Nedēļas sākumā Latvijas valdība apņēmās dažus nākamos gadus nepalielināt izdevumus, un DB prognozēja, ka pirmais pārbaudījums šādam lēmumam būs jau šā gada rudenī, kad tiks spriests par 2011. gada budžetu. Kļūda! Var teikt, ka jau tagad šī pati valdība ir sagatavojusi atkapšanās ceļu no minētās apņemšanās.
Proti, nu jau ir gatava nākamā apņemšanās, ka tikšot stingrāk vērtēta līdzekļu neparedzētiem gadījumiem piešķiršana, noraidot priekšlikumu, ka šādas naudas tērēšana pieļaujama vien tad, ja to akceptē Finanšu un Tieslietu ministrija. Lai spilgtāk raksturotu reālo situāciju attiecībā uz šāda veida līdzekļiem, ir vērts pieminēt, ka, piemēram, pērn neparedzētiem gadījumiem sākotnēji tika piešķirti 6,9 milj. Ls, bet laika gaitā piemesti vēl 74,9 milj. Ls. Protams, pagājušajā gadā bija gan plūdi, gan dega kūla, gan droši vien iespējams piesaukt vēl kādu kataklizmu, kuras novēršanai steigšus vajadzēja iepriekš neplānotu naudu. Nu bet ne tādā apmērā, ka nākas notērēt kopumā vairāk nekā 80 milj. Ls. Nenoliedzami, budžetā jābūt noteiktai summai neparedzētiem gadījumiem. Tomēr ar jēdzienu «neparedzēts gadījums» nereti tiek saprasta budžeta caurumu lāpīšana brīžos, kad ministrijas vienkārši nespēj iekļauties plānotā finansējuma rāmjos. Faktiski minētā pozīcija kalpo par piesegu nespējai racionāli plānot ministriju rīcībā esošās naudas izlietojumu.
Šeit rodas absurda situācija. Gada budžets parasti tiek sastādīts un realizēts ne tikai valstij un pašvaldībām, bet arī katram uzņēmumam. Un uzņēmumam ir jāspēj iztērēt vien tik, cik budžetā ir paredzēts. Ja tas tomēr neizdodas, atliek divi varianti. Viens no tiem - pārtraukt uzņēmuma darbību. Otrs - trūkstošo summu aizņemties, rēķinoties, ka nākamajos finanšu periodos nāksies dzīvot pieticīgāk, jo aizlienēto naudu vajadzēs atdot. Ar valsti ir kaut kā citādāk. Diemžēl! Protams, ir skaidrs, ka daļu ministriju vienkārši slēgt kādus pāris mēnešus pirms gada beigām, pasludinot tās par bankrotējušām, nav iespējams. Tādēļ atliek otra iespēja - aizņemties. Nelaime ir tā, ka aizņemas nevis konkrētais ministrs, bet gan visi nodokļu maksātāji kopumā tā ministra dēļ, kurš nav spējis strādāt saimnieciski. Latvijas Banka regulāri uzsver, ka mūsu valsts joprojām dienā notērē līdz pat diviem miljoniem latu vairāk, nekā nopelna. Tātad minētie neparedzēto gadījumu miljonu desmiti jebkurā gadījumā ir lienēta nauda, kas laika gaitā ir jāatdod visiem uzņēmumiem un iedzīvotājiem, maksājot kārtējo reizi palielinātās nodokļu likmes.
Jāatceras, ka tieši Finanšu ministrija ir valsts naudas maka turētāja. Ja kādam mērķim tiešām vajadzīga nauda no neparedzēto izdevumu pozīcijas, tad lēmumam par tās piešķiršanu jābūt saimnieciski pamatotam, nevis politiskam. Ja finanšu ministrs sniedz atzinumu, ka viena vai otra tēriņa segšanai no minētās budžeta sadaļas nauda nav piešķirama, ir pilnīgi vienalga, ko par to domā kultūras, veselības vai kāds cits ministrs. Pretējā gadījumā valsts uzturēšana tās iedzīvotājiem un uzņēmumiem izmaksā nepamatoti dārgi.