Nav noslēpums, ka tiesu sistēma Latvijā ir visnotaļ smagnēja - galvenokārt jau problēma ir faktā, ka, vēršoties tiesā ar kādu pieteikumu, pastāv ļoti liela iespējamība - galīgais rezultāts būs pēc vairākiem gadiem.
Reiz uz repliku, ka vienas lietas izskatīšanai Latvijā jārēķinās ar pāris gadiem, kāda mūsu tiesu sistēmas augsti stāvoša amatpersona godīgi atbildēja - ziniet, jums ir ļoti veicies... Tādējādi ir tikai apsveicami, ka ar viena vai otra likumprojekta palīdzību ir vēlme atslogot tiesas. Tomēr, kā mēdz teikt, nebūtu pieļaujams, ka no vannas tiek izliets ūdens kopā ar visu bērnu.
Proti, šobrīd jau izskatīšanai Saeimā ir iesniegts projekts, kas paredz, ka pie zvērināta notāra sastādītus aizdevuma līgumus parādu neatdošanas gadījumā varēs iesniegt zvērinātiem tiesu izpildītājiem piespiedu piedziņai bez tiesas procesiem. Šādas normas ieviešana varētu nodrošināt ne tikai tiesu atslogošanu, bet arī beidzot piespiestu cilvēkus izlasīt aizdevuma līgumus pirms to parakstīšanas, nevis tikai brīdī, kad jau ir radušās reālas problēmas, kā tas pie mums diemžēl vēl aizvien notiek. Minētā kārtība faktiski bez problēmām varētu strādāt, piemēram, situācijā, kad privātpersona, izmantojot kredītresursus, ir iegādājusies ledusskapi, vienā brīdī vairs neveic noteiktos maksājumus, un tā vietā, lai sāktu bezcerīgi garu tiesāšanos, kādu dienu vienkārši ierastos tiesu izpildītāji un aiznestu prom attiecīgo tehnikas vienību.
Tomēr, kā zināms, ļoti daudzos gadījumos kreditēšanas būtība nemaz nav tik vienkārša. Respektīvi, nereti runa ir par strīdīgām situācijām, kad ir nepieciešama tiesas iejaukšanās, lai noteiktu, kurai no pusēm ir taisnība. Vēl jo interesantāka situācija var izveidoties tāpēc, ka šo normu ir plānots attiecināt ne tikai uz fiziskām, bet arī juridiskām personām. Bieži vien taču ir gadījumi, kad, piemēram, prasītais parāds tiesā netiek atzīts. Savukārt, ja atbilstoši minētajam likumprojektam savas darbības vienkārši sāks tiesu izpildītāji, pilnīgi oficiāli apejot konkrētā gadījuma skatīšanu tiesā, nopietnās finansiālās grūtībās var tikt novests ne viens vien uzņēmums, un tas nekādi nevar nākt par labu tautsaimniecībai kopumā. Protams, uzņēmumiem vēl pastāv iespēja turpmāk, slēdzot līgumus, tajos paredzēt, ka jebkurā gadījumā pirms tiesu izpildītāju ierašanās konkrētajā kompānijā ir jābūt arī pašas tiesas lēmumam.
Kopumā ņemot, jāatzīst, ka pats mērķis - paātrināt saistību nepildīšanas problēmas risinājumu, vienlaikus atslogojot tiesas - ir labs un pat nepieciešams, tomēr vienu un to pašu normu nevar piemērot pilnīgi visam - gan fiziskām, gan juridiskām personām, gan hipotekārajiem kredītiem, gan cita veida aizdevumiem, kuru līgumi ir apstiprināti, sēžot zvērināta notāra kabinetā. Protams, Saeimai ir tiesības lemt, ka šāda norma ir ieviešama, tomēr nevar izslēgt, ka tādā gadījumā tiesām būs jauns slogs - neskaitāmas lietas jau par tiesu izpildītāju veiktajām darbībām.