Ja Eiropas Savienībā (ES) pastāv konkurence ražotāju un produkcijas starpā, kāpēc noliegt konkurenci nodokļu jomā, cenšoties iztaisīties svētākiem par Romas pāvestu?
Jaunieceltajam Eiropas Komisijas (EK) prezidentam Žanam Klodam Junkeram nav lemts mierīgā un lēnā garā iesildīt savu varas sēdekli Briselē. Izvērtējot 28 tūkst. slepenu dokumentu lappušu, publiski ir kļuvuši fakti, kādā veidā Luksemburgas Lielhercogiste ar zemām nodokļu likmēm Eiropas koncerniem ir palīdzējusi optimizēt nodokļus. Ārzemju mediji kā gardu kumosu apraksta komplicētās finanšu shēmas, ko koncernu interesēs izstrādājusi arī Latvijā labi pazīstama konsultāciju kompānija PriceWaterhouseCoopers (PwC). Starp šo shēmu izmantotājiem Luksemburgā minēti tādi grandi kā Ikea, Amazon, Procter&Gamble, FedEx, PepsiCo, Deutsche Bank, Fresenius Medical Care, kā arī a/s Latvijas gāze līdzīpašnieks E.on. Tā kā liela daļa no šīm shēmām izstrādātas un ieviestas to 19 gadu laikā, kad Junkers bija Luksemburgas premjers, neskaitot to laiku, kad viņš iepriekš bija arī šīs valsts finanšu ministrs, tad opozīcija tagad pilnām mutēm cenšas šo faktu izmantot pret jauno EK prezidentu. Luksemburgā legālās nodokļu shēmas starptautiskajiem koncerniem esot ļāvušas samazināt savus ikgadējos nodokļu maksājumus vismaz par 10 mljrd. eiro gadā, līdz ar to kreisi noskaņotie politiķi tagad pārmet Junkeram ne tikai apšaubāmu nodokļu modeļu atbalstu, bet pat uzskata, ka situācija ir tik nopietna, ka Junkeram ieņemamais amats EK būtu jāatstāj.
Šo šķietami svētulīgo pozu atbalsta arī vairāku ES lielvaru finanšu ministri. Vācijas finanšu ministrs Zigmars Gabriels pieprasījis, lai Luksemburga izbeigtu savas nodokļu taupīšanas shēmas, norādot: «ja ES koncerni var cits pret citu izspēlēt šādas priekšrocības, tas padara apšaubāmu visu Eiropas kopējo projektu». Te nu nevajadzētu pārāk sabiezināt krāsas. Ir ļoti skaisti runāt par solidaritāti Eiropā, taču, ja pastāv un ir pat vēlama brīvā konkurence starp precēm, kāpēc tāda nevar būt arī starp nodokļu sistēmām? Un, ja visas ES nodokļu sistēmas būtu jāharmonizē, tad – pamatojoties uz tām valstīm, kur spēkā ir augstākās vai zemākās nodokļu likmes? Tikpat labi var pārmest, piemēram, arī Vācijai nesolidaritāti pret Dienvideiropas valstīm, jo arī Vācija eksportē vīnu un līdz ar to konkurē nišā, kuras pirmsākumi rodami Itālijā, Spānijā un Francijā. Turklāt jāpiebilst, ka Luksemburgā iedzīvinātās nodokļu optimizēšanas shēmas nav nelegālas, varbūt gudras un izmanīgas, taču ne kriminālas. Ja ir bažas par uzņēmumu aizplūšanu uz šādām nodokļu ziņā izdevīgākām valstīm, tad kas traucē citām valstīm ieviest tādus pašus modeļus? Luksemburgas pozicionēšanās kā finanšu citadelei ir loģiska un acīmredzami veiksmīga. Pēc tam, kad 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā sabruka šīs nelielās Eiropas valsts uz ogļu un tērauda industriju balstītais ekonomikas modelis, tai nācās meklēt jaunu identitāti. Turklāt finanšu jomu kā savas ekonomikas galveno balstu izvēlējusies ne viena vien ES valsts – nerunājot pat par Lielbritāniju ar tai piederošajām nodokļu paradīžu salām, nodokļu politiku savas valsts ekonomikas celšanai cenšas izmantot gan Nīderlande, gan Austrija, gan ekonomikas krīzē smagi cietusī Īrija.
Ir grūti saskatīt objektīvu pamatojumu šajos Junkeram un Luksemburgai kopumā izteiktajos pārmetumos. Godīgi sakot, tas viss izskatās pēc skaudības gan par to, ka viņa vadīšanas laikā Luksemburgai izdevās masīvi palielināt pārvaldīto kapitālu, gan par to, ka, kļūstot par EK prezidentu, Junkers aizlika kāju priekšā daudzu lielvalstu interesēm. To apliecina kaut vai fakts, ka par viceprezidentiem viņš izvēlējās vairāku jauno un mazo ES dalībvalstu pārstāvjus, tostarp Valdi Dombrovski un igauni Andrusu Ansipu, kuriem EK hierarhijā ir pakļauti vairāki veco un lielo ES dalībvalstu komisāri. Acīmredzot šo Junkera mesto izaicinājumu Eiropā daudziem ir grūti norīt. Lai arī Eiropas politikas līmenī šis starpgadījums ir radījis gana lielu ažiotāžu, pats Junkers uz pārmetumiem ir reaģējis vēsā mierā, kamēr viņa vadītā komisija atsevišķus nodokļu optimizēšanas gadījumus izmeklēs, lai secinātu, vai no lielās brēkas atlec kaut vai mazs vilnas kumšķītis.
