Neiztrūkstoši uzradās paziņojumi par atriebību, neredzamiem ļaundariem un vārdā nenosauktām ekonomiskām interesēm.
Nenoliedzams ir fakts, ka Valdis Dombrovskis ir ilglaicīgākais premjers atjaunotās Latvijas Republikas vēsturē, tomēr viņa valdība arvien vairāk sāk atgādināt auto ar pieklājīgu izlaiduma gadu, solīdu nobraukumu un pilnībā nomainītu visu, kas atrodas zem motora pārsega. Uzskaitīt visas pēdējo divu gaidu laikā notikušās dažādu ministru maiņas būtu pārāk gari, tāpēc pakavēsimies pie izmaiņu rekordistes – Tieslietu ministrijas. Jāatzīst, ka situācija, kas šobrīd ir izveidojusies saistībā ar šo iestādi, ir vairāk nekā dīvaina, un tam ir trīs galvenie iemesli.
Pirmkārt, jāatgādina, ka pirms atsaukuma no tieslietu ministra amata Nacionālā apvienība (NA) Jāni Bordānu izslēdza no partijas, tādējādi norobežojoties. Kādi tam bija iemesli – tas jau paliek tā dēvētajā otrajā plānā. Šobrīd paliek tikai realitāte – par Bordāna kā ministra darbību neviens politiskais spēks vairs neuzņemas atbildību, turklāt atbilstoši koalīcijas līgumam NA valdībā pienākas divas vietas, bet šobrīd ir atlikusi vairs tikai viena.
Otrkārt, jāteic, ka Latvijā pēdējā laikā valda tāds kā nežēlastībā kritušo personu kults. Respektīvi, pietiek kādu atbrīvot no darba, lai jau tuvāko dažu stundu laikā konkrētā persona lielas sabiedrības daļas acīs būtu kļuvusi par mocekli. Tieši tas pats ir noticis arī ar Bordānu. Nu, nevarētu teikt, ka Bordāns būtu iegājis vēsturē ar revolucionāriem Latvijas tieslietu sistēmas reformu plāniem vai ko tamlīdzīgu. Tomēr, līdzko NA, runājot alegorijās, bija veikusi savu Bruta gājienu, izrādījās, ka tūlīt zaudēsim ministru, uz kura pleciem teju vai balstās viss labais. Neiztrūkstoši uzradās arī paziņojumi par atriebību, neredzamiem ļaundariem un vārdā nenosauktām ekonomiskām interesēm.
Treškārt, nevienā no līdzšinējiem paziņojumiem saistībā ar iespējamo ministra maiņu, vēl nav bijis neviena teikuma par to, kas tā visa rezultātā būs labāk vai sliktāk tieslietu sistēmai vai valstij kopumā (starp citu, tieši tāpat kā visu iepriekšējo ministru nomaiņas gadījumos). Ir skaidrs, ka NA vadība un Bordāns savā starpā ir saplēsušies tik tālu, ka dzīvot zem viena jumta vairs nav nekādas vēlēšanās. Viens ir pārāk stipri sācis koķetēt ar kādu citu organizāciju, bet otra sirds to nav izturējusi. Tāpat ir skaidrs, ka tagad laiks tiek tērēts, lai trītu mēles partiju birojos, koalīcijas padomes sēdēs, pie galda un zem tā, bet tikai ne, lai strādātu. Starp citu, runa nav par privātu bodīti, kur katrs akcionārs var rīkoties ar savu naudu, kā vien vēlas, bet gan par valsts tieslietu sistēmu, kur nepadarīto darbu izdarīšanai vajadzētu ilgu laiku (ja vien kāds darītu). Tā vietā faktiski visas puses ir nopietni pievērsušās priekšvēlēšanu platformas būvēšanai. Viens acīmredzot raugās, vai citā kompānijā nevarētu būt izdevīgāk, otrs attīrās no nevēlamiem kadriem, bet trešais metas publiski aizstāvēt pa krāgu dabūjušo, jo tas Latvijā ir populāri. Kāds tam visam sakars ar valsti un tās interesēm? Vispār nekāds.