Mums bieži vien šķiet, ka esam vienīgie, kuriem uzbrukusi šāda «dižķibele». Taču pavisam netīšām, uzduroties uz pasaules slavenā pārmaiņu vadības eksperta Kottera (John Kotter) 8 pārmaiņu vadības soļiem, biju pārsteigts, cik precīzi tie atbilst Latvijas situācijai un atspoguļo to, kas Latvijā notiek vai nenotiek, kā pienākas.
Kotters izcēlis 8 biežāk pieļautās kļūdas pārmaiņu vadībā:
1. Izmaiņu neatliekamības radīšana: ir jāiedvesmo cilvēkus rīcībai, nosakot reāli izpildāmus mērķus, kas cilvēkiem ir būtiski. Ir skaidri jāliek saprast, ka vecā sistēma ir jāmaina.
2. Spēcīgas komandas izveidošana: jāizveido komanda ar atbilstošām zināšanām un iemaņām, kas emocionāli jūtas atbildīga par nosprausto mērķu realizāciju.
3. Pārliecinošas vīzijas un stratēģijas radīšana: komandai ir jāizveido vīzija un stratēģija, kas noteiks tālāko virzību.
4. Pārmaiņu vīzijas komunikācija: jāiesaista, pēc iespējams, vairāku līmeņu cilvēki stratēģijas un vīzijas komunikācijā, atbildot uz cilvēku jautājumiem un kliedējot šaubas. Mūsdienu tehnoloģijas var būt krietns palīgs.
5. Cilvēku iesaistīšana izmaiņu veikšanā: ir jāiesaista cilvēki, sniedzot viņiem pilnvaras rīkoties un pašiem uzņemties atbildību. Ir jānovērtē progress un sasniegumi.
6. Īstermiņa «uzvaru» sasniegšana: ir jānosaka mazāki starpmērķi, kas ir viegli sasniedzami, pirms nākamo mērķu noteikšanas.
7. Ieguvumu konsolidācija un lielāku izmaiņu veikšana: ir jāsekmē neatlaidība un drosme veikt pārmaiņas. Regulāri jāizvērtē sasniegtais un plānotais, un jānosprauž tālākiem mērķi.
8. Jaunās «vīzijas» adaptācija kultūrā. Ir jāpalīdz jaunajai sistēmai iesakņoties cilvēku apziņā un rīcībā.
Kā ir šodien Latvijā?
Ja ar izmaiņu neatliekamības radīšanu mēs Latvijā daudz maz esam tikuši galā (ne bez izņēmumiem, protams, jo daļa cilvēku joprojām tic, ka var dzīvot tālāk, izdevumus valstī nesamazinot), tad ar spēcīgas komandas (koalīcijas) veidošanu jau ir gājis vājāk. Taču visvājāk, man škiet, mums gājis ar «vīzijas» radīšanu un tās komunicēšanu. Cilvēkiem ir teikts, ka «jāgriež», taču nav uzburta vīzija par to, ka nākotnē būs labāk, nav iedota cerība, nav parādīta gaisma tuneļa galā. Nav pateikts, kas veidos izaugsmi pēc 3 vai 5 gadiem, kas ļautu atkal pieņemt darbā cilvēkus, palielināt algas un dzīvot labāk. Līdz ar to arī trūkst motivācijas mainīties, jo neviens jau netic, ka būs labāk. Un, ja trūkst motivācijas, tad arī darbi atpaliek.
Skaties manu blogu arī www.harijssvarcs.lv