Lūk, virziens, kurp vērst badīgos budžeta žokļus, lūkojoties pēc papildu naudas
Ir sava vietiņa zem saulessarga tirgū, ir sārtvaidži āboli, diezgan precīzi nokalibrēti kartupeļu bumbuļi un kā punkts uz i pašu rokām gādīgi marinētu gurķīšu un sēnīšu burkas. Un ja vēl galvā lakatiņš. Viņa uz burvju mājiena kā gādīga māte, pasniedzot bērniem ābolus no priekšauta, dāsni apgādā izplūdes gāzu nomocītos rīdziniekus ar Latvijas lauku labumiem. Bez šaubām – miglotus un mēslotus ar mīlestību vien. Šādas un arī mazāk šarmantas tirgotājas var sastapt ne tikai Centrāltirgū, bet arī citos galvaspilsētas tirgos vai tirgos vispār. Ticamība šim aktierdarbam – niecīga, jo Valsts ieņēmumu dienests (VID) mēdz konstatēt pārkāpumus pat deviņiem no desmit pārbaudītiem tirgotājiem. Ārvalstu viesi, kuriem Centrāltirgus tiek likts priekšā kā Eiropas mērogā unikāls objekts, pat nenojauš, ka zem tirgus «jumta» ir iespēja skatīt unikālu pelēkās ekonomikas dižperēkli. Gadsimti mainās ātrāk nekā turienes paradumi.
Valsts policijas nagos ir nonācis uzņēmums, kas gada laikā ir realizējis grāmatvedības dokumentos neuzskaitītu produkciju vairāku simtu tūkstošu eiro apmērā. Tas ir viens gadījums, bet, ļoti ticams, ka ne vienīgais, jo no nodokļiem vairās kā lieli, tā mazi tirgotāji. Tie neuzrāda patiesos tirdzniecības apjomus, un pircēji savā ziņā to akceptē, par neskaidras izcelsmes pelēkajiem dārzeņiem turpinot balsot ar saviem makiem. Vēl jau ir cigaretes un alkohols.
Kamēr tirgus nodrošina noietu kontrabandas produktu kalniem, no vietējā ražotāja tiek prasīta nodokļu nomaksa, taču netiek radīti apstākļi, lai tam būtu iespēja konkurēt ar ēnu ekonomikas spēlētājiem. VID pārbaudēs konstatētais ir šokējošs, bet tirgus varas ūdeņi arvien bijuši tikpat nedzidri kā blakus plūstošā kanāla duļķes. Ja pēc VID kliedzošajiem secinājumiem tirgus nejūtas traucēts turpināt ierasto dzīves ritmu, jājautā, kā tas nākas, ka pašvaldības uzņēmums nepakļaujas valsts interesēm.
Rīgas pilsētas pašvaldības nolikums nosaka, ka AS Rīgas Centrāltirgus cita starpā nodarbojas ar tradicionālo kultūras vērtību saglabāšanu. Acīmredzot tradīcija nošmugulēt nodokļus ir cieši saaugusi ar tirgu. Centrāltirgus vienmēr ir centies vismaz ārēji norobežoties no komercijas, uzsverot savu nekustamā īpašuma apsaimniekotāja lomu un to, ka vadības kompetence sniedzas līdz dokumentu pieprasīšanai 3,5 tūkst. lielajam tirgotāju pulkam, bet ne tālāk, iepriekš DB uzsvēris agrākais Centrāltirgus šefs Anatolijs Abramovs. Savukārt jaunais valdes priekšsēdētājs Andris Morozovs apgalvo, ka līgums ar tirgotājiem tiekot lauzts, ja tiekot pārkāpti iekšējie normatīvie akti vai valsts likumdošana. Ja tā tiešām ir, lauzto līgumu skaitam vajadzētu būt mērāmam varbūt pat tūkstošos. Ja tā nav, tad jānosaka tirgus vadības atbildība par tā teritorijā notiekošajiem pārkāpumiem, ja VID un Pārtikas un veterinārais dienests tik jaudīgu vērsi kā Centrāltirgus «tradīcijas» nevar nolikt pie vietas. Valstij ar augošo budžeta apetīti tirgū varētu sanākt ļoti labas piecu ēdienu vakariņas.