Par vienu no šā gada neveiksmīgākajiem jaunievedumiem Latvijas valstī droši vien var nodēvēt tā saucamo dienesta auto nodokli. Proti, šā nodokļa veidā valsts ir iekasējusi neskaitāmas reizes mazāk naudas, nekā sākotnēji bija plānots, un acīmredzot tas ir kalpojis par iemeslu tam, ka attiecībā uz nākamo gadu Finanšu ministrija ir iecerējusi varākus jauninājumus šajā jomā.
Pirmkārt, nesamaksājot dienesta auto nodokli, nebūšot iespējams attiecīgajam auto iziet tehnisko skati. Jāatzīst, ka no nodokļu administrēšanas viedokļa šāda ideja nebūt nav peļama un varētu izrādīties visai efektīva. Tāpat kā iecere noteikt, ka dienesta auto izmantotājiem pašu vajadzībām būs jāmaksā fiksēta ikmēneša naudas summa. Otrkārt, paredzēts noteikt, ka dienesta auto nodoklis būs jāmaksā visām juridiskajām personām, izņemot valsts iestādes, jo to darbiniekiem likumdošana vispār neļauj izmantot darba automobili personīgajām vajadzībām. Nav jau nepareizi, ka privātkompāniju darbiniekiem par dienesta auto izmantošanu privātajām vajadzībām kaut kas valstij ir jāmaksā, kaut vai ņemot vērā, ka automobiļiem, kas iegādāti kompāniju vajadzībām, jau ir tikuši piešķirti nodokļu atvieglojumi. Turklāt ne vienā vien pasaules valstī nav pieņemts, ka ar darba auto cilvēki braukātu uz veikaliem, vestu bērnus uz skolu utt. Ja nu tomēr ir vēlme to darīt, lai maksā…
Tajā pašā laikā, zinot Latvijas amatpersonu darba «labākās» tradīcijas, jau drīz vien varam sagaidīt, ka uzņēmējs par došanos uz mājām ar darba auto maksās nodokli, bet amatpersonai par tādu pašu soli mēs vienīgi varēsim pateikt «fui!». Tādējādi var teikt, ka šajā gādījumā valsts un privātajā sektorā strādājošie ir nostādīti nevienlīdzīgā situācijā. Šeit lielā mērā runa ir par kontroles mehānismu. Vispirms būs interesanti redzēt, kā tiks izkontrolēts, vai valsts amatpersonas izmanto dienesta auto tikai darba vajadībām. Turklāt pamatjautājums ir par to, vai šādu kontroli vispār kāds gatavojas veikt. Taču ne mazāk interesants ir jautājums par to, cik lieli resursi būs nepieciešami Valsts ieņēmumu dienestam (VID), lai šajā jomā izkontrolētu privāto sektoru, un vai rezultātā šā nodokļa ieviešana vispār atmaksāsies. Lai uzņēmēji pierādītu, ka kompāniju rīcībā esošās automašīnas tiek izmantotas tikai darba vajadzībām, viņiem VID būs jāiesniedz GPS navigācijas ierīču izdrukas. Tas nozīmē, ka VID būs nepieciešams nodarbināt noteiktu skaitu cilvēku, kas šīs izdrukas tiešām analizēs, nosakot, par kuru auto ir jāmaksā nodoklis, bet par kuru - nav.
Ņemot vērā visus minētos aspektus, jāatzīst, ka dienesta auto piemērošanas jomā nenoliedzami ir sperts zināms solis uz priekšu. Tomēr nerodas pārliecība, ka valsts ir gatava objektīvi veikt šā nodokļa iekasēšanas kontroli. Tāpat nav skaidrs, kāpēc, izstrādājot jauninājumus, ir nolemts valsts amatpersonas tomēr uzskatīt par privileģēto iedzīvotāju kategoriju. Mūsu kaimiņvalsts Igaunija šāda nodokļa ieviešanu sāka tieši ar valsts institūcijām, nevis visu nodokļu slogu uzreiz uzkrāva tikai uz privātā sektora pleciem.