Pilnīgi nekādu pārsteigumu neizraisoša un vienlaikus visnotaļ nopietnu satraukumu rosoša ziņa – Spānijas vilcienu ražotājs Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles S.A. (CAF) piedāvājis vienoties, lai nezaudētu veiktās investīcijas; zaudējums Latvijai starptautiskās arbitrāžas tiesā var izmaksāt 60 līdz 200 miljonus eiro.
Skaidrs, ka jēdziens «vienoties» šajā gadījumā nozīmē nevis publisku atvainošanos un svinīgus rokasspiedienus fotogrāfu klātbūtnē, stāvot uz Ministru kabineta kāpnēm, bet gan salīdzinoši mazākas summas izmaksu CAF.
Īss atskats (ne)notikušajā darījumā star CAF un Latvijas valstij piederošo uzņēmumu Pasažieru vilciens (PV)... Savulaik tika rīkots konkurss par jaunu vilcienu piegādi PV, kurā uzvarēja CAF. Latvijas valdība deva savu mandātu toreizējam PV šefam Nilam Freivaldam parakstīt līgumu ar CAF, bet faktiski tūlīt pēc tam, kad uz svarīgajiem dokumentiem bija salikti PV un CAF vadītāju autogrāfi, mūsu politiķi paziņoja, ka kaut kas nav riktīgi un šādu līgumu pildīt nevarēs. Šobrīd līdz galam nav skaidrs, kurš visu «salaida dēlī». Proti, vai N. Freivalds ir parakstījis to, ko nemaz nevarēja parakstīt, vai valdības ministri neizlasīja, kāda līguma slēgšanai dod mandātu, vai arī ir vēl kāds trešais superfaktors. Jebkurā gadījumā Latvijas valstij, visticamāk, nāksies maksāt vai nu vienošanās naudu, vai arī doties uz starptautisko arbitrāžas tiesu un paļauties uz tās spriedumu. Šajā kontekstā gan jāatgādina visai skumja patiesība – līdz šim starptautisko arbitrāžas tiesu spriedumos Latvijas vārds galvenokārt ir parādījies lūzerailītēs.
Protams, to, kā Latvijas valstij veiksies šoreiz, acīm redzami rādīs laiks. Tomēr jebkurā gadījumā, ja piepildīsies sliktākās prognozes un valsts kartējo reizi zaudēs naudu, maksātāji būs nevis cilvēki, kuri kaut ko pamanījās sashēmot, kaut kā ne tā pieņemt lēmumus, bet gan visi nodokļu maksātāji. Kaut gan arī nupat minētais formulējums skan pārāk nekonkrēti. Pareizāk būtu teikt tā – nākamreiz, kad tiks aktualizēts jautājums par nepieciešamību veikt kapitālo remontu kādam sabrukušam ceļam, samazināt nodokļu slogu biznesam vai kas cits tamlīdzīgs, kājās celsies premjers vai finanšu ministrs un stāstīs par atbildīgu fiskālo politiku un citiem vērtīgiem aspektiem. Jāatgādina, ka nesen mēs visi samaksājām a/s Liepājas metalurgs parādus Itālijas bankai, un tagad pastāv visnotaļ reālas bažas par vairāk vai mazāk pamatīgas summas maksu CAF. Un atjaunotās Latvijas vēsturē šādus piemērus var atrast vēl ne vienu vien. To sauc par atbildīgu fiskālo politiku? Vienkārši sakot, dažas personas pieņem neatbildīgu lēmumu, viens uz tā uzliek savu autogrāfu, bet visa valsts pēc tam maksā miljonus, no kuru izlietošanas tai nekāda labuma nav. Ir jau saprotams, ka dalīts prieks ir dubultprieks, dalīta bēda – pusbēda, bet politiskā atbildība – bezatbildība. Tomēr, turpinot tādā pašā garā kā līdz šim, Latvijas valsts vēl ilgi daudz ko nevarēs atļauties, jo viss nopelnītais aizies parādu un naudas sodu samaksai.