Situācija ar Lattelecom privatizāciju līdzinās mūslaiku eposam: valsts ar to darbojas jau desmit gadus, tērējot gan cilvēkresursus, gan finanšu līdzekļus, bet rezultāts joprojām nav saskatāms.
Tiklīdz parādās cerība uz risinājumu, kāds pielemj, lai labāk viss paliek pa vecam. Sak’: «labāk zināms ļaunums, nekā nezināms labums.” Taču arī zināmais ļaunums nav mazs. Ja tiktu nolemts paturēt valsts īpašumā 51% Lattelecom akciju, tad faktiski šāds lēmums nozīmētu: “atsakāmies pārdot akcijas investoriem, kas būtu ieinteresēti efektīvākā uzņēmuma darbībā, straujākā attīstībā un lielākā konkurencē telekomunikāciju sektorā». Diemžēl šāds modelis, kur valsts paliek Lattelecom daļējs īpašnieks, joprojām figurē starp dažādiem privatizācijas scenārijiem. Sliktāki par pašreizējo situāciju, kur valstij pieder 51% Lattelecom, būtu vienīgi divi varianti: pirmajā 100% īpašumtiesību abos uzņēmumos – LMT un Lattelecom piederētu Telia Sonera, otrā – 100% īpašumtiesības Lattelecom iegūtu Latvijas valsts. Slikti tas būtu pirmkārt no konkurences viedokļa, otrkārt – garām palaisto izdevību dēļ. Pat tad, ja valsts lēmums iegūt 100% Lattelecom akcijas būtu paredzēts tikai kā pagaidu risinājums, visticamāk, tas būtu stabils, paliekošs risinājums. Lai gan politiskajā retorikā var šķist pieņemami kā argumentu par labu vienam scenārijam piesaukt vēl sliktākas alternatīvas, taču no pilsoniskā un ekonomiskā labuma perspektīvas būtu pareizāk tiekties uz risinājumu, kurš dod maksimāli iespējamo labumu valstij, pat tad, ja to sasniegt nav viegli. Šādi lēmumi liecina par nobriedušu politisko atbildību.
OMX Rīgas Fondu biržas piedāvājums vadībai ir balstīts kā uz esošo situāciju, tā uz tiem ieguvumiem, no kuriem valsts nedrīkstētu atteikties. Esošā situācija ir pietiekami sarežģīta, jo valstij pretī ir “smagsvars” TeliaSonera un abām pusēm ir ierobežota rīcības brīvība. Taču arī TeliaSonera ir ieinteresēta situācijas risinājumā, spēj nodefinēt savas pamatintereses (lielāka kontrole pār LMT) un, visticamāk, ir gatava uz kompromisiem. Savukārt par lietām, kuras būtu jācenšas īstenot visupirms, es nosauktu: Lattelecom pārdošanas un investoru piesaistes process ir caurspīdīgs; tas notiek par visaugstāko iespējamo cenu; tas veicina konkurenci telekomunikāciju tirgū. Kā papildu mērķus jāmin Lattelecom vadības un darbinieku motivācija, piešķirot tiem uzņēmuma akcijas, Lattelecom attīstībai atbilstošas investoru struktūras izveidi un kapitāla piesaistes iespējas jaunu projektu realizācijai, ieguldījumu kultūras veicināšanu iedzīvotāju vidū, kā arī finanšu tirgus attīstību Latvijā.
Kad ir nodefinētas pamatvērtības, no kurām nevajadzētu atkāpties, tad atliek vienkāršs un pragmatisks risinājums, ko OMX Rīgas Fondu birža ir piedāvājusi valdībai.
Darījuma struktūra
1. Lattelecom tiek pārveidota par akciju sabiedrību, kuras akcijas tiks iekļautas regulētā tirgū (biržā).
2. TeliaSonera iegādājas 100% LMT akciju un (vienlaicīgi) pārdod 49% Lattelecom akciju ar sevi nesaistītam finanšu investoram (-riem). Uzdevums jāīsteno iepriekš noteiktā termiņā.
