti nepieciešamie grozījumi Ministru kabineta noteikumos, pavēstīja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) pārstāvji.

Laika posmā no 22.novembra līdz 20.decembrim VID ir saņēmis 9172 pieteikumus apgrozāmo līdzekļu plūsmas nodrošināšanai krīzes skartajiem nodokļu maksātājiem, kā arī 21 849 pieteikumus algu subsīdiju izmaksai.

Vēl pirms tika saņemts Eiropas Komisijas saskaņojums abām šīm atbalsta programmām, VID speciālisti izvērtēja iesniegumus, lai būtu gatavi sākt izmaksu nekavējoties.

Izvērtējot saņemtos subsīdiju pieteikumus tika konstatēts, ka uzņēmumi oktobrī ir norādījuši būtiski mazākas algas, nekā vidēji trīs iepriekšējos mēnešos.

Līdz ar to var veidoties situācija, ka darbiniekam vidējā bruto darba samaksa jūlijā, augustā un septembrī ir, piemēram, 1200 eiro, atbalsts algu subsīdijai ir 600 eiro, bet darba devēja ziņojumā par oktobri aprēķinātā bruto darba samaksa ir 100 eiro.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Cilvēkiem ir raksturīga zināma interese paskatīties, kāda ir aina citu maciņos. Piemēram, The Wall Street Journal apkopojis datus par to, kāda pagājušogad ir bijusi darba samaksa lielo ASV publiski kotēto uzņēmumu vadītājiem.

Tie liecina, ka 2020. gadā Standard & Poor's 500 indeksa aprēķinā iekļauto uzņēmumu vadītāju mediānā darba samaksa bijusi 13,4 miljonu ASV dolāru apmērā. Var secināt, ka pandēmijas apstākļos vadītāju darba samaksa sasniegusi jaunu rekordu un, salīdzinājuma ar iepriekšējo gadu, palielinājusies teju par 4%.

Lielākā darba samaksa 2020. gadā no kompāniju vadītājiem bijusi tiešsaistes algas un cilvēkresursu tehnoloģiju nodrošinātāja Paycom Software šefam Čadam Ričisonam, kur tā sasniegusi 211 miljonus ASV dolārus.

Tāpat ar ļoti iespaidīgām summām var lepoties videospēļu holdinga kompānijas Activision Blizzard vadītājs Roberts Kotiks un biotehnoloģiju nozares pārstāvja Regeneron Pharmaceuticals vadītājs Leonards Šleifners. Viņi pagājušogad no saviem uzņēmumiem nopelnījuši attiecīgi 155 miljonus ASV dolārus un 135 miljonus ASV dolārus. Topa līderu saraksta augšgalā ir arī medicīnas uzņēmuma DaVita vadītājs Haviers Rodrigezs (ar 73,4 miljoniem dolāriem) un General Elecric vadītājs Larijs Kalps (ar 73,2 miljonu dolāru darba samaksu).

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Juridiskie aspekti: atskats uz nodarbinātības jomu 2022. gadā un 2023. gada tendences

Iveta Ceple ZAB “Ellex Kļaviņš” Vecākā eksperte, zvērināta advokāte,13.02.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pēdējos gados īsā laika posmā esam piedzīvojuši būtiskas lietas, kādas nevarējām nedz saprātīgi prognozēt, nedz paredzēt – Covid-19 infekciju un karu Ukrainā. Notika Saeimas vēlēšanas un valdības maiņa. Tas viss, protams, ietekmēja arī nodarbinātības jomu.

Kas raksturo 2022.gada nodarbinātības jomu, raugoties jurista acīm, un kā izskatās tendences 2023.gadam?

Covid-19 ierobežojumi

Līdz 2022.gada pavasarim Latvijā tika pagarināta un ilga kārtējā 2021.gada nogalē Covid-19 pandēmijas dēļ izsludinātā ārkārtas situācija. Gada sākumā arvien bija spēkā ierobežojumi un virkne prasību attiecībā uz epidemioloģiskās drošības jautājumiem ar mērķi ierobežot Covid-19 infekcijas izplatību darbavietā. Tātad – papildus formalitātes, apgrūtinājums un izdevumi darba devējiem. Tomēr kopumā 2022.gadu raksturo pakāpeniska ierobežojumu atvieglošana un atcelšana, tajā skaitā, atkāpšanās no prasības darbiniekiem par vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta nepieciešamību (piemēram, izglītības nozarē), atstājot darba devējam tiesības noteikt darbus, kuru veikšanai vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts joprojām ir nepieciešams, kā arī prasība valkāt sejas maskas vairs tikai noteiktos darbos un vietās (piemēram, ārstniecības iestādēs).

