Ja paskatāmies praktiski, cik tad šis uzņēmums ir pārstrādājis? Saražotā un pārdotā galaprodukta apjomi ir niecīgi. Faktiski Latvijas piens viennozīmīgi ir bijis piena savākšanas un pārpumpēšanas punkts uz Lietuvu. Ministru prezidents Dombrovskis lielījās ar straujo IKP izaugsmi. Te redzam, kā tā izaugsme veidojas: zemnieks Jānis pārdod pienu kooperatīvam, to ieskaita IKP; kooperatīvs pārdod to pašu tonnu Latvijas pienam, atkal to pierēķina IKP; tad Latvijas piens to pašu pārdod uz Lietuvu, ko atkal pierēķina IKP. Un, lūdzu, mums ir straujākā izaugsme, visi laimīgi, bet patiesībā nekā. Jo papīrs pacieš visu, otrdien intervijā laikrakstam Diena saka nozares eksperts Jāzeps Šņepsts.
Fragments no intervijas
Jau sākotnēji saucāt Latvijas piena izveidi par afēru.
Tas viss pasākums no paša sākuma ir afēra afēras galā. Lai «uzfrišinātu» ciparus, Latvijas piena bilancē ir ielikts zīmols Trikāta divu miljonu vērtībā, bet maksātnespējīga uzņēmuma zīmols patiesībā ir nulles vērts. Tā ir kārtējā afēra, par ko nezin kāpēc neviens nerunā. Sākotnēji zīmolu Trikāta par 500 tūkstošiem nopirka pats kooperatīvs, pēc tam to ieskapēja Latvijas pienam, kur pa ceļam cena uzauga uz diviem miljoniem.
Politiķi šo projektu atbalstīja, neviens tagad atbildību neuzņemas.
Normālā valstī tie augstākie personāži, kas stāvēja klāt, viennozīmīgi vairs neatrastos... kādos amatos?
Runa par pašreizējo eirokomisāru?
Ieskaitot. Pie mums jau baidās cilāt tādu tēmu: ja Ministru prezidenta padomnieks Uldis Krievārs ir salaidis grīstē valsts garantijas saņēmušu uzņēmumu, tad ir jautājums: kādus padomus viņš tolaik devis Ministru prezidentam, un kā lauksaimniecība kopumā tika vadīta?
Teicāt, ka pienu pārdod uz Lietuvu. Maksātnespējas administratores ieceltais Trikāta KS pārstāvis Latvijas piena padomē arī ir lietuvietis. Varbūt lietuvieši pārņems uzņēmumu?
Kā piena savākšanas punkts Lietuvai, iespējams, tas varētu būt interesants, bet šajā brīdī, kad Lietuvas robeža ar Krieviju ir ciet, es nedomāju, ka viņi sevišķi alkst pēc Latvijas piena. Ja paskatās pēdējos mēnešus, tad viennozīmīgi Lietuvā arvien vairāk no Latvijas piena atsakās, jo viņiem pašiem sava piena pietiek. Jo, redziet, pēc kvotu atcelšanas ir diezgan būtisks piena pieaugums Eiropā. Visas vecās dalībvalstis ražo vairāk, arī Polija. Piena zvejošana no Baltijas valstīm uz Poliju, pēc tam uz Vāciju vai Itāliju ir beigusies. Es nezinu, kad tas «Eldorado» laiks – cīņa par izejvielu – atsāksies. Varbūt pēc desmit gadiem. Latvijas gadījumā tas ir bēdīgais stāsts, kad, līdzīgi kā situācijā ar graudiem, nav kur likt izejvielu. Ja apstājas izejvielas eksports, saražoto pienu Latvijā pārstrādāt fiziski nav iespējams. Ražošanas jaudu nav. Līdz ar to tie cēlie sākotnējie saukļi, ka tiks pārtraukta piena izvešana uz Lietuvu un zemnieki, kā rakstīja Forbes, diktēs piena iepirkuma cenas, tās ir galīgās glupības. Tagad redzam, ka masveidīgi tika iepotēta dogma, uzburts veiksmes stāsts, iztērēta nodokļu maksātāju nauda un esam vēl sliktākā situācijā nekā bijām.
Plašāk lasiet rakstā Uzpūsts veiksmes stāsts otrdienas, 1.septembra laikrakstā Diena (3.lpp)!