Piena un pārtikas ražošanā būtu jādomā par risku vadības institūciju, lai nozare varētu izdzīvot krīzes situācijās, intervijā sacīja "Food Union" grupas uzņēmumu "Rīgas piena kombināts" un "Valmieras piens" padomes priekšsēdētāja vietnieks Harijs Panke.

Viņš norādīja, ka pašreizējais piena iepirkumu cenu samazinājums ir saistīts ar pagājušā gada piena produktu augsto cenu eskalāciju. "Tie ir globāli procesi, kurus regulāri ietekmē gan klimatiskie apstākļi, gan ekonomiskie, gan politiskie notikumi," teica Panke.

Viņš arī atzīmēja, ka šajā gadījumā tie bija vairāki notikumi kopumā, tostarp Austrālijā pagājušajā gadā saražoja par 7% mazāk piena, bet Jaunzēlandē piena ražošanas apmēri saruka par 3,8%, tāpat bija resursu un loģistikas problēmas. Šie notikumi ļoti ietekmēja Dienvidaustrumāzijas reģionus, kur pienu pašpatēriņam ražo nepietiekami un patēriņu nodrošina imports.

"Saistībā ar deficītu sākās tirgus sacensība par tā dzēšanu, kurā iesaistījās gan pārstrādātāji, gan uzpircēji un biržas starpnieki. Cena sāka augt. Industriālo produktu tirgū bija situācija, kad pircēji pirka šodien, jo rīt jau būs viss dārgāk. Šodien jāpērk dubultā, jo rīt un parīt būs dārgāk. Sākās pirkšanas virpulis, kas inerces pēc sasniedza jau tādu cenu un apjoma līmeni, kuru vairs neakceptēja Dienvidaustrumāzijas gala patērētājs. Viņiem pirktspēja ir apmēram tāda pati kā Latvijā. Augstās cenas šis pircējs neakceptēja ar savu patēriņu, un sāka rasties uzkrājumi, virpulis apstājās, cenas sāka kristies," teica Panke.

Latvijas piena ražotāju kooperatīvs «Piena ceļš» plāno apvienoties ar Igaunijas kooperatīvu «E-Piim»» un kopīgi par apmēram 100 miljoniem eiro būvēt piena pārstrādes rūpnīcu Igaunijā, kur pārstrādāt abu kooperatīvu biedru - Latvijas un Igaunijas zemnieku - pienu, pastāstīja lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības «Piena ceļš» valdes priekšsēdētājs Raimonds Misa.

Informācija oficiālajā izdevumā «Latvijas Vēstnesis» liecina, ka «Piena ceļš» ir pieņēmusi lēmumu par reorganizāciju kopīgi ar Igaunijā reģistrētu kooperatīvo sabiedrību E-Piim, saplūstot ar Igaunijā jaundibināmo sabiedrību E-Piim Societas Cooperativa Europaea Limited. Misa skaidro, ka kooperatīvu apvienošanās mērķis ir stiprināt pārstrādi.

«»Piena ceļš» ir kooperatīvs, kurš kopš sākta gala ir atbalstījis savu pārstrādi - mums pieder uzņēmums «Jaunpils pienotava». Tagad kopā arī igauņiem celsim jaunu, lielu piena pārstrādes rūpnīcu Igaunijas vidienē,» reorganizācijas mērķus skaidroja Misa. Pēc viņa teiktā, projekts, kas paredz celt piena pārstrādes rūpnīcu, jau ir Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļu administrējošās iestādes apstiprināts un drīzumā varētu sākties rūpnīcas celtniecība. Investīciju projekta realizācijai nepieciešamos finanšu resursus nodrošinās abas puses, rūpnīcas būvniecībai tiks piesaistīt ES fondu līdzekļi, banku finansējums un arī privātu investoru līdzekļi, taču netiks ieguldīta zemnieku nauda. Kopumā rūpnīcas būvniecība izmaksās apmēram 100 miljonus eiro un tās celtniecībai būs atvēlēts vairāk nekā gads. Plānots, ka jaunā rūpnīca pārstrādās apmēram ceturto daļu no Latvijas un Igaunijas kopējā piena apmēra. Rūpnīca taps Igaunijā nevis Latvijā, jo Igaunijas puse projektu izstrādāja, saņēma tā realizācijai ES un Igaunijas valsts atbalstu, kā arī «E-Piim» ir izdevies rast ļoti labu noieta tirgu, piebilda Misa.

