«Ja paskatās, kā un kādi cilvēki stāvēja rindās pie bankomātiem un tagad pie Citadeles bankas, nu tas ir vispār... bēdu ieleja. Tehniskie risinājumi ar naudas saņemšanu ir viens, bet kopumā cilvēkiem ir nodarīta milzīga trauma,» intervijā laikrakstam Neatkarīgā, runājot par Latvijas Krājbankas krahu, sacījis Valsts prezidents Andris Bērziņš.
«Un tā skāra gandrīz 500 tūkstošus cilvēku šajā valstī, ja mēs raugāmies ne tikai uz noguldītājiem, bet arī uz viņu ģimenes locekļiem,» sacījis prezidents.
Vaicāts: «Jums, piemēram, ir uzkrāti divi miljoni. Nu un ja tās kredītiestādes, kurās šī nauda ir uzkrāta, bankrotē, jūs nonāksiet situācijā, līdzīgā Raimondam Paulam, kuram Krājbankā pazuda 700 tūkstoši latu. Jums ir plāns B?» Bērziņš teicis: «Ir, protams. Es turēju arī pietiekami lielu aizdevumu bankā, kur man bija noguldījums, tā sabalansējot risku. Vēl ir jautājums par suverēnajiem parādiem. Laikā, kad bija banku krīze, visa mana nauda bija ieguldīta suverēnajos parādos, Eiropas stiprākās valsts bondos. Tur arī ir atbilde - neatkarīgi no tā, kāda banka, tikmēr kamēr valsts pastāv, tikmēr arī mana nauda ir drošībā. Tas ir jautājums, kā katrs vēlas rīkoties ar savu naudu un ko no tās saņemt - peļņu vai ilgtermiņa stabilitāti.»
«Cilvēks viens atnāk pasaulē, viens arī aiziet. Es pēc tā arī vados savā dzīvē. Nemeklēju vaininiekus citur. Cenšos pats domāt un lietas novērtēt reāli. Tā ir atbilde uz jautājumu par maniem uzkrājumiem. Ja situācija pasliktināsies vai mainīsies, mana deklarācija parādīs, kā mainījies manu uzkrājumu statuss. Piemēram, Japāna visus uzkrājumus iegulda valsts parādā, tas nodrošina to, ka visa nauda tiek iztērēta valstī, tas veicina iekšējo patēriņu,» skaidrojis Bērziņš.