Sen to plānu daudzināja, nu to plānu ieraudzīja... Tā, pārfrāzējot sen zināmu sentenci, var teikt par vairākus mēnešus dienaskārtībā Latvijā esošo Nacionālās attīstības plānu (NAP).
Runa ir par dokumentu, kura sagatavošanai tika izveidota speciāla institūcija premjera pārziņā, sapulcināti daži desmiti ekspertu, kā arī rīkotas neskaitāmas apspriešanas. Vēl tikai jāpiebilst, ka NAP tūlīt ir jātiek apstiprinātam valdībā, jo termiņiem šajā jomā ir jābūt saskaņā ar ES nākamā finanšu perioda akceptēšanu.
Gan šā dokumenta nosaukums, gan arī piesaistītie resursi tā īstenošanai varētu likt domāt, ka Latvijā beidzot ir tapusi stratēģija, kurai atbilstoši soli pa solim būtu realizējama mūsu valsts tautsaimniecība turpmākos septiņus gadus. Respektīvi, būtu tikai loģiski, ja NAP tiktu veidots kā dokuments ar konkrētu mērķi un soļiem, kā to sasniegt noteiktā periodā, katrai ailītei pretī norādot, cik tas izmaksās un no kurienes tiks ņemta nauda. Realitātē jaunais NAP un tā izveides gaita diemžēl vairāk atgādina slinka studenta taktiku, mēģinot izšļūkt cauri sesijai. Proti, visu semestri ir darīts kaut kas, beigās viss sastampāts vienā papīru blāķī, ko pēdējā brīdī mēģina izgrūst cauri eksaminētāju komisijai cerībā, ka tur visi jau ir steidzīgi, noguruši, bet daļai jau vispār viss ir «pie lampiņas». Jaunais NAP ir nevis stratēģisks dokuments, bet gan vēlmju saraksta un deklaratīvu paziņojumu kopums, kas brīžiem atgādina vienas otras politiskās partijas priekšvēlēšanu programmu. Jāatgādina, ka savulaik Latvijā bija partija, kas ievēlēšanas gadījumā Rīgas domē solīja radīt 50 tūkstošus jaunu darbavietu. Arī NAP kontekstā ir dzirdami par šo dokumentu atbildīgo amatpersonu sapņu atreferējumi, ka, to realizējot, Latvijā atgriezīšoties 25% no visiem aizbraucējiem.
Ne mazāk inetresants ir fakts, ka par NAP izstrādi atbildīgā Pārresoru koordinācijas centra šefs Mārtiņš Krieviņš skaidri pasaka - NAP realizācijai būs nepieciešami 3 līdz 4 miljardi latu, bet ministrijas cenšas tajā iekļaut savas vēlmes, kuru kopējā summa ir krietni vien lielāka. Redzot šo kopainu, jāteic, ka vēl tikai trūkst finanšu ministra, kurš pieceltos un pateiktu, ka vairāk par vienu miljardu latu tāpat neviens šā plāna realizācijai nedabūs.
Bieži ir dzirdētas atziņas, ka veiksmīgai tautsaimniecības attīstībai būtu nepieciešams valsts budžetu izstrādāt nevis vienam, bet trīs gadiem. Acīmredzot ir pēdējais laiks vismaz šajā jomā pāriet no vārdiem uz darbiem. Tas būtu daudz efektīvāk, jo vismaz valsts budžetus Latvijā ir ierasts pildīt. Savukārt attiecībā uz dažādiem plāniem, stratēģijām un tamlīdzīgiem dokumentiem mums tā īsti nekad nav veicies. Jā, daudz kas ir sarakstīts, ir sasmērētas lielas papīru kaudzes, turklāt ar frāzēm, kurām grūti nepiekrist, bet rezultātā tas viss ir izmantots faktiski tikai tāpēc, lai būtu, ko noglabāt arhīvā. Ar nožēlu jāatzīst, ka NAP, kam vajadzēja kļūt par praktisku valsts attīstības stratēģiju, arī, visticamāk, ir gaidāms paātrinātās arhivēšanas un noputēšanas scenārijs.