Pirmoreiz Latvijas piena piegādes kvota tiks pārpildīta, kas ražotājiem draud ar bargiem ES sodiem.

Kooperatīvs SIA Latvijas Piens šodien iesniedza Lauku atbalsta dienestā projekta pieteikumu piena pārstrādes rūpnīcas Jelgavā būvniecībai ar Eiropas līdzfinansējuma piesaisti.

Kopējās rūpnīcas būvniecības izmaksas plānotas ap 8,7 miljoniem latu. Kooperatīvu biedri kā līdzfinansējumu plāno ieguldīt projektā vienu miljonu latu, 2,95 miljonus latu varētu veidot Eiropas piešķirtais līdzfinansējums piena nozares restrukturizācijai, savukārt pārējais finansējums būs bankā ņemts kredīts.

Kā ziņots, 28.septembrī valdībā tika apstiprināti grozījumi programmā Lauksaimniecības produktu pievienotās vērtības radīšana, paredzot, ka uz Eiropas Ekonomikas atveseļošanās plāna naudu, aptuveni 5,2 miljoniem latu, varēs pretendēt juridiska persona, ja vismaz 51% tās daļu, akciju vai paju pieder vienam vai vairākiem piena kooperatīviem. Līdz ar to projektu piena pārstrādes rūpnīcas realizācijai varēja iesniegt arī piena kooperatīvu apvienības Trikāta KS, Dzēse un Piena partneri jeb SIA Latvijas Piens, kas līdz šim izrādīja vislielāko interesi par šo atbalsta pasākumu.

160 miljoni eiro trīs gadu laikā – tik daudz nav ieguvuši Latvijas piena ražotāji pie nosacījuma, ja piena iepirkuma cena Latvijā bijusi vismaz vidēji kilogramā par 2 eirocentiem zemāka, nekā ES.

Katru mēnesi zemnieki zaudē vismaz četrus miljonus eiro, liecina Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC), kooperatīvu un ekonomista Andra Miglava aprēķini. Šādi dati tika prezentēti piektdien LLKC rīkotajā piena kooperatīvu tikšanās laikā, kurā sprieda par spēku apvienošanu kopīgam piena iepirkumam.

Pašlaik liela daļa naudas tiek zaudēta piena loģistikā. Starpība lielajos maršrutos ir 0,5 miljons eiro gadā jeb 3,3 eiro uz piena tonnu. Šī nauda vienkārši tiek sadedzināta, tā tiek Mažeiķu degvielas rūpnīcai, pauda ekonomists A. Miglavs. Viņš akcentēja, ka pašlaik tikai pašus piena ražotājus interesē, lai būtu augstāka cena, taču gan piena pārstrādātājus, gan patērētājus interesē viszemākā cena.

Patlaban 23% no Latvijā saražotā piena tiek izvests, tomēr pieaugošo tendenci ietekmēt praktiski nav iespējams, jo zemnieki ir tiesīgi pārdot pienu par izdevīgāko cenu, atzīst zemkopības ministre Laimdota Straujuma.

«Pagājušajā gadā uz Lietuvu izvests par 9% vairāk piena nekā gadu iepriekš, un šī tendence pieaug. Patlaban manā rīcībā esošā informācija liecina, ka katru dienu no Latvijas izved 632 tonnas piena. Procesu nevaram ietekmēt, jo tas ir pašu lauksaimnieku bizness - protams, ka zemnieks pārdos pienu tam, kurš vairāk maksā,» sacīja Straujuma.

Viņa atzina, ka Lietuva ir to valstu skaitā, kuras, pretēji Latvijas interesēm, vēlas saglabāt piena kvotu arī pēc to plānotās atcelšanas 2015.gadā visā Eiropas Savienībā.

«Lietuva savu kvotu izpilda tikai par 80% un ir ieinteresēta, lai tā tiktu saglabāta. Mums ir zināmas bažas, ka šī interese tiks īpaši lobēta, kad gada otrajā pusē Lietuva pārņems ES prezidentūru no Īrijas,» atzina ministre.

Sagaidāms, ka martā piena iepirkuma cena būs atpakaļ vismaz decembra līmenī, ja ne pat nedaudz augstāka, tomēr nozarē problēmu netrūkst

Tā DB intervijā stāsta Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks. Pieninieki negrib attapties panikas lēkmē, tāpēc nekavējoties pieprasa pārstrādātājiem pieejamu atbalstu, nediskriminējot nevienu no iesaistītajiem posmiem.

