Ekonomikas ministrija turpina stiept gumiju ar Latvijas enerģētikas politikas pamatnostādnēm – to izstrādei vajag arvien vairāk laika
Par Latvijas energoneatkarības veicināšanu pēdējos 20 gadus ir paticis izteikties ļoti daudziem premjeriem un ekonomikas ministriem. Ir tapuši dažādi, skaistu frāžu pilni politikas plānošanas dokumenti ar labskanīgiem nosaukumiem – stratēģijas, pamatno- stādnes un vīzijas, kuras tobrīd aktuālais nozares ministrs ar neslēptu lepnumu ir demon- strējis konferencēs, valdības sēdēs un dažādās publiskās saiešanās. Jau Valda Birkava valdības deklarācijā 1993. gadā bija ierakstīts, ka tuvāko gadu mērķis ir energopiegāžu diversifikācija un energopatēriņa samazināšana. Teju katra nākamā valdība ir turpinājusi vilkt to pašu meldiņu tālāk, pie viena pieražojot klāt arī kādu jaunu vīziju, vēlams, uz daudzumdaudzām lappusēm, no kurām praktiska labuma gan bijis maz, jo no energoneatkarības un energoresursu piegāžu diversifikācijas viedokļa Latvija šodien atrodas principā tādā pašā situācijā kā pirms 20 gadiem.
No Ekonomikas ministrijas tiek gaidītas vismaz Enerģētikas politikas pamatnostādnes 2014.–2020. gadam. To izstrādāšanai Ekonomikas ministrija jau pērn saņēma valdības akceptētu termiņa pagarinājumu, aizmālējot acis ar kolorītu argumentu, ka pēc sarunām ar ekspertiem ministrija nonākusi pie secinājuma – precizēt pašreizējās pamatnostādnes nav lietderīgi, jo tās esot galīgi novecojušas. Termiņa pagarinājumu Ekonomikas ministrija toreiz saņēma – pamatnostādnes bija jāizstrādā un jāiesniedz valdībā līdz šā gada 1. maijam. Un vai tad iesniedza? Nekā nebija. Tagad Ekonomikas ministrija atrunājas ar «neparedzētiem apstākļiem gan starptautiskajā, gan nacionālajā līmenī», lūdzot pamatnostādņu sagatavošanas termiņa pagarinājumu līdz šā gada 15. septembrim. Vai tas neizskatās pēc tā, ka Ekonomikas ministrija gan līdz šim, gan tagad dara visu, lai nekāda energopiegāžu diversifikācija vispār nenotiktu? Ja nav skaidru spēles noteikumu, uz ko Latvijas enerģētikas politika vispār balstās un uz ko tā virzās nākotnē, tad attiecīgi nav arī investīciju, jo kurš gan rausies investēt tur, kur pasūtītājs vispār nezina, ko grib?
Enerģētika ir ļoti lietišķa un tehniska joma, kas nozīmē, ka Latvijas gadījumā iespējamie risinājumi ir sen jau zināmi, ne reizi vien izdiskutēti un kopumā ir visai pārskatāmi. Pašas Ekonomikas ministrijas apkopotie dati rāda, ka no pašlaik Latvijā ieviestajiem elektroenerģijas ražošanas stacijas veidiem vienīgais energoresurss, kas ir ar vietēju izcelsmi un iegūstams neatkarīgi no laika apstākļiem, ir biogāze. 2012. gadā Latvijā bija uzstādītas biogāzes stacijas ar jaudu 48,93 MW, spējot saražot nepilnus 3% no Latvijas kopējā elektroenerģijas patēriņa. Taču atjaunojamie energoresursi jau kādu laiku ir nonākuši nežēlastībā, un tiem Ekonomikas ministrija ir uzlikusi vairāku gadu moratoriju, ieviesusi jaunu nodokli un citas apkarošanas metodes, neskatoties uz to, ka biogāzi varētu attīrīt līdz dabasgāzes kvalitātei un iepludināt kopējā gāzes tīklā. Latvenergo TEC un lielākie Latvijas siltumapgādes uzņēmumi patērē teju 70% no Latvijā piegādātās dabasgāzes. Dabasgāzi Latvija saņem vienīgi no Krievijas. Par šī energoresursa piegādes ceļu diversifikāciju arī ir runāts jau kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, un visreālākais piegāžu diversifikācijas veids, ņemot vērā Latvijas nelielo gāzes tirgu, ir sašķidrinātās dabasgāzes terminālis. Taču šķiet, ka Latvijas vadošie politiķi tā nopietni šādu infrastruktūras objektu Latvijā nekad nav gribējuši redzēt, tāpēc tagad tādi būs mūsu kaimiņvalstīs. Izšķirties par tik radikālu energopiegāžu diversifikāciju kā terminālis Latvijas valdībai acīmredzot ir pārāk liels izaicinājums, ņemot vērā, ka tā joprojām nevar pat pieņemt lēmumu, ko darīt ar valsts vienīgā gāzes uzņēmuma a/s Latvijas gāze kapitāldaļām – pirkt pašai vai piesaistīt investorus. Kamēr par tik nozīmīgu valsts ekonomikas sektoru kā enerģētika valda tāda neziņa un neizlēmība, nav jābrīnās, ka noteikumus mums uzraksta citi. Savukārt Latvijas ministri un tiem pakļautie ierēdņi tikai turpina tukši spriedelēt par mūsu tautsaimniecības ilgtspēju, konkurētspēju un energoapgādes drošības paaugstināšanu «tuvākajos gados».