Profesionāli politiķi apmet kažoku uz otru pusi un veikli pārkāpj otrpus aizgaldam Ministru kabinetā
No nagu maukšanas valsts budžeta sakarā Jānis Reirs meties par pensionāru interešu aizsargu. Nu viņam būs jālūdz uz deju citi sociālie partneri, un tā atkal, visticamāk, nebūs romantiska valsēšana.
Mēs lepojamies, ka mūsu bērni un mazbērni nemaksā nodokļus, bet vēlamies skolu pāri ielai un slimnīcu tuvu mājām, kā arī policistu pie mājas. Tā savus vēlētājus sarunā ar DB raksturo jaunizceptais labklājības ministrs. Vēl kāda «būtiska» iepriekšējā finanšu ministra atziņa: «Mums nav naftas.» Savulaik, būdams premjers, Einars Repše gan izspļāvis daudz fifīgāku frāzi: «Kā var nesolīt pensionāriem cilvēku cienīgu dzīvi, kā var nesolīt veselības aprūpei nepieciešamo naudu?» Šo teikumu kā tādu mēles mežģi vajadzētu zelta rāmī pasniegt Reira kungam, kurš no ādas dīrātāja un nodokļu vagara spēji kļuvis par tādas ministrijas vadītāju, kura citu vidū izceļas ar spilgtu lūdzēja pozīciju. Acīmredzot tāpēc J. Reirs nekavējas apburt savu jauno, bet sirmo publiku ar solījumiem plānot pensijas indeksācijas modeļa maiņu, indeksācijas apmēru atgriezt «pirmskrīzes līmenī», tāpat viņam ir plāni «pirmskrīzes līmenī» atjaunot pacientu līdzmaksājumus. Uzņēmēju peltais ministrs, ticis jaunā krēslā, varbūt vēl sirdī nav mainījis retoriku, tomēr droši vien apzinās amata atbildību vairāk nekā pusmiljona vēlētāju pensionāru acīs, rūpējoties par savas partijas Vienotība popularitātes nākotni. Situācijā, kas spiež tik krasi mainīt pozīciju, gan jāpatur prātā, ka dažubrīd mēli labāk turēt aiz zobiem, atceroties partijas biedres un kādreizējās labklājības ministres krēsla īpašnieces Ilzes Viņķeles sensacionāli neveiksmīgos izteikumus par padomju gados nodarbinātajiem, kas no Latvijas valsts saņem pensiju, ko patiesībā nemaz nav nopelnījuši.
Ne gluži kapakmens un varbūt pat ne klupšanas akmens, bet noteikti viens no oļiem Laimdotas Straujumas vadītās valdības pēdējās gaitas kurpēs bija pelnītie pārmetumi par ES struktūrfondu gauso apguvi un projektu finansēšanas pārrāvumu starp 2007.– 2013.gada un 2014.–2020. gada plānošanas periodiem. Tikai viens no pārrāvuma «pabērniem» ir zinātnes joma. Rosīgais profesors Ivars Kalviņš (starp citu – jau pirms vairākiem gadiem sasniedzis pensijas vecumu) pirms kāda laika intervijā man atzina, ka aizejošā valdība tik viegli nenomazgās zinātnes kaprača tēlu. Bez fondu finansējuma seģenes zinātne paliek gauži plika, lai gan ar visu ES finansējumu bijām pēdējā trijniekā pēc pieejamā finansējuma uz vienu zinātnieku. Bet tagad esam absolūtie līderi no apakšgala, un ar lielu atrāvienu. Tajā pašā laikā J. Reirs no finanšu ministra atbildības par pārrāvuma rašanos atgaiņājas, argumentējot, ka «politikas rakstīšana nevedās» un «ministrijās ir līdz 40% brīvu štata vietu».
Lai gan J. Reirs sevi publiski sauc par «cilvēku, kurš ir uz rezultātu vērsts», tomēr viņam pēc darba Finanšu ministrijas galvgalī joprojām nav viegli atbildēt uz jautājumu, vai ir nepieciešamas fundamentālas izmaiņas nodokļu sistēmā, kuru jau esam ieraduši uzskatīt par tikpat neparedzamu kā smiltīs ievilktus vārdus jūras krastā. Lai vai kā – finanšu ministrs ir tāds postenis, kuru nemīl pēc definīcijas. Tagad uz politiskās skatuves jaunā ampluā ir iespēja iznākt pavisam citam J. Reiram.