Piena nozare grīļojas uz kraujas malas. Kas īsti bijuši lielākie grūdieni?

Latvieši ir izturīga tauta, bet pašlaik mūsu nozarē visas nelaimes sanākušas vienkopus. Jau pagājušā gada maijā bija pirmās piezīmes, ka eiforijai jābeidzas, jo cenu kāpums industriālajiem produktiem apstājās un sāka kristies – sausajam vājpienam, sausajam pilnpienam, sūkalu pulverim, industriālajiem sieriem un arī sviestam, kas ir sausā vājpiena ražošanas blakusprodukts. Tajā pašā laikā ziemeļu puslodē pieauga piena ražošanas apjoms, jo nāca vasara. Tas bija vēl pirms embargo. Visi grib teikt, ka embargo bija vienīgais, kas noveda piensaimniekus krīzē, bet nebūt ne. Krievija nav tik stipra, lai sašūpotu visu pasauli, vēl jo vairāk – piena nozarē. Nekādi. Vienlaikus embargo nenoliedzami bija kārtīgs spēriens Baltijai un Polijai. 2013. gadā uz Krieviju aizvedām produkciju par 25,4 milj. eiro, bet pērn tikai pirmajā pusgadā – par 24,5 milj. eiro. Tikpat, cik iepriekš gada laikā. Galvenokārt pateicoties Food Union aktivitātēm un īpašnieku struktūrai. Mūsu piena produktiem Krievija zuda, izņemot atsevišķas sīkas produktu kategorijas. Un saldējumu, kam vismaz šobrīd durvis nav ciet, tomēr rubļa devalvācija ir novedusi pie tā, ka mūsu saldējums Krievijā kļuvis konkurētnespējīgs.

Minimālais atbalsts atkal par dažiem mēnešiem atliks saimniecību lēmumu likvidēt ražošanu

Zemniekiem pamestā nauda piena nozares kataklizmas tuvošanos nenovērsīs, toties liek berzēt rokas pārstrādei un tirgotājiem – kāpēc pacelt iepirkuma cenas vai kāpēc veikala plauktā piena pakas cenu nolaist, ja reiz valdība svaigpiena ražotājiem tik varonīgi palīdz, turklāt ar miljoniem.

Tomēr ir jāpriecājas par katru eiro, kas kompensē to, ko nav samaksājis piena pārstrādātājs. Tā saka DB aptaujātie piena ražotāji, kurus valdība aplaimojusi ar pabalstu 6,2 milj. eiro apmērā, kas ir aptuveni 40 eiro uz vienu slaucamu govi vai 6–7 eiro par pārstrādei nodotu piena kilogramu. Kopumā valdības sarūpētā ārkārtas palīdzība globālās piena krīzes un ģeopolitikas skartajam piena sektoram ir 27,7 milj. eiro, kamēr aplēses liecina, ka nekompensēto zaudēto miljonu apmērs tuvojas trīsciparu skaitlim. 6 milj. uz visiem svaigpiena ražotājiem ir piliens jūrā, teic Lauksaimnieku apvienības valdes priekšsēdētāja Sandra Stricka. Tāpat kā tukšu vēderu ar košļājamo gumiju piemānīt nevar. Valdība lepojas ar palīdzību zemniekiem, bet palīdzības saņēmēji to sauc par ņirgāšanos par piena lopkopību. Liela nauda tā varbūt liekas ierindas vēlētājam, bet piena ražotāji ar to nevar iesākt neko, vērtē DB uzklausītie lauksaimnieki. Ačgārni sanāk, bet vieglāk nedienas pārvarēs tie, kam uz kakla nav kredīta maksājumu, piemēram, zemnieki, kas nav ievērojuši prasības un nav uzbūvējuši mēslu krātuves.

Divus mēnešus pirms piena kvotu sistēmas atcelšanas, kas gaidāma 1. aprīlī, Latvija tai piešķirto piena piegādes kvotu izpildījusi par 85,55%. Ja atlikušajā kvotu pastāvēšanas laikā izslaukumi būtiski neaugs, tad pastāv cerība uz kvotas pārsniegumu mazāk par prognozēto 1%, informē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs.

