Pieci miljardi eiro - tik lielu naudas summu finanšu ministrs Atis Slakteris vēlas Latvijai dabūt no Starptautiskā valūtas fonda (SVF) un ES.
Lai gan valdība jau paspējusi sākt taisnoties, ka nekādus 5 miljardus neviens nevienam nav prasījis un ka būtu vien labi, ja tāda nauda būtu? Šajā kontekstā būtu jārunā vismaz par diviem aspektiem.
Pirmkārt, mūsu valdības locekļu apetīte šajā jomā aug ar intensitāti 2 miljardi eiro nedēļā - apmēram pirms tik ilga laika tas pats Slakteris starptautiskajiem medijiem bija paudis, ka mums vajadzēšot 3 miljardus. Protams, negribas piesaukt nelaimi, bet līdz šā gada beigām ir palikušas apmēram 4 nedēļas? Respektīvi, bail iedomāties, kādu vēlamo summu finanšu ministrs varētu nosaukt gadu mijā.
Otrkārt, vienkārši fascinējošs ir skaidrojums, ka no vēlamajiem 5 miljardiem eiro,3 miljardus vajadzētu ekonomikas atbalstam, bet vēl 2 - budžeta deficīta problēmu risināšanai un valdības tiešo izdevumu segšanai. Šķiet, nevienam reāli domājošam cilvēkam šaubu nav par to, kas mūsu valstī parasti tiek saprasts ar jēdzienu valdības izdevumi - algu celšana ierēdņiem, prēmijas īpaši neaizvietojamām amatpersonām, n litri šampanieša virsnieku ballēm utt. Citiem vārdiem sakot, liela daļa no summas, ko Latvija grasās prasīt SVF un ES, ir domāta vienkārši noēšanai. Tajā pašā laikā Db neoficiāli kļuvis zināms, ka valdība kādā no savām superslepenajām sēdēm ir uzdevusi samazināt sociālo budžetu par 150 milj. Ls.
Sanāk tādas kā dzīres mēra laikā - valdības darba nodrošināšanai grib ķerties teju pie miljardiem, bet ekonomija notiks uz bezdarbnieku pabalstu, jauno māmiņu algu utt. rēķina. Un vēl kāda problēma - diemžēl šobrīd tiek ši runāts vien par to, kur un kā Latvija varētu iegūt papildu līdzekļus, taču kaut kā vēl nav dzirdēts, kad un kādā veidā mēs paņemto naudu atdosim un kādi būs nosacījumi, lai mums to kāds iedotu.
Jebkurā gadījumā viens nu ir skaidrs - jāatdod šie miljardi jau nu noteikti būs. Turklāt nevis no premjera Ivara Godmaņa, finanšu ministra Slaktera vai kāda cita kabatas no to rindām, kuru izdevumi tiks segti, bet gan no mūsu pašu valsts budžeta. Tātad - visu nodokļu maksātāju kabatām. Atliek vien (iespējams, naivi) cerēt, ka jau salīdzinoši drīz mūs nepiemeklēs Īslandes liktenis un mums nenāksies atzīt - Latvija ir bankrotējusi.