ASV amatpersonas WikiLeaks publicēto diplomātu saraksti nosaukušas par starptautisko drošību apdraudošu un apņēmušās veikt ļoti agresīvus pasākumus, lai vainīgos sodītu un neko tādu nākotnē vairs nepieļautu. Taču ar kādām sekām, globāli raugoties, mēs nākotnē pēc šī notikuma varam rēķināties?
Ne jau dažiem pasaules līderiem ASV diplomātu iekšējā pļāpu čatā veltīti tādi sulīgi epiteti kā «ballīšu lauva Berluskoni», «teflona Merkele» vai «lēnā pīle Etingers» būtiski graus starpvalstu attiecības. Jebkuras demokrātiskas valsts televīzijas šovos dažādas amatpersonas ne tā vien tiek sauktas un apsmietas. Tāpat nav īpaši pārsteidzoši, ka valstu – ne tikai ASV – vēstniecības pamatā nodarbojas ar dažādas ekonomiskas, politiskas, drošības u.c. informācijas vākšanu un ziņošanu savu valstu atbildīgajām amatpersonām. Arī tas, ka Latvijas vēstniecība ASV galvenokārt ziņojusi par Latvijas attiecībām ar Krieviju un, šķiet, ļoti pamatoti kritizējusi Latvijas un Krievijas biznesa un politikas pārāk ciešo saistību, nav pārsteidzošs un diplomātisko šoku radošs fakts. Protams, var uzjautrināties par to, kā amerikāņi redz pārējo pasauli, tomēr par «pilnīgi visas» informācijas nepārdomātu publiskošanu, iespējams, priecāties ir naivi.
Paraudzīsimies, kā šis jautājums izskatās no tās informācijas viedokļa, kas publiskota attiecībā uz Tuvajiem Austrumiem. Kas sanāk tad, ja oficiāli Saūda Arābija, Katara, Abū Dabī un Bahreina līdz šim nostājušās Irānas pusē, neatbalstot karu, bet iekšējā un tagad jau publiskajā sarakstē ar ASV īstenībā lūdz iznīcināt Irānas kodolprogrammu? Un Ķīna, kas oficiāli brāļojas ar Ziemeļkoreju, bet īstenībā ASV slepeni raksta, ka atbalsta abu Koreju apvienošanu? Ja arī šīs informācijas atklāšana neizraisīs karu uzreiz, tad tomēr vismaz lielas nesaprašanās ir iespējamas. Lūk, arī lielākie iespējamie starptautiskās drošības riski. Protams, ka šīs informācijas publiskošana ir nepatīkama ASV, jo ir ieskrambātas ASV starptautiskās attiecības un sagrauta starpvalstu savstarpēja uzticēšanās, kuras atjaunošana, iespējams, prasīs gadus un arī naudu. ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone jau norādījusi, ka tiks darīts viss, lai informācijas aprites drošības pasākumus vēl vairāk paaugstinātu – tam tad arī būs vistiešākais ekonomiskais efekts uz nodokļu maksātājiem.
Taču ir vēl arī informatīvais efekts. Protams, jebkurš domājošs žurnālists ir par brīvu, necenzētu presi un tiesībām publicēt visu to, ko iecerējis. Tomēr šī robeža, kur beidzas preses brīvība un sākas destruktīvs process, kas pat globālos mērogos iznīcina uzticēšanos, ir šaura. Tāpat arī ikviens vairāk vai mazāk pieredzējis žurnālists zina, ka bez savstarpējas uzticēšanās nekādas informācijas nebūs: nebūs ne informācijas došanas, ne saņemšanas; tai vienkārši nebūs pieejas. Jau tagad ar WikiLeaks līdzīgiem pasākumiem sabiedrības apziņā nosēžas, ka nekāda caur internetu pārsūtīta informācija nav droša, līdz ar to tas var novest pie tā, ka globālajā tīmeklī parādās arvien mazāk patiesas informācijas un visas pasaules apvienošanas procesa vienā saistītā tīklā vietā patiesībā sākas decentralizācija. Drošības apsvērumu dēļ institūcijas arvien centīgāk strādās pie savu izolētu informācijas aprites sistēmu radīšanas, kamēr globālajā tīmeklī var parādīties arvien vairāk tukšu, banālu lietu, kam patiesībā nekādas informācijas vērtības nav. Vai tādā gadījumā tie, kas aizstāv ideju par to, ka pilnīgi jebkurai informācijai jābūt publiski pieejamai un jebkuram pasaules iedzīvotājam ir tiesības zināt visu patiesību, īsākā vai ilgākā laika termiņā vienkārši neiešauj paši sev kājā un neizdara lāča pakalpojumu, informācijas vietā nonākot pie daļējas vai pilnīgas dezinformācijas?