Lauksaimniecības Datu centra jaunākā informācija liecina, ka piena ražošanas kvotu 100% apmērā līdz februāra sākumam bija izpildījuši 1126 ražotāji no Latvijā reģistrētā 10 054 ražotāju kopskaita. Valsts rezervē pieejamais piena kvotas apjoms ir ļoti neliels – tikai 309,7 tonnas, kas atbilstoši kvotu administrēšanas noteikumiem jāsadala 765 pieteikumu iesniedzējiem, kas pieprasījuši vairāk nekā 3000 tonnas. «Valsts rezervē pieejamais kvotas apjoms ir niecīgs, bet tas mums ir jāsadala visiem pieteikumu iesniedzējiem atbilstoši kvotu administrēšanas noteikumos ierakstītajai formulai,» saka Lauksaimniecības datu centra direktora vietniece Erna Galvanovska.

Pēc kvotu brīvlaišanas saražotā piena daudzums pieaudzis par 7% un sasniedzis visu laiku rekordu, turklāt kāpums turpināsies, spiežot uz leju iepirkuma cenas. Tikmēr pārstrāde ar pieaugošo apjomu tiek galā, koncentrējoties arī uz sadarbību ar zinātni un veidojot Pārtikas kompetenču centru, kurš, lai gan ar desmit gadu novēlošanos, palīdzēs veidot inovatīvus produktus un piemērot tos jauniem eksporta tirgiem, pirms šodien gaidāmā ikgadējā nozares kongresa atzina Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības vadītājs Jānis Šolks.

Viņš atzina, ka situācija piena nozarē joprojām ir sarežģīta, strauji augot saražotā piena apjomam un krītot iepirkuma cenai.

«Jaunākie dati liecina, ka martā gada griezumā pieaugums bijis par 7%, sasniedzot 62 579 tonnas piena. Tik daudz piena mums vēl nav bijis. Arī aprīļa prognoze rāda, ka būs rekordliels visu laiku iepirkums - 65 900 tonnas. Pagaidām pārstrādes jaudas tiek ar to galā. Dati liecina, ka viena trešdaļa saražotā piena tiek patērēta uz vietas Latvijā, viena trešdaļa tiek izvesta un pārdota, bet vēl viena - eksportēta gatavo produktu un intervences veidā,» sacīja Šolks.

Vienlaikus, augot saražotā piena apjomam, uz leju tiek spiestas iepirkuma cenas. Piena vidējā cena martā bija 207 eiro par tonnu, kas ir par 3,4% jeb 0,7 centiem litrā mazāk nekā februārī un par 7% jeb 1,7 centiem mazāk nekā 2015.gada martā.

Neraugoties uz ieilgušo krīzi piena nozarē, Naukšēnu novada zemnieku saimniecība Tiltgaļi plāno paplašināt piena govju ganāmpulku, izbūvējot jaunu fermu un investējot vairāk nekā pusmiljonu eiro, atzina saimniecības īpašnieks Māris Ošs.

Kā liecina ieraksts Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā, saimniecība izsludina iepirkumu liellopu kūts, slaukšanas zāles un kūtsmēslu krātuves būvniecībai ar paredzamo līgumcenu 699 900 eiro.

Projekts tiks realizēts, izmantojot Lauku atbalsta dienesta administrēto līdzfinansējumu Eiropas Savienības (ES) atbalsta pasākumā Investīcijas materiālajos aktīvos. Pretendentiem pieteikumi jāiesniedz līdz 6.oktobrim, savukārt darbu termiņš ir nākamā gada decembris.

Kā atzina Ošs, patlaban saimniecībā ir 80 slaucamas govis, bet pēc jaunās fermas nodošanas to skaits pieaugs līdz 200 govīm.

«Apstāties attīstībā nevaram, jāiet uz priekšu, lai gan situācija nav viegla. Ceram, ka līdz projekta pabeigšanai piena iepirkuma cena normalizēsies, patlaban pirmās cerības parādās - jūlijā par kilogramu piena Valmieras piens maksāja 18 centus, augustā - par vienu centu vairāk, septembrī būšot 20 centi,» sacīja zemnieks.

Piena kvotu soda naudu segšana, pārdošana par pašizmaksu un nesagaidītais ES atbalsts ir sācis iznīcināt piena saimniecības , pirmdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Lai kopīgi risinātu smago situāciju piena nozarē, piektdien piena kooperatīvu vadītāji tikās Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas (LLKA) biedru sapulcē. Lielākās grūtības vēl ir priekšā, ko var sagādāt piena kvotu pārpilde un daudzu saimniecību izputēšana, tomēr jāatzīmē, ka starp kaimiņzemēm esam vienīgie, kur piensaimniecības nozarei palīdzību sniegusi valsts.

