Pārtikas eksports uz Ukrainu pilnībā apstājies, taču pagaidām lielu satraukumu neredz; Latvijai vairāk jācīnās pret ĢMO
Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure intervijā DB stāsta, ka kopīgi ar Zemkopības ministriju izstrādāts plāns B gadījumam, ja ekonomisko sankciju rezultātā iestātos stunda X.
Kā Ukrainas krīze un valūtas devalvācija Krievijā ietekmējusi pārtikas nozari? Kādi šobrīd ir signāli?
Politiskā situācija nav skaidra, bet panikas noteikti nav. Ir nozares, kas ir vairāk jutīgas, un visgudrākie bija uzņēmumi, kuri jau laicīgi diversificēja savu produktu portfeli.
Ir uzņēmumi, kam jau vēsturiski un pēc patēriņa īpatnībām Krievija kļuvusi par lielāko noieta tirgu. Visjutīgākās ir zivju nozare, gaļa un piens. Situācija gaļas un piena nozarē nav kritiska, jo to portfelis ir samērā diversificēts. Savukārt zivju nozarē ir sāpīgi, jo mūsu šprotes vairāk lieto austrumu zemes, dienvidu republikas un Krievija, bet Rietumos tās neēd. Pat ja mēs gribētu, Eiropā ar savām šprotēm populāri nekļūtu.
Uz Krieviju pagājušajā gadā bija 4% pieaugums eksportā, un šobrīd ļoti svarīga ir katra uzņēmuma individuālā pieeja savas stratēģijas noteikšanai. Var domāt par risku apdrošināšanu, bet tas ir dārgi. Kā zināms, daļa zivrūpnieku ir apturējuši savu darbu vasarā un iekonservējuši ražošanas līnijas, jo tas ir riskanti – strādāt uz noliktavām un iesaldēt naudu.
Ko darīt zivrūpniekiem? Vai valstij nebūtu jānāk pretim ar nodokļu atlaidēm vai citiem soļiem?
Mums ir plāns B, ko esam izrunājuši ar Zemkopības ministriju (ZM), kādu atbalstu varētu saņemt ražotāji, lai varētu izdzīvot, ja iestātos stunda X un tiktu ieviestas papildu sankcijas. Pēc sarunas ar zemkopības ministru, ministrijas, uzņēmumu un nozaru pārstāvjiem mums ir izveidoti pasākumi, ko varētu veikt, ja pienāktu stunda X.
Kādi pasākumi paredzēti šādā gadījumā?
Varētu realizēt nodokļu atlikšanas periodu, varētu iesaldēt kredītprocentu vai piemērot lielāku atbalstu kredītprocentu dzēšanai, vai novirzīt lielākas summas izstāžu rīkošanai vai mārketinga pasākumiem, lai diversificētu produktu portfeli.
Iespējama arī valsts intervence kādiem produktiem.
Vai eksports uz Ukrainu ir pilnībā apstājies? Kā tas atsauksies uz kopējiem eksporta rādītājiem?
Jā, tas ir pilnībā apstājies. Bet ukraiņi vēlas iepirkt dārzeņus Latvijā un tā ir interesanta situācija. Ja ir priekšapmaksa, tas ir drošākais veids, lai slēgtu līgumus. Kopumā eksports uz Ukrainu ir mazs – ap 36 miljoniem eiro, jāņem vērā arī reek- sports. Tas ir divdesmit reižu mazāk nekā kopējais pārtikas eksports, un ietekme nav liela.
Vai sarucis eksports arī uz Krieviju?
Mums nav vēl šā gada datu, bet domāju, ka tas saruks. Un visvairāk to ietekmēs valūtas devalvācija.
Pēdējā laikā saistībā ar Ukrainas krīzi aktualizējies jautājums par eksporta tirgu diversifikāciju.
Mūs pat dažreiz šis jautājums tracina, jo tas nav vienas dienas, bet gadu jautājums. Pēc krīzes uzņēmēji pat vairākus gadus smagi strādāja, lai izvērstu eksportu, un rezultāti ir redzami. Jau otro gadu importa un eksporta bilance pārtikas nozarē ir pozitīva, un tas ir būtiski, jo tādu nozaru nav daudz. 2013. gadā bilance bija par 47 miljoniem pozitīva. No kopējā 2,3 miljardu eiro vērtā eksporta 45% veido eksports uz trešajām valstīm un no tā 62% jeb vairāk nekā 600 miljoni eiro ir uz Krieviju.
Publiski izskanējis satraukums par ES un ASV brīvās tirdzniecības un investīciju aizsardzības līgumu, kura noslēgšanas gadījumā Latviju var pārpludināt ASV ražotās preces, tostarp ĢMO, kas var būt drauds pašmāju ražotājiem. Kādas var būt sekas un ietekme šādam lēmumam?
Jebkurš līgums starp ASV un ES atstāj brīvas iespējas valstij, jo nevar būt tā, ka uzreiz uzliek copy paste Latvijai. Mūsu valstij jābūt brīvsolim, kura vidū varētu vadīt savu iekšējo tirgu. Nedomāju, ka Latvijai būtu vajadzīgi ĢMO. Taisni otrādi – man gribētos redzēt Latviju kā bioloģisko saimniecību, kurā neesam piesārņojuši zemi kā Eiropā un varam atļauties ražot nišas produktus – tas būtu skaisti un zaļi. Man būtu prieks, ja bioveikalos nebūtu tik daudz importa kā tagad, ja nebūtu burkānu no Spānijas vai Itālijas, kas ir realitāte, bet būtu vairāk vietējo produktu.
