«Mums vēl arvien dominē politiķa tēls, kuru varētu dēvēt par kolhoza direktoru,» intervijā laikrakstam Neatkarīgā stāstījis politologs Ivars Ījabs.
«Protams, viņš nav nekāds demokrāts, taču ir saimnieks. Tad ir savs čalis – рубаха-парень, ar kuru, piemēram, būtu patīkami alu iedzert. Neviens īsti nezina, ko viņš lemj, kad atrodas Saeimā, taču ārpus Jēkaba ielas ir patīkams un vienkāršs. Tad ir jaunais, uzlecošais stārs, kurš zina, kā tās lietas notiek Eiropā, kurš runā visādās jocīgās valodās. Vēl ir augstās morāles cīnītājs pret korupciju, kuram nav sevišķi lielas kompetences, bet toties ir trakas acis, solot iztīrīt valsti no zagļiem – bandītiem,» raksturojot Latvijas politiķus, turpinājis I. Ījabs.
Savukārt ekspolitiķis Kārlis Leiškalns par šo pašu tēmu izteicies sekojoši: «Tad, kad padomju laika politiķi, kas atgādināja safrizētas mūmijas iestērķelētos uzvalkos, bija apnikuši, nāca citi – tādi kā Īvāns, džemperī, prievītē. Parādījās pārgudri haotiķi, kas kreiso ausi kasīja ar labo roku, paziņojot, ka pateiks pirmo, otro, trešo (bet kuru tā arī nepabeidza pat pie simt pirmā)... Nāca politiķi iz tautas, tādi tipāži kā es, kuri mierīgi varēja iedzert aliņu Doma laukumā, papļāpāt ar žurnālistiem, pajokot, iekniebt smukai meitenei dibenā...
Tad uzradās Birkavs, tipisks partijas funkcionārs ar brillītēm. Taču man personiski vistuvākais tēls ir mākslinieciskais emm Gailis. Tomēr lielākā masa tik un tā paliek nemanāma. Šis laiks ražo politiķus īkšķu lūrētājus. Viņiem nav sava viedokļa. Ziniet, kā notiek Saeimā, kad priekšsēdētājs vai ziņotājs saka: un tagad balsosim par priekšlikumu tādu un tādu? Pēkšņi kā no stropa atskan daudzbalsīga šalkoņa: kā jābalso, kā jābalso...? Tad parādās roka ar augšup vai lejup vērstu īkšķi. Nu, kāda tur vairs ideoloģija un individuāls viedoklis!»
«Cilvēki ar viedokli un savu patstāvīgu politisko līniju īpaši cieņā nav. Tāpēc rodas situācija, ka mandātus iegūst tādi, par kuriem nekad neviens neko nav dzirdējis. Ja kādam ir reputācija, visdrīzāk tā ir negatīva,» skaidrojis I. Ījabs.