Krievija allaž bijusi unikāla valsts, kas ir mācējusi katru mazāko notikumu pavērst par labu sev, neuztraucoties par to, ka visa pārējā Eiropa un nereti arī pasaule ļoti labi saprot – kārtējais spertais solis nekādi nav uzskatāms par objektīvu. Šoreiz runa ir par visnotaļ skumīgo stāstu par vairākiem Latgalē mītošiem rukšiem, kuri ir saķēruši cūku mēri un kuru turpmākais liktenis tādējādi ir saistīts ar došanos pa skuju taku.
Protams, ir jāveic visi tie pasākumi, ar kādiem šādos gadījumos parasti jārēķinās, un vismaz ir jāmēģina likvidēt slimības cēloni – pa Krievijas, Baltkrievijas un Latvijas mežiem klīstošās slimās mežacūkas. Tomēr krievi ir nosprieduši, ka ar to vien šī cūciskā lieta nebūt nebūs atrisināta, un pieņēmuši lēmumu, ka dzīvās cūkas, to sperma, kā arī cūkgaļa no Latvijas lielajā Krievzemē nav ievedama. Aizliegumu ievest dzīvās cūkas vēl vismaz teorētiski varētu saprast – nevar taču pieļaut, ka daži slimie latvju rukši aplipina visu plašo Krievijas cūku saimi. Tiesa gan, tieši no dzīvo cūku vešanas aizlieguma uz Krieviju mūsu cūkaudzētājiem, kā mēdz teikt, ne silts, ne auksts – ierobežojums ir spēkā jau ilgāku laiku, tādējādi šobrīd neviens no mūsu uzņēmējiem šādas darbības neveic.
Pavisam cits stāsts ir cūkgaļas importa aizliegums no Latvijas. Redz, cūkgaļa parasti tiek vesta no vienas valsts uz otru, lai to laistu tirdzniecībā vai arī turpinātu apstrādāt. Jebkurā gadījumā agri vai vēlu tā nonāk pusdienu galdā iedzīvotājiem. Un šeit sākas pats interesantākais – cūku mēris nav kaitīgs cilvēkiem! Tādējādi cūkgaļas ievešanas aizliegumu atbildīgie Krievijas dienesti ir ieviesuši tikai un vienīgi vietējo uzņēmumu protekcionisma vārdā. Jā, var teikt, ka Pasaules tirdzniecības organizācijas dalībvalstij tā neklājas darīt, taču teorija, kā zināms, atšķiras no prakses.
Pārsvarā gadījumu nav ļaunuma bez labuma. Visticamāk, šis neobjektīvais aizliegums spēkā būs vismaz līdz šā gada beigām, un tas ļauj cerēt, ka Latvijas iedzīvotājiem Ziemassvētku cepetis varētu izmaksāt nedaudz lētāk. Tāpat notikušajam vajadzētu kalpot par kārtējo labo mācību tiem mūsu uzņēmējiem, kuru darbības pamatā ir saražotās produkcijas eksports. Nevar noliegt, ka tieši uz eksporta palielināšanas rēķina ir balstīts tā dēvētais Latvijas veiksmes stāsts. Tomēr tagad eksportējošie uzņēmumi skaidri redz, kura valsts ir nedrošs partneris. Šajā kontekstā priecē fakts, ka vismaz daļa attiecīgajā nozarēs strādājošo uzņēmumu ir ņēmuši vērā iespējamos riskus sadarbībā ar Krieviju, organizējot savu darbību tā, lai zaudējumi kaut vai nupat pieņemtā aizlieguma dēļ būtu iespējami mazāki.
Un vēl kāda likteņa ironija... Cūku mēris, starp citu, sācies Krievijas, nevis Latvijas pusē, bet ciest nākas mūsu uzņēmējiem. Interesanti, cik ilgs laiks paies, līdz mūsu valsts iestādes pierunās atbildīgās struktūras Briselē, bez kuru ziņas mēs pat nošķaudīties nedrīkstam, aizliegt Krievijas cūku produkcijas importu Eiropas Savienībā.