Jau šobrīd vairākas saimniecības ir uzsākušas darbības piena ražošanas pārtraukšanai. Sākotnēji gan tiek meklēti liellopu pircēji, lai nenāktos lopus likvidēt. Ja pircējus neizdosies atrast, lopi tiks likvidēti. «Līdz šim lopu skaits saimniecībās netika samazināts, bet šobrīd tas notiek,» skaidro Zemnieku Saeimas biroja vadītāja Rita Ignāte.

Ja paskatāmies praktiski, cik tad šis uzņēmums ir pārstrādājis? Saražotā un pārdotā galaprodukta apjomi ir niecīgi. Faktiski Latvijas piens viennozīmīgi ir bijis piena savākšanas un pārpumpēšanas punkts uz Lietuvu. Ministru prezidents Dombrovskis lielījās ar straujo IKP izaugsmi. Te redzam, kā tā izaugsme veidojas: zemnieks Jānis pārdod pienu kooperatīvam, to ieskaita IKP; kooperatīvs pārdod to pašu tonnu Latvijas pienam, atkal to pierēķina IKP; tad Latvijas piens to pašu pārdod uz Lietuvu, ko atkal pierēķina IKP. Un, lūdzu, mums ir straujākā izaugsme, visi laimīgi, bet patiesībā nekā. Jo papīrs pacieš visu, otrdien intervijā laikrakstam Diena saka nozares eksperts Jāzeps Šņepsts.

Fragments no intervijas

Jau sākotnēji saucāt Latvijas piena izveidi par afēru.

Tas viss pasākums no paša sākuma ir afēra afēras galā. Lai «uzfrišinātu» ciparus, Latvijas piena bilancē ir ielikts zīmols Trikāta divu miljonu vērtībā, bet maksātnespējīga uzņēmuma zīmols patiesībā ir nulles vērts. Tā ir kārtējā afēra, par ko nezin kāpēc neviens nerunā. Sākotnēji zīmolu Trikāta par 500 tūkstošiem nopirka pats kooperatīvs, pēc tam to ieskapēja Latvijas pienam, kur pa ceļam cena uzauga uz diviem miljoniem.

Politiķi šo projektu atbalstīja, neviens tagad atbildību neuzņemas.

Piena piegādes kvota 2012/2013. kvotas gadā izpildīta par 96.04 % un tas nozīmē, ka soda nauda par kvotas pārpildi Latvijai nebūs jāmaksā.

Tiesa, vēl jāsagaida dati par piena tiešās tirdzniecības kvotas izpildi, kas būs zināmi 15. maijā, taču līdz šim šis kvotas apjoms nav ticis pārsniegts, skaidro Lauksaimniecības datu centra Piena kvotu nodaļas vadītāja Inese Bernere.

Šī ziņa priecē piena lopkopējus, taču vienlaikus viņi atzīst - jautājums par piena kvotas pārpildi būs aktuāls divos nākamajos gados, kas ir pēdējie pirms plānotās kvotu sistēmas atcelšanas 2015. gadā. «Šogad kvota noteikti tiks pārpildīta, jo sāks darboties tās fermas, kas pēdējos gados uzceltas un modernizētas. Līdz ar to aktuāla kļūs soda nauda, kas Latvijai jāmaksā kvotas pārpildes gadījumā,» klāsta kooperatīvās sabiedrības Māršava vadītāja Dace Pastare. Viņa uzskata, ka to nedrīkst uzkraut tikai uz to zemnieku pleciem, kuri līdz šim ieguldījuši un attīstījuši ražošanu, tāpēc valstij jāiesaistās un jāpalīdz segt vismaz daļu no tās. Kā DB jau vēstīja, soda naudas apjoms nav mazs – 195.6 Ls par katru pārsniegto kvotas tonnu jeb 19.56 santīmi par piena kg.

Latvijai būtiskais jautājums par soda naudu atcelšanu saistībā ar piena kvotām vairs nav ietverts Eiropas Savienības lauksaimniecības ministru padomes sarunu darba kārtībā, līdz ar to zemniekiem jāapsver iespējas samazināt kvotas pārpildi, tās nomājot, pārpērkot vai palielinot pašpatēriņu, biznesa portālam Nozare.lv atzina zemkopības ministrs Jānis Dūklavs (ZZS).

