Skandalozā Ķīļa mantinieks Izglītības un zinātnes ministrijā savas teorētiskās zināšanas varēs pārbaudīt praktiska darba pieredzē, vadot biznesam svarīgāko bastionu – Ekonomikas ministriju.
Pēdējā Laimdotas Straujumas jaunās valdības veidošanas intriga par to, kurš tad īsti vadīs vienu no biznesam nozīmīgākajām ministrijām – Ekonomikas –, ir atrisinājusies. Pēc neilgas «spītēšanās» un iestāšanās par to, lai pašreizējais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts savu amatu saglabātu, Reformu partija tomēr piekrita valdības vadītājas vēlmei savā komandā par ekonomikas ministru aicināt Vjačeslavu Dombrovski.
Lai arī viņš pašlaik ir izglītības un zinātnes ministra amatā, tomēr līdz pērnā gada maijam bija Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās komisijas priekšsēdētājs. Tādējādi Ekonomikas ministrijas darbības lauks V. Dombrovskim nebūs svešs. Arī «iesildīšanās» laika viņam nebūs, jo šķiet, ka jautājums par to, vai pērn pieņemtajam būvniecības likumam spēkā stāšanās no 1. februāra nav jāpārbīda uz vēlāku laiku, piemēram, 1. maiju vai varbūt pat 1. septembri, būs Vjačeslava Dombrovska jau kā ekonomikas ministra pirmais svarīgais lēmums. Galu galā šis būvniecības likums tika sagatavots tad, kad atbildīgo Saeimas komisiju vadīja Vjačeslavs Dombrovskis. Viņam būs jāpārņem no līdzšinējā ekonomikas ministra Daniela Pavļuta šī likuma darbināšanai nepieciešamo MK noteikumu projekti ne tikai apstiprināšanā, bet, iespējams, pat slīpēšanā, kuri ir «tā kā aizķērušies», un to kavējuši nevis kādi starppresoru strīdi, bet gan nozares speciālistu, maigi izsakoties, atšķirīgā nostāja, piemēram, tās pašas sertifikācijas dēļ. V. Dombrovskim šajā strīdā būs jāizvēlas, kurā pusē nostāties.
Vēl viens «smagsvara» jautājums būs enerģētika, jo īpaši mājsaimniecību «iedzīšana» tā dēvētajā elektroenerģijas «tirgū», kas pirms rudenī gaidāmajām vēlēšanām pozīcijā esošajiem politiķiem papildu reitinga kāpumu nesola, jo, kā atzīst enerģētiķi, cenas būs augstākas, nekā tās daudziem ir pašlaik. It īpaši, ja ir viedoklis, ka šo «tirgus atvēršanu» mājsaimniecībām bez reāla tirgus varbūt arī vajadzētu atlikt. Savukārt enerģētikas «lielā biznesa» sadaļā joprojām darbakārtībā būs jautājums nevis par dabasgāzes tirgus liberalizācijas pasākumiem, bet gan par termiņu, kad tie tiek īstenoti un vai tie nerada kādu risku Latvijai iekulties kārtējā investīciju strīdā ar Latvijas gāzes akcionāriem – Vācijas E.ON un Krievijas Gazprom, it īpaši, ja tos vēlēsies ieviest agrāk par 2017. gada aprīli, kad beigsies 1997. gadā noslēgtā līguma ar Latvijas gāzes akcionāriem darbības laiks. Lai arī varbūt sākotnēji šķiet, ka Daniels Pavļuts ir salicis visus punktus uz «i» jautājumā par subsidētās elektroenerģijas ražošanu, ieviešot īpašu nodokli, tādējādi panākdams obligātās iepirkuma komponentes pieauguma iesaldēšanu, tomēr šķiet, ka arī šajā gadījumā Vjačeslavam Dombrovskim nāksies demonstrēt savu nostāju.
Tie ir tikai daži no Ekonomikas ministrijas plašās kompetences lokā esošajiem problēmjautājumiem. Jārēķinās, ka Vjačeslavam Dombrovskim būs jārisina arī ministrijas augstās vadības kadru jautājums, jo valsts sekretāra krēsls ir tukšs. Tā kā gan līdzšinējais, gan jaunais ekonomikas ministrs nāk no Reformu partijas, tad, šķiet, loģiski būtu, ja līdzšinējais ministrijas kurss, ko nospraudis D. Pavļuts, saglabātos, tomēr to, vai šis apgalvojums piepildīsies, parādīs laiks. Ir vēl kāda nianse, proti, Vjačeslavam Dombrovskim ir Klārka universitātē iegūtais doktora grāds ekonomikā, tomēr, vai tas (un arī – kā) palīdzēs risināt Latvijas tautsaimniecībai būtiskus jautājumus, to vēl grūti prognozēt, jo praktiskās uzņēmējdarbības pieredzes viņam nav. Tas var būt gan trūkums, gan ieguvums, jo Latvijā jau ir bijuši ekonomikas ministri ar samērā labu rūdījumu biznesā, bet visai blāvu sniegumu ministra amatā.