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Stundas darbaspēka vidējās izmaksas Eiropas Savienībā 2021. gadā svārstījušās no 7 eiro stundā līdz 47 eiro stundā. Baltijas valstīs Latvija ierindojas pēdējā vietā ar vidējo darba samaksu 11,1 eiro stundā. Pēdējos divos gados Latviju apsteigusi Lietuva, kur darba samaksa pērn bijusi 11,3 eiro stundā, liecina Eurostat dati.

2021. gadā vidējās stundas darbaspēka izmaksas ES visā ekonomikā bija 29,1 eiro. Salīdzinoši 2020. gadā ES vidēji stundā maksāja 28,6 eiro. Zemākā vidējā darba samaksa stundā atbilstoši Eurostat metodikai Eiropas Savienībā bijusi Bulgārijā – 7 eiro stundā un Rumānijā – 8,5 eiro stundā, bet Ungārijā – 10,4 eiro stundā.

Eiropas Savienības galvgalī darba samaksas jomā ir Dānija ar 46,9 eiro stundā un Luksemburga ar 43 eiro stundā, kā arī Beļģija ar 41,6 eiro stundā. Vidējā darba samaksa dažādās nozarēs nedaudz atšķiras. Piemēram, rūpniecībā vidējā darba samaksa Eiropas Savienībā tieši sakrīt ar vidējo visumā – 29,1 eiro stundā, savukārt būvniecībā vidēji ES vidējā darba samaksa 2021. gadā bijusi 26 eiro stundā, pakalpojumos – 28,8 eiro stundā, nekomerciālajā sektorā, izņemot valsts sektoru, – 30,3 eiro stundā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Būvniecības izmaksas šogad pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo periodu Latvijā pieaugušas vidēji par 1,3%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp strādnieku darba samaksa palielinājusies par 3,6%, būvmateriālu cenas augušas par 0,3%, bet mašīnu un mehānismu uzturēšanas un ekspluatācijas izmaksas - par 1%.

Vienlaikus 2021.gada pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar 2020.gada ceturto ceturksni, kopējais būvniecības izmaksu līmenis palielinājies par 1%. Būvmateriālu cenas šajā periodā pieaugušas par 2,1%, mašīnu un mehānismu uzturēšanas un ekspluatācijas izmaksas - par 0,4%, savukārt strādnieku darba samaksa samazinājusies par 0,7%.

Salīdzinot ar 2020.gada martu, būvniecības izmaksas augušas par 2,4%. Tostarp strādnieku darba samaksa palielinājusies par 3,2%, būvmateriālu cenas - par 2,4%, bet mašīnu un mehānismu uzturēšanas un ekspluatācijas izmaksas pieaugušas par 1,9%.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Algu pieaugums satraucoši augsts vēl pirms ekonomikas atveseļošanās

Agnese Buceniece, Swedbank vecākā ekonomiste,02.03.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pandēmijas gadā algu kāpums bija vien nedaudz lēnāks nekā 2019.gadā. Pēc CSP datiem vidējā darba samaksa par pilnas slodzes darbu 2020.gadā palielinājās par 6,2%.

Ceturtajā ceturksnī bruto alga bija 1188 eiro jeb par 6,7% lielāka nekā gadu iepriekš. Savukārt alga pēc nodokļu nomaksas gada nogalē sasniedza 871 eiro - kāpums par 52 eiro. Ņemot vērā, ka patēriņa cenās bija vērojams neliels kritums (-0,6%), strādājošo pirktspēja auga pat straujāk nekā pirms vīrusa gadā. Sākot no decembra, algu kāpumu palīdz noturēt arī valsts izmaksātās algu subsīdijas.

Līdzīgi kā gadā kopumā arī pēdējā ceturksnī algas privātajā sektorā (+7%) auga straujāk nekā publiskajā sektorā (+5,8%). Pandēmijas ietekmē gandrīz visās nozarēs algu pieaugums palēninājās, tomēr neapstājās. Gada nogalē nozīmīgs 8,6% kritums bija vērojams vienīgi izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumos.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Nākotnē Latvijas darba tirgū saasināsies darbaspēka nepietiekamības problēma, jaunākajā Latvijas ekonomikas pārskatā prognozē Latvijas Universitātes (LU) Produktivitātes zinātniskā institūta domnīca "LV PEAK".

Neraugoties uz Ukrainas kara negatīvo ietekmi uz ekonomisko attīstību, Latvijas darba tirgus 2023.gadā turpinājis atveseļoties no Covid-19 pandēmijas radītajām negatīvajām sekām, lai arī 2023.gadā jaunu darba vietu un nodarbinātības pieaugums kļuvis lēnāks nekā gadu iepriekš.