Kāda šobrīd ir situācija ar darbaspēku nozarē? Vai būs jāieved viesstrādnieki?
Latvijā ir ļoti daudz problēmu ar darbaspēku, un tas ir pirmais, par ko jādomā uzņēmumiem. Lai lojālo darbaspēku varētu noturēt Latvijā, jādomā par atalgojuma un motivācijas piesaisti. Jāņem vērā, ka strādnieki pakāpeniski noveco un jaunais darbaspēks vairāk skatās uz rietumiem.
Kā pārtikas uzņēmumi reāli risina šo problēmu?
Risina ar virsstundām, kopējo summāro darbalaiku, profesiju savienošanu. Nav noslēpums, ka darbinieki strādā divās darbavietās, bet jautājums – cik ilgi Latvijā tas var būt. Ir jānomainās paaudzei un jāsaprot, ka viņi var pelnīt.
Krīzes laikā 2007., 2008. gadā veda darbiniekus no Baltkrievijas, Ukrainas, pat Uzbekistānas un Krievijas, bet pagaidām tādas situācijas nav. Viss atkarīgs no pašu uzņēmumu stratēģijas. Pēdējos gados pārtikas nozarē investīcijas ir vidēji lielākas nekā citās nozarēs, kas ietekmē eksporta pieaugumu. Un ja agrāk bijām pievilcīgi investoriem ar savu lēto darbaspēku, tad ātrāk vai vēlāk tas nebūs lēts un piesaistīt investīcijas kļūs aizvien grūtāk.
Kādi ir jūsu novērojumi, raugoties Baltijas līmenī, kur šobrīd investori iegulda vairāk?
Detalizētāka informācija varētu būt pieejama LIAA. Domāju, Igaunijā ir ienākušas labas investīcijas pārtikas nozarē. Bet tas jāskatās arī vēsturiski. Latvija nav tas pievilcīgākais punkts, kur investēt. Mums ir nacionālie brendi, bet globālo brendu nav. Jāskatās arī biznesa vide kopumā. Ārvalstu investori situāciju vērtē piesardzīgi. Arī nesen veiktais pētījums par Latvijas konkurētspēju liecina, ka tā nav augstākajā līmenī. Pat tādā nozarē kā zivkopība mēs neesam 1. vietā starp Baltijas valstīm.
Vai samazināta PVN likme nevarētu palielināt ražotāju konkurētspēju?
Nodokļi ir vajadzīgi, bet tas nav loģiski, ja Lielbritānijā PVN ir 0 vai Vācijā 7 %, bet mēs esam viena no piecām valstīm, kurā PVN pārtikai nav samazināts. Viennozīmīgi, ka PVN likme pārtikai ir jāsamazina. Mēs negribam dalīt, kur beidzas maize un kur sākas bulciņa, bet jāskatās kopumā. Gribam izpētīt ES valstu pieredzi un Latvijas specifiku un tad šo jautājumu izdiskutēt ar ZM, bet tas jau būtu jaunās valdības jautājums.
Kāds bijis pārtikas pārstrādes nozares guvums no dalības ES šo aizvadīto 10 gadu laikā?
Spriežot pēc Lauku atbalsta dienesta informācijas, no 2007. līdz 2013. gadam pārtikas nozare saņēmusi līdzekļus no daudzām ES kabatām. Lauku atbalsta dienesta programmas ietvaros saņemti 70 miljoni eiro, bet caur LIAA un citām programmām nozare saņēmusi 130 miljonus eiro. Kopumā realizēts un apmaksāts 441 projekts ar dažādu atbalsta intensitāti. Tas ir daudz, un ES naudu izmantojuši visi vairāk vai mazāk. Nauda piesaistīta notekūdeņiem, vides aizsardzībai, iekārtām, arī rūpnīcu būvei un pievienotās vērtības radīšanai. Bet sāpju moments ir tas, ka lielajiem uzņēmumiem atbalsta intensitāte ir maza. It kā to nosaka ES, bet no otras puses tie ir uzņēmumi, kas atrodas Latvijā un eksportē. Tāpēc mēs ļoti gribētu paskatīties un kopā ar ZM izrunāt, kādā veidā varētu atbalstīt lielos uzņēmumus ar normālu atbalsta intensitāti.
Vai ir aplēses, kāds bijis ekonomiskais ieguvums no investīciju piesaistes?
Skaidrs, ka tautsaimniecība ir ieguvusi. Eksporta cipari ir fantastiski – pēc krīzes eksports ir dubultojies, taču tāds uzrāviens nevar būt ilgs. 2013. gadā pret 2012. gadu eksportam ir neliels pieaugums, var teikt – stabilizācija. Mēs nevaram konkurēt ar lieliem pasaules ražotājiem, kuru produkts noteikti būs lētāks, masveidīgāks un apjomīgāks. Latvija var pretendēt uz nišas produktiem, kuri nebūtu milzīgi apjomīgi, bet ar pievienoto vērtību. Tas ir galvenais, uz ko varam orientēties. Mēs nevaram saražot apjomus visai Ķīnai vai Krievijai, pat ieiet vienā ķēdē Krievijā būtu problemātiski. Tāpēc gudri jāorientējas uz to, ko varam.