Neskatoties uz to, ka jau pirms vairākiem vietējie zinātnieki, un nesen arī viņu kolēģi ASV, jau secinājuši, ka Latvijā slānekļa gāze nav iegūstama, mūsu politiķi atsakās ticēt ekspertiem un Latvijas Enerģētikas ilgtermiņa stratēģijā 2030 grasās iekļaut ticību slānekļa gāzes spējām ar amerikāņu tehnoloģijām atbrīvot Eiropu no Krievijas dabasgāzes atkarības, vēsta laikraksts Neatkarīgā.
Tikmēr kaimiņos, kur slānekļa gāzes ir nesalīdzināmi vairāk nekā Latvijā, pirmais ieguves lauks šopavasar jau slēgts.
Latvijas Universitātes Lietišķās ģeoloģijas katedras vadītājs, profesors Valdis Segliņš laikrakstam norāda, ka «Polijā tas bija milzīgs investīciju projekts un pie pirmajiem mēģinājumiem – totāls fiasko.» Tur iegūtās gāzes degošā daļa – metāns – bijusi ļoti neliela. Līdz ar to parastās dabasgāzes cenai jābūt reizes četras lielākai nekā pašlaik, lai sarežģītā slānekļa gāzes sūknēšana atmaksātos, turklāt Latvijas gadījumā pat šāda ekonomika neko nedotu.
Padomju laikos PSRS Ģeoloģijas ministrijas uzdevumā Latvijas Ģeoloģijas pārvalde pievērsās potenciālajai ogļūdeņražu izpētei, tika arī pētīts slāneklis un gāzes piesātinājums tajā. Slānekļa gāze konstatēta aptuveni 600 līdz 800 metru lielā dziļumā un tik niecīgā apjomā, ka tālāki pētījumi šai virzienā netika attīstīti. «Iegūtais produkts nav komercializējams,» rezumē profesors V. Segliņš.
Ažiotāžu par slānekļa ieguvumiem sacēluši Latvijas politiķi, taču viņu paziņojumiem neesot zinātniska pamata, ņemot vērā arī to, ka pat ASV interese par slānekli Latvijā, iepazīstoties ar mūsu valstī veiktajiem pētījumiem, pēcāk zudusi.
Šā gada sākumā ASV Ģeoloģijas dienesta eksperts, ģeologs Donalds Gotjē, veicot padomju laikos veikto pētījumu rezultātu analīzi, apliecināja, ka iespēja Latvijā iegūt slānekļa gāzi ir, taču ne ar lielu potenciālu.