Nodarbināto skaits 2023.gada trīs ceturkšņos pieauga par 1600 cilvēkiem jeb par 0,2%, salīdzinot ar 2022.gadu, un tas joprojām atpaliek no pirms Covid-19 krīzes līmeņa. Nodarbināto skaits 2023.gada trešajā ceturksnī bija par nepilniem 27 000 jeb 2,9% mazāks nekā 2019.gada otrajā pusē.

Kā atzīmē domnīca, arī ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits un iedzīvotāju līdzdalības līmenis darba tirgū 2023.gadā joprojām atpaliek no pirms pandēmijas perioda. Pieaugot nodarbinātībai, samazinās bezdarbs. Bezdarba dinamikā pozitīvas tendences ir vērojamas jau kopš 2020.gada vidus. Bezdarba līmenis 2023.gada 3. ceturksnī bija 6,5% jeb par 0,4 procentpunktiem mazāks nekā 2022.gada 3.ceturksnī.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Noslāņošanās notiek ne tikai Latvijas iekšienē, bet arī Eiropas Savienībā kopumā, kur skaidri redzams, ka dažās valstīs darbaspēka atalgojums kļūst lielāks daudz ātrāk nekā Latvijā. Visprecīzākais salīdzinājums ir ar Lietuvu, kur pēc Eurostat datiem 2008. gadā darbaspēka atalgojums bijis tāds pats kā Latvijā, bet 2022. gadā Lietuvas nodarbinātais vidēji saņem par 90 centiem stundā vairāk.

Dienas Bizness sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) turpina publikāciju sēriju Paēdusi sabiedrība - stabila valsts, interesējoties par sabiedrības noslāņošanos, ko ievadīja ar statistikas datiem par vispārējām tendencēm Latvijas mājsaimniecību ieņēmumos un secinājumu, ka bagātākie Latvijā kļūst bagātāki, bet trūcīgākie - trūcīgāki.

Metodoloģija un izmantotie dati

Eurostat piedāvā visai plaša spektra datu apjomu par atalgojumu dažādās nozarēs, un Dienas Bizness izvēlējās sadaļu, kas neapskata darbaspēka atalgojumu aizsardzībā, valsts pārvaldē un neskar sociālo apdrošināšanu, lai parādītu izmaiņas tieši to darbinieku ikdienā, kuri veido patiesos nodokļu ieņēmumus. Par atskaites punktu Dienas Bizness izvēlējās 2008. gadu, kas ir pēdējais gads pirms globālās finanšu krīzes, un tieši šajā mirklī divu Baltijas valstu – Latvijas un Lietuvas - darbinieku vidējie stundas ieņēmumi ir līdzvērtīgi – 5,9 eiro stundā. Eiropas Savienības vidējais rādītājs 2008. gadā ir 21,6 eiro stundā, bet 2022. gadā - 30,5 eiro stundā. Pieaugums ir par 41%. Vienīgā valsts, kurā šajā periodā piedzīvots darba samaksas kritums, ir Grieķija. Vidējā stundas darba samaksa 14 gadu laikā šajā valstī sarukusi par 14%. Līdztekus tā vēl aizvien ir lielāka nekā Latvijā.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Slepenība algu jautājumos – prakse, kuru laiks lauzt

Anita Segliņa, SEB bankas Personāla pārvaldes vadītāja,25.06.2024

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pieaugošs pieprasījums pēc kvalificētiem un motivētiem darbiniekiem, kā arī izmaiņas darba samaksas regulējumā Eiropas līmenī daudziem darba devējiem liek pārskatīt atalgojuma politiku, panākot, ka tiek izskausta dzimumu un cita veida diskriminācija, kā arī atalgojuma sistēma ir caurspīdīga un taisnīga.

Tieši pēc diviem gadiem, 2026. gada jūnijā, spēkā stāsies jaunā Eiropas Savienības direktīva par vienlīdzīgu atalgojumu*, kas paredz pilnīgu šī mājasdarba izpildīšanu gan privātajā, gan publiskajā sektorā. Esmu pārliecināta, ka ieguvēji būs gan darbinieki, gan darba devēji, jo šī ir arī iespēja stiprināt darbinieku lojalitāti un piesaistīt jaunos talantus, veicinot vienlīdzīgu un atklātu organizācijas kultūru.

Konkrētā direktīva prasa vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, nosakot darba samaksu par līdzīgas vērtības darbu, kā arī prasa darba devējiem panākt caurspīdīgumu, lai darbinieki zinātu, kāda ir samaksa attiecīgajā amata kategorijā. Uzņēmējiem būs jāmēra un vēlāk arī jāpublisko dati par darba samaksu un atšķirībām sieviešu un vīriešu atalgojumā. Atalgojuma politika nav ātri un viegli izmaināma, īpaši lielākās organizācijās, tāpēc daudzi darba devēji minētās prasības pamazām ievieš jau tagad.

Komentāri

Pievienot komentāru