Klusajā laikā pirms Ziemassvētkiem it kā vajadzētu drusku distancēties no ierastajiem darbiem, labestīgi paskatīties visapkārt, ieelpot eglīšu un piparkūku smaržu – un vispār domāt tikai par kaut ko cēlu, jauku un ar ikdienu nesaistītu.
Gada visgarākajā naktī mēs esam (vismaz mums pašiem tā liekas) tikuši vaļā no viena nejaukā lietuvēna SVF izskatā. Vajadzētu būt mieram, klusumam un apgarotībai. Vajadzētu, taču prātā nāk rindas no politiski nekorektās variācijas par «Tālavas taurētāju»: «...un pēkšņi pa sapņiem tam liekas, ka slepeni soļi čab, kā šķēp’ tais’ šausmīg’ trobel’ un zirgiem zobe klab...» ...
Šādas asociācijas rodas, lasot pilsētas tēvu mierinošo stāstījumu par speciālistiem, kas atraduši, ka Tērbatas ielas izslēgšana no transporta aprites nekādas problēmas neradīs, ka viss jau būs labi, ka vienīgā problēma būs dienas vidū, ar auto izbraucot no pagalma, bet gan jau likumdevēji ar atpakaļejošu datumu pieņems likumu, ka kopš mēra laikiem Rīgā izbraukt no pagalmiem nav bijis atļauts. Vai kaut ko tādā garā.
Ne mirkli negribu šaubīties par mūsu satiksmes plānotāju prasmēm. Ja viņiem ļauj brīvi strādāt, risinājumi ir atbilstoši mūsdienu tendencēm. Taču – patlaban pasūtījumu ir ļoti maz, galvenie pasūtītāji ir pašvaldības un valsts. Nu kā tu secināsi tā, lai izslēgtu jaunus iespējamus pasūtījumus? Un nav jau ko pārmest, jādzīvo ir visiem.
Ja nu mēs tiešām gribam objektīvu vērtējumu šai lietai, tad būtu jāuzaicina neatkarīgi speciālisti no citām valstīm, kam nav korporatīvu saišu mūsu pusē. Taču – iepirkuma procedūra, jāizvēlas lētākā cena, un re – mums ir secinājums, kas atbilst tām strāvām, kas joprojām bīda šo Tērbatas ielas izslēgšanas projektu. Tas nekas, ka Tērbatas iela ir esenciski būtiska centra satiksmes plūsmā kreiso pagriezienu iespējas dēļ. Var jau ieteikt kreiso pagriezienu aizstāt ar labajiem pagriezieniem, apbraucot kvartālu. Bet – degvielas patēriņš plus izmeši, stāvēšana pie trīs luksoforiem un gājēju palaišana?
Būsim reiz taču reālisti: lai piesaistītu tirdzniecības ielai pietiekami daudz apmeklētāju – lai būtu jēga domāt par ielas slēgšanu autotransportam – ir jābūt iespējai izvietot ielā pamatīgus tirdzniecības objektus, kuri ar savu saturu un apjomu piesaistītu (arī ikdienā!) ievērojamas ļaužu masas. Un jābūt augošai, nevis dilstošai eventuālo klientu populācijai.
Tērbatas ielā tas nav iespējams, jo:
1) Praktiski nav iespējams reālā laikā un par saprātīgu maksu dabūt prom iedzīvotājus, lai ielas malās esošo namus pārbūvētu par tirdzniecības objektiem;
2) Rīgas un Latvijas tirgus ir par mazu, lai kāds no lielajiem zīmoliem gribētu atvērt savu filiāli tieši Tērbatas ielā (ņemot vērā nepieciešamās pārbūves un relokācijas izdevumus, nomas maksām būtu jābūt Berlīnes vai Minhenes līmenī, ko nevarētu teikt par pat teorētiski iespējamo apgrozījumu);
3) Esošajās veikalu telpās pietiekami plašu piedāvājumu radīt reāli nav iespējams, kā arī nav iedomājams reāls magnēts, kas ģenerētu pastāvīgu ļaužu plūsmu ielas garumā.
Protams, iedomāties jau var nezin ko. Taču ir lietas, ko var izdarīt, un ir lietas, ko nevar. Zara arī ir pasaules mēroga zīmols, taču neesmu kaut kā redzējis pircēju drūzmēšanos Tērbatas un Lāčplēša ielu stūrī. Gadījumā, ja kāds, patriotisma vai citu jūtu iespaidā, teiks, ka Tērbatas iela varētu būt, teiksim, Lafajeta galerija, tad, vispirms, tās tur nekad nebūs, un, otrkārt, ne Hosmana bulvāris Parīzē, ne Frīdriha iela Berlīnē nav slēgti transportam pie šī zīmola atrašanās vietām.
Atliek vienīgi cerēt, ka veselais saprāts ņems virsroku, un siltās vasaras novakarēs varēsim sēdēt Tērbatas ielas āra kafejnīcās un skatīties, ka garām lēnam plūst cilvēki un mašīnas. Kad apniks šī atmosfēra, varēsim doties uz Barona ielu, Berga bazāru vai kur citur – uz vietām, kuru aura, atmosfēra un neatvairāmais vilinājums radies dabīgu procesu, ne dekrētu un lēmumu ceļā.
Priecīgus Ziemassvētkus un lai izdodas katram piejaucēt savu Pūķi!
