Eiropas valstu parādi joprojām gigantiski – to samazināšana būs lēns process
Šā mēneša otrajā pusē tika publicēti jaunākie Eiropas valstu dati par to parādu apjomu. Jāsecina, ka vecais kontinents joprojām atrodas zem visai smagas saistību nastas, lai gan ir cerības, ka šajā ziņā tomēr ir uzņemts pareizais virziens. Eurostat atklāja, ka pirmā ceturkšņa beigās kopējais eirozonas valdību parāda pret IKP rādītājs atradies pie 91,7% atzīmes, kas ir par procentpunktu vairāk, nekā tas bija vēl pirms ceturkšņa, bet mazāk nekā attiecīgajā periodā pērn, kad tie bija 93%. Tāpat kopējais valdību deficīts sarucis līdz 1,6% atzīmei no IKP, kas ir par 0,6 procentpunktiem mazāk nekā pirms gada.
Jāatzīst, ka šādus datus var vērtēt visai optimistiski, ja tendenci aplūko no budžetu disciplīnas viedokļa – varētu teikt, ka eirozonas valstu publiskās finanses ir labākajā stāvoklī kopš parādu krīzes, kura aizsākās jau pirms sešiem gadiem.
Protams, jāņem vērā, ka eirozona nav gluži viendabīgs veidojums, kas arī ir galvenais iemesls, kādēļ problēmas reģionā mēdz būt ļoti sarežģīti risināmas, jo kādas vienotas zāles īsti neder. Šā gada pirmajā ceturksnī Vācija var lepoties ar budžeta pārpalikumu 1% apmērā. Savukārt, piemēram, Francijai tas ir 3,4% apmērā. Tāpat arī parādu frontē aina ir visai krāsaina. Virs 100% atzīmes no IKP parādi Eiropā ir Beļģijai, Grieķijai, Spānijai, Itālijai, Kiprai un Portugālei. Ļoti tuvu šī līmeņa sasniegšanai ir arī Francija. Labi ir tas, ka visai pieņemama uz Eiropas valstu fona deficītu un parādu ziņā izskatās Baltija. Eurostat dati liecina, ka mūsu valsts budžeta deficīts pirmajā ceturksnī bijis 0,6% apmērā, bet parāda pret IKP attiecība – 36,4% apmērā.
Protams, priecāties parādu ziņā, visticamāk, būtu pāragri – Eiropas valstu saistības joprojām ir tuvu savam nesenajam rekordam. Kamēr tas tā būs, valstu finanses atradīsies zem paaugstināta stresa spiediena. Tādējādi, visticamāk, paies vēl kāds laiks, līdz varēs teikt, ka Eiropas valstis ir atguvušas savu finanšu sakārtotības reputāciju. Parādu kalns jo- projām ir ļoti stāvs un stabilitātei nepieciešams saistību līmeņus mazināt. To daudzi saprot, kas arī nozīmē, ka pārskatāmā nākotnē valdības turpinās pieturēties pie zināmas budžetu diētas, kas sola, ka jebkurām runām par kādu tēriņu pieaugumu būs ļoti liels pretspēks. Liela izvēle jau nav – valstis arī tiks piespiestas pie šiem mērķiem pieturēties. Eiropas Savienības noteikumi paredz, ka budžetu deficītam nevajadzētu pārsniegt 3% atzīmi no IKP, bet parāda pret IKP līmenim – 60% atzīmi no IKP. Daudzām valstīm budžeta deficīts pēdējā laikā patiešām visai strauji sarucis. Ar parādu vezuma mazināšanu gan iet daudz lēnāk, lai arī pašlaik viss liek domāt, ka karavāna tomēr dosies šajā virzienā. Nomanāmas diskusijas, ka pie pašreizējām niecīgajām aizņemšanās izmaksām finanšu tirgū daudzām valstīm drīzāk vajadzētu domāt par savu saistību palielināšanu, lai stimulētu izaugsmi. Tas gan, visticamāk, pieļauts netiks.
Jāteic, ka milzīga loma visā notiekošajā ir arī centrālās bankas politikai. Tās darbības valstīm ir ievērojami samazinājušas aizņemšanās izmaksas, kas attiecīgi ļauj tām ietaupīt, pretējā gadījumā, visticamāk, krietni skaļāka būtu izdevumu samazināšanas dziesma.