Patīk mums tas vai ne, bet Latvijas ostas dzīvo uz Krievijas kravu rēķina, turklāt Krievija ir vairāk nekā miljardu eiro vērts noieta tirgus Latvijā ražotām precēm, kas ES principā nebūtu vajadzīgas.
Tā ir atbilde tiem karstgalvjiem, kuri mudina Latviju nekavējoši sākt ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, lai paustu savu nostāju Ukrainas jautājumā. Ekstrēmākajā gadījumā tas var nozīmēt arī vairāku, lielākoties uz Krievijas tirgu strādājošo Latvijas rūpnīcu slēgšanu. Attiecībā uz mūsu ostām, kur vairāk nekā 60% no kopējā īpatsvara ir Krievijas kravas, mēs būtu izdarījuši lāča pakalpojumu Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, kurš jau sen runā par to, ka Krievijas kravām būtu jāiet caur Krievijas ostām. Runa nav par to, ka Latvijai, tāpat kā visai Eiropas Savienībai, nevajadzētu paust stingru nostāju Ukrainas jautājumā, pasakot, ka Ukrainas suverenitāte un integritāte nevar tikt apšaubīta. Taču samilzušās problēmas ir jārisina konstruktīvi, nevis karstu putru strebjot un pilnīgi noteikti – ne militāri.
Jau 100 gadus senā pagātne mums māca – lai gan arī toreiz neviena valsts karu negribēja, tomēr soli pa solim visas tajā iesaistījās un Pirmā pasaules kara sekas pēc būtības ir vēl šodienas konflikta pamatā. Ja karadarbība Ukrainā tomēr sāktos, var prognozēt, ka Krievija Ukrainas armiju uzvarētu, bet Rietumvalstis šajā karā, visticamāk, oficiāli neiesaistītos. Ukrainā nemiernieki droši vien turpinātu cīņas, līdzīgi kā tas notika Čečenijas gadījumā. Tikai šoreiz mēs runājam par daudz lielāku – 45 milj. iedzīvotāju suverēnu valsti. Pat neapspriežot kara postošo efektu uz jebkuras iesaistītās valsts iedzīvotājiem, Krievija šādu situāciju pēc būtības nevarētu atļauties arī ekonomiski. 19% lielais rubļa vērtības kritums pēdējā gada laikā Krievijas ekonomiku ir padarījis ievainojamu, turklāt Krievija ir atkarīga no divu savu galveno eksporta preču – naftas un gāzes – noieta Rietumvalstīs. Ja ASV prezidenta Baraka Obamas draudi tiešām īstenotos un Krievija tiktu izslēgta no G 8 klubiņa, tas ietekmētu Krievijas iespējas piedalīties pasaules ekonomisko kursu noteikšanā. Arī Krievijas līdzekļu iesaldēšana ārzemju bankās un investoru aiziešana no Krievijā esošajiem kopuzņēmumiem neizbēgami radītu Krievijas ekonomikai jūtamas sekas un, iespējams, uzmundrinātu separātistus citos Krievijas Federācijas nostūros. Protams, sekas justu arī Eiropa, kas pašlaik par 30% ir atkarīga no Krievijas gāzes (Latvijas gadījumā pat 100%), tomēr tas būtu vēl lielāks stimuls alternatīvu meklēšanai atjaunojamo energoresursu un sašķidrinātās dabasgāzes veidā. Līdz ar to varētu runāt tikai par īslaicīgām Eiropas grūtībām.
Ja Krievija tiks «izdzīta no G8», tad tā, visticamāk, varēs darīt, ko grib – faktiski atsaistīties no tā dēvētā rietumu modeļa. Kas no tā būs ieguvējs?! Ja investori pametīs Krievijas kompānijas – stratēģisko jomu kopuzņēmumus, ieguvējs varētu būt tas bizness, kas sēž pie apaļā galda Kremlī, kas tad pilnībā diktēs kursu. Paturot Krimu, ekonomiski tas Krievijai būs kā akmens kaklā un vēl viens sponsorēšanas pasākums papildus Čečenijai, Abhāzijai un Osetijai. Var tikai minēt, kā tas ilgtermiņā funkcionētu, ja jau Ukrainas 15 miljardu dolāru lielajai palīdzībai Krievija grasījās izmantot savu pensijas fondu līdzekļus. Ukraina pati pēc būtības jau ir bankrotējusi un bez ārējām finanšu injekcijām, izskatās, nevarēs pastāvēt. Līdz ar to tas ir divu lielvaru – Eiropas Savienības un Krievijas – jautājums, kādā veidā šo jautājumu sakārtot. Putins it kā esot piekritis Vācijas kancleres Angelas Merkeles ierosinātajai Krievijas un Ukrainas un citu piesaistīto valstu kopīgai darba grupai. Kas no tā sanāks, vēl redzēsim, taču situācija – strupceļš – īsti nav labs risinājums nedz Krievijai, nedz ES, jo tās robežojas ar Ukrainu un ar šo notikumu sekām nevarēs nerēķināties.