Kārtējo reizi uzvirmojušas kaislības par to, kā tiek izmantota internetā pieejamā informācija par personu datiem. Pareizāk droši vien būtu teikt – kā dažādi dienesti izmanto datus no cilvēku e-pastiem, mobilo telefonu sarunām un citiem avotiem, nemaz jau nerunājot par interneta mājaslapu apmeklējumiem, it īpaši, ja Google meklētājā tiek ievadīta frāze: «Kā pagatavot bumbu mājas apstākļos?»
Nupat zināmās jautājumu krustugunīs saistībā ar šādu interneta datu pētīšanu ir nonākusi ASV valdība, kas bija šādi sekojusi līdzi ne tikai savu pilsoņu, bet arī citu valstu iedzīvotāju gaitām tīmeklī. Taču, godīgi sakot, tā īsti neviens amerikāņiem par to virsū nebrūk, un tam ir kāds vienkāršs iemesls – ar deguna bāšanu svešās interneta sarakstēs nodarbojas ne jau tikai ASV valdība, un, kā zināms, nav pieņemts spļaut tajā akā, no kuras pašam jādzer.
Ņemot mērā mūsdienu globalizācijas apmērus, dažādu noziedzīgu grupējumu starptautiski plašās iespējas u.c. aspektus jeb, vienkāršāk sakot, faktu, ka šodien, lai sarīkotu kādu krimināli sodāmu pasākumu, tā organizatoriem nav jāsatiekas, jo visu var izdarīt, izmantojot datoru, attiecīgā pieeja acīmredzot ir neizbēgama. Tādējādi cilvēks, kurš, piemēram, iekļaujas dažādos sociālajos portālos, izmanto e-pastu un veic citas tamlīdzīgas darbības, automātiski kļūst par publiskās apskates objektu. Tajā pašā laikā uzmanība būtu jāpievērš vienam otram būtiskam aspektam. Pirmkārt, vai, it kā cīnoties ar starptautisko terorismu un citiem ļaunumiem, patiesībā netiek kontrolēta, piemēram, uzņēmumu komercinformācija, lejuplādētās filmas, politisko oponentu viedokļu apmaiņa un viss kas cits, kam bīstamības īpatsvars ir precīzi nulle. Šādu datu vākšana un, iespējams, arī izmantošana ir gan personu datu kondfidencialitātes rupja pārkāpšana, gan arī resursu nelietderīga izšķiešana. Tāpēc būtu jāparedz pat ļoti lielas naudas kompensācijas, kas būtu jāmaksā valdībām, ja atbildīgie dienesti tiktu pieķerti tādas informācijas «analizēšanā», kas uz tiem neattiecas. Otrkārt, ja reiz notiek šāda vispārēja datu kontrole, ir nepieņemami, ka brīžos, kad plānprātiņš X kādā pasākumā ir sarīkojis apšaudi, pēc tam parādās ziņas – vispār jau viņa uzvedība tīmeklī bija nepieņemami ekstrēma... Šādās reizēs rodas loģisks jautājums – kāpēc tad attiecīgajai personai X jau savlaicīgi netika pievērsta pienācīga uzmanība?! Treškārt, dažādu sensitīvu datu uzglabātājiem nenāktu par ļaunu pievērst kaut nedaudz uzmanības tam, lai savāktā informācija nenoplūstu. Nu, kaut vai tāpēc, lai pasaule vēlreiz nepiedzīvotu kaut ko līdzīgu slavenajai WikiLeaks epopejai.
Vēl jau varētu pamoralizēt par to, ka sekošana līdzi visam, ko cilvēks dara internetā, līdzinās mugurā esošas apakšveļas aplūkošanai tuvplānā, aizbildinoties, ka mūsdienās tāpat nevienam nekas slēpjams nedrīkst būt, un vispār – mērķis taču attaisno līdzekļus... Tomēr ir skaidrs, ka mūsdienās tas ir pilnīgi lieki, jo pat gadījumā, ja valstu valdības publiski zvērētu (jau naiva iedoma) tā vairs nekad nedarīt, tāpat ir skaidrs, ka šis process ne tikai nebeigtos, bet pat pieņemtos spēkā.