No Rīgas var izcili vadīt lielāko daļu kampaņu lielākajā daļā pasaules. Tas, kas jāievēro, – jābalsta kampaņas un stratēģijas uz universālām cilvēciskām vajadzībām.
Tā intervijā Dienas Biznesam pauž Kristaps Siliņš, vadošais partneris radošās komunikācijas grupas McCANN uzņēmumiem Latvijā.
Fragments no intervijas
Laba reklāma nav lēta lieta. Daudzās jomās redzam, ka iepirkumos uzvar tie, kam zemākā cena. Reklāmas jomā ar to nenākas saskarties?
Varbūt valsts komunikācijas problēmas saistītas ar aplamiem iepirkumiem? Reklāmas budžets ļoti bieži jāattiecina pret auditorijas lielumu. Piemēram, cik maksā košļene? Relatīvi maz. Bet, ja tu gribi nopirkt košļeni katram Latvijas iedzīvotājam, tad vienas košļenes cena jāreizina ar 1,8 miljoniem. Līdzīgi ir ar komunikāciju – lai uzrunātu vienu cilvēku, tas nebūtu ļoti dārgi, taču, lai uzrunātu 100 tūkstošus cilvēku vai 500 tūkstošus, vai miljonu, tas uzreiz prasa investīcijas. Viens variants ir izdomāt ļoti sarežģītu mehāniku, kāpēc, neieguldot naudu medijos, visiem pēkšņi produkts būs interesants. McCANN jau simts gadus – kopš 1912. gada – ir teiciens Truth Well Told, kas ļoti precīzi raksturo, ko šī aģentūra dara, – labi izstāsta patiesību. Bet to ir ļoti grūti izdarīt. Tam ir vajadzīgs ļoti daudz ļoti pieredzējušu cilvēku, kas velta daudz laika, lai lietas izgudrotu. Speciālistu laiks, protams, maksā dārgi. Savukārt otra versija ir vēstīt kaut ko ļoti primitīvu, bet nopirkt visas iespējamās mediju vietas. Bet arī tas maksā dārgi. Tātad vienā spektra galā ir asprātīgi praktiski risinājumi, kas nav lēti, jo prasa talantīgu cilvēku darbu, bet otrā spektra galā ir nopirkt visas iespējamās reklāmas vietas. Beigās cipari sanāk salīdzināmi. Cilvēku aizsniegt bez naudas informācijas pārbagātībā īsti nevar. Un, jo vairāk cilvēku mēs gribam aizsniegt, jo dārgāk tas izmaksā.
Vienu laiku bija tāda kā apsēstība, ka noteikti jākomunicē internetā. Vai tā mode jau nepāriet? Nav tā, ka arī klienti saprot, ka internetā cilvēks nevis pēta reklāmu, bet gan meklē krustiņu, ar ko to novākt, savukārt, ja grib, piemēram, pārdot dārgu auto, tad tas jāreklamē žurnālā, kuru lasa turīgi cilvēki?
Ar reklāmu ir līdzīgi kā ar jebkurām investīcijām. Tajā brīdī, kad katrs cilvēks zina un jūtas eksperts kriptovalūtās, tad, iespējams, ir par vēlu pirkt Ethereum. Tajā brīdī, kad visi grib pirkt Teslas akcijas, droši vien ir par vēlu pirkt Teslas akcijas. Līdzīgi ir ar komunikāciju – kad visā pilsētā visi runā par to, ka vajag taisīt digitālās reklāmas, tad, iespējams, efektīvākas reklāmas ir tās, ko nosūta pa pastu. Arī mūsu pieredzē ir bijuši vairāki labi gadījumi, kad, izdarot tieši otrādi, rezultāts ir labāks. Protams, ka viens no reklāmas stratēģijas principiem ir būt tur, kur citu nav. Un tajā brīdī, kad visi ir baneros cits citam blakus, protams, ka tas nākamais baneris vairs nav efektīvs. Un, ja pa pastu neviens neko nesūta, tad tajā brīdī tas, ko cilvēks saņem pa pastu, var būt interesantāks.
Kā vispār ir ar konkurences situāciju reklāmas jomā Latvijā?
Kopumā ir pārāk daudz aģentūru, kas par savu mērķi ir izvirzījušas dabūt tikai vienus un tos pašus Rīgas klientus. Ir bankas un telekomunikāciju uzņēmumi Rīgā, kas maina teju vai tās pašas aģentūras jau trešo apli. Daudzos reklāmas aģentūru birojos vienīgais mērķis ir dabūt atkal to pašu banku vai to pašu telekomunikāciju klientu, ko grib pārējie. Cīņa tikai par lokālajiem projektiem neļauj celt kvalitāti starptautiskā līmenī, un no tā neiegūst ne aģentūras, ne klienti. Rīdzinieku ambīciju trūkuma dēļ (jo Rīgā ir droši vien gandrīz visas aģentūras no tām, kas ir Latvijā) aģentūras principā viena otru mēģina apēst. Tas, kas, manuprāt, būtu nepieciešams, – pirmkārt es aicinātu visus darīt līdzīgi kā mēs – izmantot Covid-19 pandēmijas radītās iespējas.
Visu interviju lasiet 11.maija žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!