Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais... Kārtējo reizi jānonāk pie šīs senās atziņas, redzot un dzirdot, kā atsevišķi personāži mēģina aktualizēt jautājumu par ceturtās hidroelektrostacijas (HES) būvniecību uz Daugavas.
Protams, ir labi zināms,ka ar pašu saražoto elektroenerģiju pašreizējā situācijā Latvijai pietiek vien īsu brīdi pavasaros, kad upēs tikko kā ir izkusis ledus, un tas arī ir vienīgais brīdis, kad a/s Latvenergo attiecīgo produktu var atļauties nevis importēt, bet gan gluži pretēji - eksportēt. Ņemot vērā nupat minēto, kā arī to, ka katras valsts interesēs ir nodrošināt sev iespējami lielāku energoefektivitāti, ir skaidrs, ka ir jādomā un jāsper noteikti soļi, lai nepieciešamība pēc importētās elektroenerģijas kļūtu arvien mazāka. Tomēr, risinot šo jautājumu, vajadzētu vismaz mēģināt nenonākt līdz absurdam.
Lai tautsaimniecībā sāktu īstenot burtiski jebkuru projektu, ļoti svarīgi ir saprast, kādas būs tā izmaksas un kāda atdeve. Netiekot galā ar šiem diviem punktiem, tālāk vispār nav jēgas sākt domāt (protams, ja runa nav par sociāliem projektiem). Ceturtās Daugavas HES gadījumā speciālisti jau ir atzinuši, ka realizēt šādu projektu ir iespējams pāris vietās. Pirmā no tām ir Jēkabpils, taču jārēķinās, ka šāda HES optimālā jauda būtu 30 megavati, kas, jaatzīst, ir pārāk niecīgs ieguvums, lai šādu projektu vispār sāktu īstenot.
Otra varianta - Daugavpils HES - realizācijas gadījumā iegūtās energojaudas, protams, būtu nesalīdzināmi lielākas, taču arī blakusefekti ir vienkārši neadekvāti. Proti, jārēķinās ar plašu teritoriju applūdināšanu ne tikai Latvijā, bet arī Baltkrievijā. Tātad tas nozīmē papildu izmaksas ne viena vien miljona latu apmērā īpašumu atpirkšanai, iespējams, tiesvedības procesus ar iedzīvotājiem, kuri nebūs ar mieru pamest savas mājas, kā arī nekustamā īpašuma iegādi Baltkrievijā. Savulaik Latvija piekāpās Krievijai tā dēvētajā Abrenes jautājumā. Var jau būt, ka ar Daugavpils HES palīdzību Latvija varētu pretendēt uz jaunām teritorijām Baltkrievijā, taču, jāatzīst, tas izklausās pietiekami absurdi. Līdz ar to nav skaidrs, kāpēc daļa ārvalstu investoru, kā arī viena otra ļoti augstu stāvoša Latvijas valsts amatpersona ir gatava turpināt ceturtā Daugavas HES projekta realizācijas iespēju, tādējādi tērējot resursus. Attiecībā uz ārvalstu investoriem šajā gadījumā pat nav iespējams pateikt - ja privātie uzskata šādu iniciatīvu par lietderīgu, lai paši uzņemas risku un to arī realizē, jo jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka runa šeit ir par valstiskas nozīmes projektu.
Diskusijas par šo HES kārtējo reizi apliecina Latvijai raksturīgo vēlmi pēc iespējas vairāk, vienkārši sakot, sačakarēt nepieciešamu lietu realizāciju. Piemēram, nevienam jau nebija šaubu, ka Latvijai vajag jaunu Nacionālās bibliotēkas ēku, bet tā vietā dabūjām superdārgu monstru, kura būvniecības beigas ir miglā tītas, turklāt «vienīgā» iespēja to bija celt vietā, kur nācās noslaucīt dzīvojamās mājas. Arī energojaudu problēmu vajag risināt, bet ne jau neskaitāmas reizes uzplūdinot vienu Daugavu.