Jau pagājušajā ministru padomes sēdē jautājums par soda naudu atcelšanu netika atbalstīts no vairāku valstu puses, bet šoreiz tas vispār nebija pat darba kārtībā. Lai kā Latvija to vēlētos, izskatās, ka jautājums vairs netiks diskutēts. Ir virkne valstu, kas gadiem ir maksājusi soda naudas, līdz ar to vairs nav pamata cerēt, ka kādai no dalībvalstīm tiktu pieļauti izņēmumi, sacīja ministrs.

Vienlaikus viņš atzina, ka joprojām pastāv jau iepriekš apspriestā iespēja Latvijas lauksaimniekiem saņemt atbalstu no krīzes fonda līdzekļiem - apmēram 400 miljoniem eiro -, kas tiktu izmaksāti kā atbalsts Krievijas sankciju dēļ cietušajai nozarei.

Vairākas zemnieku saimniecības likvidējušas piena govju ganāmpulkus, jo tie jau otro gadu radījuši zaudējumus, bet turpina citus ražošanas virzienus. Galvenais iemesls ir Krievijas embargo radītais piena iepirkuma cenas kritums, taču no svara arī apstāklis, ka ne visiem lopkopjiem ir jaunā paaudze, kam nodot saimniecību, bet labus strādniekus fermām atrast arvien grūtāk, vēsta reģionālais portāls Bauskas Dzīve.

Septembrī savu vairāk nekā desmit gados izkopto bioloģiskā piena ganāmpulku, kopskaitā 80 govis, likvidējis Vecumnieku saimniecības «Liepas» īpašnieks Agris Veide. Dažas pārdotas kā izcilas piena šķirnes pārstāves, bet lauvas tiesa nonākusi pie bioloģiskās gaļas ražotājiem.

«Nebija viegli,» galvu nošūpo zemnieks, «taču nevarēju ilgāk vilkt – piena ražošana divus gadus radīja tikai zaudējumus. Tagad esmu nosedzis šī gada parādus.»

Plašajā kūtī, kur katru ienācēju sagaida nadzīga kaķu ģimene, teju tukšs, vien tālākajā galā ap 20 telīšu, kas pieaugot nonāks vai nu pie citiem slaucējiem, vai nobarojamo lopu barā. Tās baro Agra dēls Māris ar palīgiem, drošības pēc paralēli stādot arī ķiplokus.

Nepilnas divas nedēļas pirms pamatakmens ielikšanas jaunajai SIA Latvijas Piens piena pārstrādes rūpnīcai no jauna aktivizējusies kampaņa, kas vērsta pret zemnieku – piena ražotāju apvienošanos kopīgā projekta īstenošanai, sūdzas projekta autori.

Īpaši aktīvi tiekot nomelnota lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība (LPKS) Trikāta KS, kas apvieno 230 zemnieku saimniecības un ir viena no SIA Latvijas Piens dibinātājām. Tiekot apgalvots, ka LPKS Trikāta KS piederošie uzņēmumi Trikātas siers, kas nodarbojas ar piena pārstrādi, un Trikātas loģistika, kuras uzdevums ir nodarboties ar Trikātas siera produkcijas pārdošanu, strādā nerentabli.

Šie apgalvojumi neesot patiesi un dziļi aizskarot zemniekus, kuri apvienojušies LPKS Trikāta KS, kā arī Trikātas siera darbiniekus. Šā gada sešos mēnešos: LPKS Trikāta KS strādājis ar 204 431 lata peļņu; kooperatīvam piederošā Trikātas siera peļņa bijusi 22 000 latu; Trikātas loģistikas pelņa esot 12 000 latu.

Piensaimniekam Vācijā radusies ideja, kā piesaistīt klientus - viņš atklājis piena uzpildes staciju, vēsta Reuters.

Piena stacijā, kas atrodas aptuveni 30 kilometrus no Ķelnes, pircēji pienu var iegādāties, gan ņemot līdzi paši savas tukšās pudeles, gan uz vietas nopērkot tur pieejamās pudeles. Piens, kas tiek iegūts no 78 govīm, pudelēs tiek iepildīts, izmantojot nerūsējošā tērauda tirdzniecības mašīnu.

«Pirms stacijas atvēršanas man bija tikai daži klienti, jo viņiem bija jānāk slaukšanas reizēs, kas bija problēma,» stāstījis piensaimnieks Bruno Staufs, piebilstot, ka tagad klienti var iegādāties pienu, kad vien viņiem ir nepieciešams.

