Ja valsts pirktu a/s Latvijas gāze akcijas, tad primāri jāsaprot, kāds ir šī darījuma mērķis un ko valsts no šī aktīva grib, pretējā gadījumā pieņemt izsvērtu lēmumu nav iespējams.
Tā nu ir sanācis, ka uz politisko lielvaru saspīlējuma fona Latvijai jāatrisina vēl kāds svarīgs jautājums, kura ietekme pārsniedz Latvijas nacionālās robežas. Proti, jau pirms kāda laika a/s Latvijas gāze vācu akcionārs E. ON paziņoja, ka savas kapitāldaļas – kopskaitā 47,2% – Latvijas gāzē pārdod un no Baltijas reģiona aiziet. Iemesli šādai rīcībai meklējami
E. ON kopējās stratēģijas maiņā – Eiropas gāzes tirgus palicis tik regulēts, ka šim uzņēmumam vairs nav interesants un nes zaudējumus, līdz ar to tas meklē iespējas jaunos tirgos, kurus vēl nav skārušas Briseles idejas. 50% Latvijas gāze akciju pieder diviem Krievijas energogigantiem – Gazprom un Rosņeftj, kurš savukārt kontrolē kompāniju Itera Latvija. Pašlaik Brisele jau ir izdarījusi daudz, lai neļautu Gazprom un citām gāzes piegādes kompānijām vēl vairāk palielināt savu ietekmi Eiropas energouzņēmumos, līdz ar to pie pašreizējās Eiropas enerģētikas politikas (jautājums gan, cik ilgi tā ģeopolitisko vētru ietekmē paliks līdzšinējā formā?) ir apšaubāms, ka pārdodamās E. ON akcijas varētu tiešā veidā nonākt Gazprom rokās. Kādi pircēji tad vēl Latvijas gāzes uzņēmuma akcijām paliek? Kaut kādi Rietumu ar enerģētikas sektoru saistīti investori, kas nav pārāk cerīgi, jo Latvijas tirgus ir pārāk mazs, lai tiem liktos perspektīvs; investīciju vai pensiju fondi un Latvijas valsts, kam pēc dažu avotu teiktā ir pirmpirkuma tiesības uz Latvijas gāzes akcijām.
Par investīciju un pensiju fondiem viss ir skaidrs – šos investorus interesē tikai un vienīgi peļņa, kas zināmos apstākļos varētu radīt ne tik patīkamas sekas patērētājiem. Attiecībā uz valsti kā investoru ātrā atbilde, kas, skatoties uz pašreizējo Rietumu un Austrumu attiecību saspīlējumu, ir uz mēles, tad Latvijas gāzes akcijas būtu no vācu akcionāra jānopērk, ja valstij ir prasītā nauda, . Tā teikt – normāla finanšu investīcija komplektā ar pamatīgu iespēju kontrolēt situāciju gāzes sektorā ne tikai Latvijā, jo valstij taču pieder Inčukalna pazemes gāzes krātuve, kur jau šodien glabājas gāze ne tikai Latvijas vajadzībām un kurai ir vēl ievērojams attīstības potenciāls. Savulaik jau bija ideja, ka Latvijas gāzē varētu investēt valsts akciju sabiedrība Latvenergo, tādā veidā situāciju padarot prognozējamāku un kontrolējamāku.
Taču, ja paskatāmies uz līdzšinējo pieredzi, tad nevar teikt, ka Latvijas valsts kā akcionārs būtu veiksmīga izvēle. Uzņēmumu amatos joprojām tiek celti savējie, politiski «pareizie» cilvēki, visādu skandālu netrūkst, bet ar pašu uzņēmumu attīstību ir tā, kā ir, jo uzņēmumi vai nu strādā ar zaudējumiem, vai valsts lielo peļņas daļu nosmeļ dividendēs. Un kur tad vēl šādu uzņēmumu politiskā raustīšana, pieskaņojoties vēlēšanām, konkrētā ministra partijas programmām un tamlīdzīgām, ar pragmatisku uzņēmējdarbību nesaistītām lietām! Atceramies kaut vai pēdējo gadu enerģētikas sektora aktualitāti – elektrības tirgus virināšanu, no kuras varēja pilnīgi nepārprotami secināt, ka valsts kā akcionārs joprojām nezin, ko grib no sava aktīva – a/s Latvenergo – veiksmīgu komercdarbību vai sociālo funkciju. Ja tad vēl palasa tādu bijušo ekonomikas ministru kā Daniels Pavļuts izteikumus, kas vairāk nekā divus gadus bijis atbildīgs par enerģētikas jomu, bet paziņo, ka tā arī nezina teju vissvarīgākā nozares uzņēmuma – a/s Latvijas gāze – akcionāru attiecību struktūru, tad tiešām gribas nopūsties – tālāk no grēka jeb valsts kā akcionāra. Ja turklāt vēl izrādās, ka arī valsts kā akcionāra galvenā interese ir tikai dividendes vai principiāli «ieriebt krieviem», tad pozitīvo ieguvumu atšķirība no kāda investīciju fonda kā akcionāra vairs nav tik liela un dalīšana «labajos» un «sliktajos» investoros izpaliek.