3. TeliaSonera pati izvēlas investoru (-us) un pati nosaka savu Lattelecom akciju cenu, bet Latvijas valstij ir tiesības noraidīt piedāvāto investoru, ja tas neatbilst valsts izpratnei par atbilstošu un/vai vēlamu. TeliaSonera nedrīkst iegādāties ne tieši, ne netieši Lattelecom akcijas vismaz 4 gadus.
4. Tiek izbeigts „jumta līgums”.
5. Latvijas valsts izvēlas finanšu konsultantu, kuram tiek dots uzdevums 6 mēnešu laikā apzināt potenciālo investoru interesi par valstij piederošo 51% Lattelecom akciju. Pēc investoru apzināšanas valsts organizē publisko piedāvājumu ar mērķi pārdot 51% Lattelekom akciju atklātā biržas izsolē – pārdodot 51% stratēģiskajam investoram vai finanšu investoriem un dodot iespēju iegādāties akcijas arī darbiniekiem un visiem Latvijas iedzīvotājiem. Mērķis būtu darījumu pabeigt un naudu saņemt līdz 2008.gada beigām. Vispesimistiskākajā gadījumā, ja interese būs maza vai nepietiekama, valsts var saglabāt kādu laiku akcijas savā īpašumā.
Izvēles pamatojums
Tiek veicināta konkurence. Valstij tiek piesaistīti jauni ārvalstu investīciju fondi un caurspīdīgs, pasaulē atzīts, pārdošanas process veicinās investoru interesi un valsts tēla uzlabošanos. Tiek veicināta arī vietējā kapitāla tirgus attīstība, kas ir ļoti svarīga valsts ekonomikas sastāvdaļa. Potenciāli, kā jaunie Lattelecom īpašnieki tiek iesaistīti Latvijas iedzīvotāji, kas valstiski ļautu pārlikt akcentus no patēriņa uz ieguldīšanu. Būtiski, ka Lattelecom valsts akciju pārdošanas cena tiktu noteikta izsolē, piedaloties visplašākajam investoru lokam, kas noņemtu jebkuras šaubas par godīgas cenas noteikšanu.
Plusi
• akcijas tiek pārdotas izsolē, kas garantē caurspīdīgu pārdošanas modeli un tirgus cenas saņemšanu,
• nav jāvienojas ar TeliaSonera par pārdošanas cenu,
• Lattelecom daļu iegādē var piedalīties Blackstone,
• tiek veicināta konkurence telekomunikāciju sektorā,
• tiek izbeigts jumta līgums,
• valsts iegūst tiesības bez jebkādiem ierobežojumiem rīkoties ar 51% Lattelecom akciju,
• valstī ienāk jauni investori,
• paaugstinās valsts atpazīstamība, organizējot publisko akciju pārdošanu pēc pasaulē pieņemtas kārtības,
• jauni impulsi Latvijas kapitāla tirgus attīstībai (gandrīz visas Eiropas valdības savus telekomunikāciju uzņēmumus cenšas kotēt vietējā fondu biržā, t.sk. Igaunija, Lietuva, Zviedrija, Somija, Dānija, Vācija, Francija, Spānija u.c.)
• iespēja par Lattelecom akcionāru kļūt katram Latvijas iedzīvotājam,
• nav perioda, kad valsts ir 100% Lattelecom īpašniece vai uzņemas kādas finansiālas saistības,
• publisks, caurspīdīgs un visiem saprotams process.
Mīnusi
• jāvienojas ar TeliaSonera par darījuma modeli,
• jāreorganizē Lattelecom par akciju sabiedrību, kas aizņem laiku, bet nekavē pārdošanas procesu kopumā (šis darbs tiek paredzēts arī citos modeļos un to var darīt paralēli citiem sagatavošanās darbiem),
• ir izmaksas konsultantiem,
• laikietilpīgāks un darbietilpīgāks process, kurš gan ir pabeidzams līdz gada beigām,
• pašreizējā brīdī grūti prognozējama cena.