Piena uzpildes stacija ir atvērta 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā. Klienti var izvēlēties, cik daudz piena viņi pirks. Tā cena ir 70 centi par litru (49 santīmi). Viņiem automātā jāievieto nauda, nonoliek pareizajā vietā pudele un jāpiespiež poga.

Par LPKS Māršava direktori atkal kļuvusi Dace Pastare

Pastare šajā amatā atgriezusies pēc pusotra gada prombūtnes, kura laikā viņa darbojās citā biznesā. Direktores mērķis ir restartēt kooperatīvu un tā darbību. Viņa neslēpj, ka kooperatīvā situācija ir sarežģīta.

Biedri pamet

«Pagājušajā gadā piena cena samazinājās, pazaudējām naudu – tā palika Latvian Dairy ( 328 tūkstoši eiro), kas ir liela nauda. Tā ir daļa no desmit gadu laikā uzkrātās kooperatīva peļņas. Kooperatīvu sāka pamest tā biedri,» situāciju raksturo Dace Pastare. Viņa uzsver – Māršava bija, ir un būs, tādējādi mierinot satrauktos piena ražotājus.

Šobrīd galvenais uzdevums ir atjaunot zemnieku uzticību kooperatīvam un nodrošināt tā pilnvērtīgu darbu. Kooperatīvs nodarbojas ar piena iepirkšanu un realizāciju piena pārstrādes uzņēmumiem. Puse no iepirktā piena tiek realizēta Igaunijas uzņēmumam EPiim, pārējais tiek piegādāts Latvijas uzņēmumiem, vairāki līgumi vēl ir procesā. Paredzēts atjaunot kooperatīva biedru pašapgādi ar saimniekošanai nepieciešamo. Likvidēto piena pārstrādi kooperatīva direktore pagaidām gan nav plānojusi atjaunot.

No 1995. gada līdz šodienai – 2022. gada septembrim, Latvijas eksporta importa bilance nemainīgi bijusi negatīva un summāri veido 64,2 miljardus eiro.

Līdz 2021. gada beigām šis skaitlis bija 60,5 miljardi, bet šā gada astoņos mēnešos Latvija ir pārspējusi visas iespējamās negatīvās gaidas, gandrīz četri miljardi mīnusos, kas ir vismaz divas reizes vairāk nekā jebkad iepriekš.

Tirdzniecības bilance kā valstisks mīnuss

Lai arī kā nesamudžinātu stāstus par makroekonomiku, par iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi un valsts budžeta veidošanos, nav iespējams noslēpt vienkāršu patiesību, Latvija visu laiku ieved preces un pakalpojumus par lielāku summu nekā izved. Proti, valstī ik gadu veidojas labumu deficīts naudas izteiksmē, kas ir jāaizpilda ar citām metodēm nekā preču un pakalpojumu ražošana. Jo lielāka summa gadā aizplūst no valsts, jo vairāk naudas līdzekļu jāieved, izmantojot šīs citas metodes, citādi mēs nonāktu situācijā, kad rindai preču cenas pieaugtu tik lielas, ka vairums tās nespētu iegādāties. Visticamāk, pienāktu kritisks brīdis, kad vajadzētu runāt arī par valsts maksātnespēju.

Stāmerienas pagasta bijusī Zeltalejas pienotava pagājušajā gadā ir kļuvusi par lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības Māršava īpašumu, vēsta reģionālais medijs Dzirkstele.lv. Kādreizējā ražotne, kas tika slēgta pirms pieciem gadiem, šobrīd veic piena savākšanas punkta funkcijas. Pirms tam pienotavas ēka bija SIA Zeltaleja īpašums.

Piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības valdes priekšsēdētāja Dace Pastare sacījusi, ka ar šo īpašumu saistās arī vēl citas ieceres, bet tās pagaidām vēl neatklāj.

«Zeltalejā izveidojām piena savākšanas punktu. Uz turieni tiek vests piens no kooperatīva biedru saimniecībām, lai tālāk to nogādātu pārstrādātājiem. Šāda punkta izveide kooperatīvam ļauj samazināt ar transportu saistītos izdevumus,» stāstījusi valdes priekšsēdētāja. Ziemas periodā, kad piena ir salīdzinoši mazāk, savākšanas punkts darbojas dažas dienas nedēļā, bet vasarā – katru dienu, informē Dzirkstele.lv.

Piena ražotāju kooperatīva Trikāta KS valdes priekšsēdētājs vadītājs Uldis Krievārs pieprasīs no a/s Preiļu siers valdes priekšsēdētāja Jāzepa Šņepsta nepatiesu ziņu atsaukšanu par izteikumiem saistībā ar naudas atmazgāšanu.

«Šņepsta kunga publiskie izteikumi par naudas atmazgāšanu ir gana spēcīgs arguments, lai viņš varētu griezties tiesībsargājošās institūcijās ar iesniegumu. Vai arī pretēji - man vai SIA Latvijas Piens ir pamats vērsties tiesā sakarā ar apmelojumu un goda aizskaršanu. Preiļu siera valdes priekšsēdētāja teiktais viennozīmīgi ir nepatiesa ziņa. Sakarā ar šis ziņas izplatīšanu Šņepstam tiks nosūtīta pretenzija ar prasību nekavējoties atsaukt šo nepatieso ziņu,» sacīja U. Krievārs. Viņš vēlreiz atgādina, ka Eiropas piešķirtā līdzfinansējuma mērķis ir piena nozares restrukturizācija un kooperatīvu kā ražotāju stiprināšana.

Latvijas pārstrādes esošās jaudas ļauj pārstrādāt dienā 1000 tonnas piena vairāk nekā tas ir šobrīd, tādēļ jauns piena pārstrādes uzņēmums Latvijā nekādā ziņā nav nepieciešams un arī nevar būt rentabls.

To norāda Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība (LPCS) pēc tam, kad ārkārtas valdes sēdē apsprieda jautājumu par ES papildus piešķirto 9,32 miljonu latu piena nozares tālākai attīstībai pielietojumu.

LPCS biedriem neesot izprotams, kāpēc ap šo naudu ir sacelta tik liela ažiotāža, jo nauda projektu līdzfinansējumam LAD ir pieejama Latvijas apstākļiem praktiski neierobežotā daudzumā. «Lasot publikācijas presē rodas priekšstats, ka tā ir kāda labā onkuļa nauda, kuru tas, kurš veiklāks, var aiziet un paņemt. Bet šis ir līdzfinansējums, kuru investējot projektā vēl ir jāliek klāt no 40% līdz 65 % «savas naudas,»» skaidro LPCS valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks.

Pasaules biržās nenogurstoši plok piena, gaļas un graudaugu cenas; šogad prognozē pārtikas ražošanas izejvielu cenu stabilizēšanos vai sīku pieaugumu, ceturtdien vēsta laikraksts Dienas bizness.

2015.gadā pārtikas izejvielu cenas pasaules biržās uzrādīja kritumu, biržas cenām samazinoties gan pienam, gan gaļai, gan arī graudaugiem, atgādina Edmunds Rudzītis, SEB bankas sociālekonomikas eksperts. Pašlaik vērojamā cenu lejupslīde turpinās kopš 2011. gada, kad pārtikas cenas bija sasniegušas augstāko līmeni. Pērn cenu kritumu sekmēja pieaugošais piedāvājums, naftas cenu kritums un ASV dolāra nostiprināšanās, kā arī pieprasījuma samazināšanās atsevišķos reģionos. Šogad pasaules tirgos varētu sagaidīt cenu stabilizāciju, tomēr arī straujš cenu pieaugums šobrīd netiek prognozēts, jo piedāvājums galvenajās pārtikas izejvielu produktu grupās pēdējos gados ir audzis.

Pēc desmit gadu darbošanās, Mārtiņš Mielavs vairs nav kluba Piens līdzīpašnieks.

«Esam atdalījušies – es darbojos Stricka villā, bet Pienā - mani bijušie partneri. No manas puses - es biju tur visu izdarījis un jau kādu laiku maz piedalījos Piena darbībā, un viss uz to virzījās. Gribējās kaut ko savu. Tas ir normāli, jo pagājuši jau desmit gadi. Nekas pārdabisks tajā visā nav,» biznesa portālam Db.lv stāsta kluba Piens dibinātājs M.Mielavs.

Pēc Lursoft datiem, šobrīd par Piena vienīgo īpašnieku kļuvis Ģirts Upītis.

M.Mielavs stāsta, ka viņa un bijušo biznesa partneru intereses atšķīrās. Pēc M.Mielava domām, Stricka villa, kurā viņš darbojas jau vairākus gadus, iedeva labu grūdienu arī klubam Piens. «Šis bija vienīgais sakarīgais veids, kā mēs varējām sadalīties,» komentē M.Mielavs.